1 „Brāļi un tēvi, uzklausait tagad, ko es jums, sevi aizstāvēdams, teikšu!“
2 Kad tie dzirdēja, ka viņš tos uzrunāja ebrēju valodā, tie kļuva vēl klusāki. Un viņš turpināja:
3 „Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnīgā saskaņā ar tēvu bauslību, dedzīgs Dieva bauslības cīnītājs, kādi jūs visi vēl šodien esat;
4 Šo ticību esmu vajājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīriešus un sievietes,
5 Kā to man var apliecināt augstais priesteris un visa vecajo padome; no tiem arī dabūjis vēstules brāļiem Damaskā, devos ceļā, lai apcietinātu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzālemi sodit.
6 Bet, kad es biju ceļā un tuvojos Damaskai, ap pusdienas laiku mani piepeši apspīdēja spilgta gaisma no debesīm,
7 Es nokritu pie zemes un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, ko tu mani vajā?
8 Bet es atbildēju: Kas tu esi, Kungs? Viņš uz mani sacija: Es esmu Jēzus Nacarietis, ko tu vajā.
9 Mani pavadoņi gan redzēja gaismu, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdeja.
10 Tad es jautāju: Ko lai es daru, Kungs? Bet tas Kungs man sacīja: Celies augšā un ej uz Damasku, tur tev pateiks visu, kas tev jādara.
11 Tā kā es, spožās gaismas apžilbināts, nevarēju redzēt, ceļa biedri mani veda aiz rokas, un tā es nonācu Damaskā.
12 Ananija, kāds dievbijīgs vīrs, kas dzīvoja pēc bauslības un par ko visi jūdi, kas tur dzīvoja, labu vien liecināja,
13 Atnāca pie manis, nostājās un man sacīja: Brāli Saul, raugies uz augšu! Un tanī pašā brīdi es varēju viņu redzēt,
14 Bet viņš sacīja: Mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no viņa mutes,
15 Lai tu kļūtu viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis.
16 Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams viņa vārdu!
17 Atgriezies Jeruzālemē, es, svētnīcā Dievu lūdzot, tiku garā aizrauts
18 Un redzēju viņu. Viņš man teica: Steidzies ātri prom no Jeruzalemes, jo viņi nepieņems liecību par mani!
19 Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es esmu apcietinājis un licis šaust sinagogās tos, kas tic uz tevi.
20 Un kad tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja.
21 Tad viņš man sacīja: Dodies ceļā, jo es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!“
22 Līdz šiem vārdiem viņu uzklausījuši, tie sāka saukt: „Nost tādu no zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!“
23 Kad tie kliegdami nosvieda savas drēbes un meta smiltis gaisā,
24 Komandieris pavēlēja viņu novest karaspēka mītnē, šaust un nopratināt, lai dabūtu zināt, kādēļ tie uz viņu tā kliedza.
25 Kad tie viņu bija nostiepuši, lai šaustu, Pāvils sacija virsniekam, kas stāvēja klāt: „Vai jums ir atļauts šaust romieti un vēl bez tiesas sprieduma?“
26 To dzirdējis, virsnieks gāja un to paziņoja komandierim, sacīdams: „Ko tu gribi darīt? Šis cilvēks taču ir romietis.“
27 Tad komandieris pienāca un viņam jautāja: „Saki man, vai tu esi romietis?“ Un viņš atbildēja: jā.
28 Bet komandieris turpināja: „Es par lielu maksu esmu ieguvis šīs pilsoņa tiesības.“ Pāvils sacīja: „Bet es tāds jau esmu piedzimis.“
29 Tie, kas gatavojās viņu nopratināt, tūdaļ atstājās no viņa; bet komandieris izbijās, uzzinājis, ka viņš ir romietis, jo viņš to bija licis saistīt.
30 Nākošajā dienā, gribēdams skaidri zināt, kādēļ jūdi Pāvilu apsūdz, viņš to atsvabināja un pavēlēja sanākt augstajiem priesteriem un visam sinedrijam un, ataicinājis Pāvilu, veda to viņiem priekšā.
