1 Uzlūkodams sinedriju, Pāvils sacīja: „Brāļi, es esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas Dieva priekšā līdz šai dienai.“
2 Te augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas ap viņu stāvēja, sist viņam pa muti.
3 Tad Pāvils uz viņu sacīja: „Dievs tevi sitis, tu nobalsinātā siena; tu še sēdi mani tiesāt pēc likuma un pavēli mani sist pret likumu?“
4 Bet tie, kas ap viņu stāvēja, sacīja: „Tu uzdrošinies lamāt Dieva priesteri?“
5 Pāvils atbildēja: „Es nezināju, brāļi, ka tas ir augstais priesteris; jo ir rakstīts: Sargies ļaunu runāt par savas tautas valdnieku.“
6 Zinādams, ka sinedrijā daļa bija saduķēji un otra daļa farizēju, viņš sauca: „Brāļi, es esmu farizējs, farizēja dēls; mani tiesā mūžīgās dzīvības cerības un mirušo augšāmcelšanās dēļ.“
7 Kad viņš to bija runājis, izcēlās strīds farizēju un saduķēju starpā, un sapulce sašķēlās.
8 Jo saduķēji saka, ka nav ne augšām-celšanās, ne eņģeļu, ne gara, bet farizēji visu to atzīst.
9 Tad izcēlās liela kliegšana, un daži tarizēju novirziena rakstu mācītāji pie-cēlās un iejaucās strīdā, sacīdami: „Mēs nekā ļauna šinī cilvēkā neredzam; varbūt gars vai eņģelis ar viņu runājis?“
10 Kad nemiers auga, komandieris, baidīdamies, ka viņi Pāvilu nesaplosa, pavēlēja ierasties karaspēka nodaļai, izraut to no viņu vidus un aizvest karaspēka mītnē.
11 Nākošajā naktī tas Kungs viņam piestājās un sacīja: „Esi drošs! Kā tu par mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā.“
12 Kad diena bija uzaususi, jūdi sapulcējās un sazvērējās, sacīdami, ka viņi neēdis un nedzers, tiekāms nebūs nonāvējuši Pāvilu.
13 To bija vairāk kā četrdesmit, kas tā bija sazvērējušies.
14 Tie nāca pie priesteriem un vecajiem un sacīja: „Mēs ar zvērestu esam saistījušies neko nebaudīt, tiekāms Pāvilu nebūsim nonāvējuši.
15 Tagad jūs kopā ar sinedriju paziņojiet komandierim, lai viņu atved pie jums, it kā jūs viņa lietu gribētu rūpīgāk izklaušināt; bet mēs esam gatavi viņu nonāvēt, pirms viņš atnāk.“
16 Bet Pāvila māsas dēls, dzirdēdams par šo viltus nodomu, atnāca, iegāja karaspēka mītnē un paziņoja to Pāvilam.
17 Pāvils, pieaicinājis kādu virsnieku, sacīja: „Aizved šo jaunekli pie komandiera, jo viņam ir kaut kas tam ziņojams.“
18 Viņš to ņēma līdz un, aizvedis pie komandiera, sacīja: „Apcietinātais Pāvils mani sauca un lūdza atvest šo jaunekli pie tevis, jo viņam esot kaut kas tev sakāms.“
19 Komandieris, paņēmis viņu pie rokas un aizgājis savrup, vaicāja: „Kas tev man ziņojams?“
20 Jauneklis sacīja: „Jūdi norunājuši tevi lūgt, lai tu rītā Pāvilu vestu sinedrijā priekšā, it kā gribēdams kaut ko tuvāk par viņu izzināt.
21 Bet tu neuzticies viņiem, jo vairāk kā četrdesmit vīru no viņu vidus viņam uzglūn, un tie sazvērējušies neēst un nedzert, tiekāms viņu nebūšot nonāvējuši, un tagad tie ir sagatavojušies un gaida tavu solījumu.“
22 Tad komandieris jaunekli atlaida, pavēlēdams: „Nesaki nevienam, ka tu man to esi paziņojis.“
23 Viņš ataicināja divi virsmekus un sacīja: „Sagatavojiet trešajai nakts stundai divi simti kareivju, kas lai ietu uz Cezareju, un septiņdesmit jātnieku un divi simti šķēpnešu.
24 Turiet kārtībā jājamos lopus, lai sēdinātu virsū Pāvilu un novestu to drošībā pie zemes pārvaldnieka Fēlika.“
25 Un viņš rakstīja šāda satura vēstuli:
26 „Klaudijs Lizijs sveicina ļoti cienījamo zemes pārvaldnieku Fēliku.
27 Šo vīru, ko jūdi bija saņēmuši un gribēja nonāvēt, es, piesteidzies palīgā ar kaj-aspēka nodaļu, atbrīvoju, uzzinājis, ka viņš ir romietis;
28 Un gribēdams zināt, kādas vainas dēļ tie viņu apsūdz, es viņu vedu sinedrija priekšā.
29 Es nopratu, ka to apsūdz viņu bauslības lietās, bet nebija sūdzības, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai važas.
30 Kad man kļuva zināms viņu nodoms pret šo vīru, es tūdaļ sūtīju viņu pie tevis, pavēlēdams arī sūdzētājiem izteikt tavā priekšā, kas tiem ir pret viņu.“
31 Tad kareivji, kā tiem bija pavēlēts, ņēma Pāvilu un naktī aizveda uz Antipatridu.
32 Nākošajā dienā tie lika jātniekiem ar viņu iet tālāk, un paši atgriezās kajraspēka mītnē.
33 Nonākuši Cezarejā, tie nodeva vēstuli zemes pārvaldniekam un veda arī Pāvilu viņa priekšā.
34 Izlasījis vēstuli, tas vaicāja, no kura apgabala viņš esot, un dzirdēdams, ka no Kilikijas,
35 Sacīja: „Es tevi uzklausīšu pēc tam, kad arī tavi apsūdzētāji būs atnākuši,“ un pavēlēja viņu paturēt apcietinājumā Hēroda pili.
1 Uzlūkodams sinedriju, Pāvils sacīja: "Brāļi, es esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas Dieva priekšā līdz šai dienai." 2 Te augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas ap viņu stāvēja, sist viņam pa muti. 3 Tad Pāvils uz viņu sacīja: "Dievs tevi sitīs, tu nobalsinātā siena; tu še sēdi mani tiesāt pēc likuma un pavēli mani sist pret likumu?" 4 Bet tie, kas ap viņu stāvēja, sacīja: "Tu uzdrošinies lamāt Dieva priesteri?" 5 Pāvils atbildēja: "Es nezināju, brāļi, ka tas ir augstais priesteris; jo ir rakstīts: sargies ļaunu runāt par savas tautas valdnieku." 6 Zinādams, ka sinedrijā daļa bija saduķeji un otra daļa farizeji, viņš sauca: "Brāļi, es esmu farizejs, farizeja dēls; mani tiesā mūžīgās dzīvības cerības un mirušo augšāmcelšanās dēļ." 7 Kad viņš to bija runājis, izcēlās strīds farizeju un saduķeju starpā, un sapulce sašķēlās. 8 Jo saduķeji saka, ka nav ne augšāmcelšanās, ne eņģeļu, ne gara, bet farizeji visu to atzīst. 9 Tad izcēlās liela kliegšana, un daži farizeju novirziena rakstu mācītāji piecēlās un iejaucās strīdā, sacīdami: "Mēs nekā ļauna šinī cilvēkā neredzam; varbūt gars vai eņģelis ar viņu runājis?" 10 Kad nemiers auga, komandieris, baidīdamies, ka viņi Pāvilu nesaplosa, pavēlēja ierasties karaspēka nodaļai, izraut to no viņu vidus un aizvest karaspēka mītnē. 11 Nākamajā naktī Tas Kungs viņam piestājās un sacīja: "Esi drošs! Kā tu par Mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā." 12 Kad diena bija uzaususi, jūdi sapulcējās un sazvērējās, sacīdami, ka viņi neēdīs un nedzers, iekāms nebūs nonāvējuši Pāvilu. 