1 "Brāļi un tēvi, uzklausait tagad, ko es jums, sevi aizstāvēdams, teikšu!" 2 Kad tie dzirdēja, ka viņš tos uzrunāja ebreju valodā, tie kļuva vēl klusāki. Un viņš turpināja: 3 "Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnībā tēvu bauslībā mācīts, tikpat dedzīgs Dievam kā jūs visi šodien; 4 šo ticību esmu vajājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīrus un sievas, 5 kā to man var apliecināt augstais priesteris un visa vecaju padome; no tiem arī dabūjis vēstules brāļiem Damaskā, devos ceļā, lai apcietinātu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzālemi sodīt. 6 Bet, kad es biju ceļā un tuvojos Damaskai, ap pusdienas laiku mani piepeši apspīdēja spilgta gaisma no debesīm, 7 es nokritu pie zemes un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, ko tu Mani vajā? 8 Bet es atbildēju: kas Tu esi, Kungs? Viņš uz mani sacīja: Es esmu Jēzus Nacarietis, ko tu vajā. 9 Mani pavadoņi gan redzēja gaismu, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdēja. 10 Tad es jautāju: ko lai es daru, Kungs? - Bet Tas Kungs man sacīja: celies augšā un ej uz Damasku, tur tev pateiks visu, kas tev jādara. 11 Tā kā es, spožās gaismas apžilbināts, nevarēju redzēt, ceļabiedri mani veda aiz rokas, un tā es nonācu Damaskā. 12 Ananija, kāds dievbijīgs vīrs, kas dzīvoja pēc bauslības un par ko visi jūdi, kas tur dzīvoja, labu vien liecināja, 13 atnāca pie manis, nostājās un man sacīja: brāli Saul, raugies uz augšu! - Un tanī pašā brīdī es varēju viņu redzēt, 14 bet viņš sacīja: mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu Viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no Viņa mutes, 15 lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis. 16 Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa Vārdu! 17 Atgriezies Jeruzālemē, es, Templī Dievu lūdzot, tiku garā aizrauts 18 un redzēju Viņu. Viņš man teica: steidzies ātri prom no Jeruzālemes, jo viņi nepieņems liecību par Mani! 19 Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es esmu apcietinājis un licis šaust sinagogās tos, kas tic uz Tevi. 20 Un, kad Tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja. 21 Tad Viņš man sacīja: dodies ceļā, jo Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!" 22 Līdz šiem vārdiem viņu uzklausījuši, tie sāka saukt: "Nost tādu no zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!" 23 Kad tie kliegdami nosvieda savas drēbes un meta smiltis gaisā, 24 komandieris pavēlēja viņu novest karaspēka mītnē, šaust un nopratināt, lai dabūtu zināt, kādēļ tie uz viņu tā kliedza. 25 Kad tie viņu bija nostiepuši, lai šaustu, Pāvils sacīja virsniekam, kas stāvēja klāt: "Vai jums ir atļauts šaust romieti un vēl bez tiesas sprieduma?" 26 To dzirdējis, virsnieks gāja un to paziņoja komandierim, sacīdams: "Ko tu gribi darīt? Šis cilvēks taču ir romietis." 27 Tad komandieris pienāca un viņam jautāja: "Saki man - vai tu esi romietis?" Un viņš atbildēja: "Jā." 28 Bet komandieris turpināja: "Es par lielu maksu esmu ieguvis šīs pilsoņa tiesības." Pāvils sacīja: "Bet es tāds jau esmu piedzimis." 29 Tie, kas gatavojās viņu nopratināt, tūdaļ atstājās no viņa; bet komandieris izbijās, uzzinājis, ka viņš ir romietis, jo viņš to bija licis saistīt. 30 Nākamajā dienā, gribēdams skaidri zināt, kādēļ jūdi Pāvilu apsūdz, viņš to atsvabināja un pavēlēja sanākt augstajiem priesteriem un visam sinedrijam un, ataicinājis Pāvilu, veda to viņiem priekšā.