13 To bija vairāk kā četrdesmit, kas tā bija sazvērējušies. 14 Tie nāca pie priesteriem un vecajiem un sacīja: "Mēs ar zvērestu esam saistījušies neko nebaudīt, iekāms Pāvilu nebūsim nonāvējuši. 15 Tagad jūs kopā ar sinedriju paziņojiet komandierim, lai viņu atved pie jums, it kā jūs viņa lietu gribētu rūpīgāk izklaušināt; bet mēs esam gatavi viņu nonāvēt, pirms viņš atnāk." 16 Bet Pāvila māsas dēls, dzirdēdams par šo viltus nodomu, atnāca, iegāja karaspēka mītnē un paziņoja to Pāvilam. 17 Pāvils, pieaicinājis kādu virsnieku, sacīja: "Aizved šo jaunekli pie komandiera, jo viņam ir kaut kas tam ziņojams." 18 Viņš to ņēma līdzi un, aizvedis pie komandiera, sacīja: "Apcietinātais Pāvils mani sauca un lūdza atvest šo jaunekli pie tevis, jo viņam esot kaut kas tev sakāms." 19 Komandieris, paņēmis viņu pie rokas un aizgājis savrup, vaicāja: "Kas tev man ziņojams?" 20 Jauneklis sacīja: "Jūdi norunājuši tevi lūgt, lai tu rītā Pāvilu vestu sinedrija priekšā, it kā gribēdams kaut ko tuvāk par viņu izzināt. 21 Bet tu neuzticies viņiem, jo vairāk kā četrdesmit vīru no viņu vidus viņam uzglūn, un tie sazvērējušies neēst un nedzert, iekāms viņu nebūšot nonāvējuši, un tagad tie ir sagatavojušies un gaida tavu solījumu." 22 Tad komandieris jaunekli atlaida, pavēlēdams: "Nesaki nevienam, ka tu man to esi paziņojis." 23 Viņš ataicināja divi virsniekus un sacīja: "Sagatavojiet trešai nakts stundai divi simti kareivju, kas lai ietu uz Cēzareju, un septiņdesmit jātnieku un divi simti šķēpnešu. 24 Turiet kārtībā jājamos lopus, lai sēdinātu virsū Pāvilu un novestu to drošībā pie zemes pārvaldnieka Fēliksa." 25 Un viņš rakstīja šāda satura vēstuli: 26 "Klaudijs Lizijs sveicina ļoti cienījamo zemes pārvaldnieku Fēliksu. 27 Šo vīru, ko jūdi bija saņēmuši un gribēja nonāvēt, es, piesteidzies palīgā ar karaspēka nodaļu, atbrīvoju, uzzinājis, ka viņš ir romietis; 28 un, gribēdams zināt, kādas vainas dēļ tie viņu apsūdz, es viņu vedu sinedrija priekšā. 29 Es nopratu, ka to apsūdz viņu bauslības lietās, bet nebija sūdzības, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai važas. 30 Kad man kļuva zināms viņu nodoms pret šo vīru, es tūdaļ sūtīju viņu pie tevis, pavēlēdams arī sūdzētājiem izteikt tavā priekšā, kas tiem ir pret viņu." 31 Tad kareivji, kā tiem bija pavēlēts, ņēma Pāvilu un naktī aizveda uz Antipatridu. 32 Nākamajā dienā tie lika jātniekiem ar viņu iet tālāk un paši atgriezās karaspēka mītnē. 33 Nonākuši Cēzarejā, tie nodeva vēstuli zemes pārvaldniekam un veda arī Pāvilu viņa priekšā. 34 Izlasījis vēstuli, tas vaicāja, no kura apgabala viņš esot, un dzirdēdams, ka no Kilikijas, 35 sacīja: "Es tevi uzklausīšu pēc tam, kad arī tavi apsūdzētāji būs atnākuši," - un pavēlēja viņu paturēt apcietinājumā Hēroda pilī.
