1 Tad visas Israēla ciltis nāca pie Dāvida uz Hebronu un sacīja, teikdamas: „Redzi, mēs visi esam no taviem kauliem un no tavām miesām.
2 Arī jau senāk, kad Sauls bija pār mums ķēniņš, tu tomēr biji tas, kurš izvedi un atkal pārvedi atpakaļ Israēla karavīrus; pie tam tas Kungs pats tev toreiz apsolīja, sacīdams: Tev būs manu tautu, Israēlu, ganīt, un tev būs būt par vadoni Israēlam!“
3 Un kad nu tā visi Israēla vecaji bija nākuši pie ķēniņa uz Hebronu, un ķēniņš Dāvids ar tiem bija noslēdzis derību tā Kunga priekšā Hebronā, tad viņi svaidīja Dāvidu Israēlam par ķēniņu.
4 Un Dāvids bija trīsdesmit gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja četrdesmit gadus.
5 Hebronā pār Jūdu viņš valdīja septiņus gadus un sešus mēnešus un Jeruzalemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus pār visu Israēlu un Jūdu.
6 Un ķēniņš devās ar saviem vīriem uz Jeruzālemi pret jebusiešiem, kuri tanī zemē dzīvoja, bet šie piedraudēja Dāvidam, sacīdami: „Šeit tu neielauzīsies, bet gan tevi aizturēs aklie un tizlie,“ domādami: „Dāvids šeit nekad neiekļūs.“
7 Bet Dāvids iekaroja Ciānas cietoksni, un šī tagad ir Dāvida pilsēta.
8 Un tanī dienā Dāvids sacīja: „Kas kauj jebusiešus, tas ir tāds, kas virzās pa apakšzemes eju, un viņi ir tie tizlie un aklie, kurus ienīst Dāvida dvēsele…“ Tāpēc mēdz sacīt: „Tizlu un aklu nelaid mājā iekšā.“
9 Un Dāvids apmetās dzīvot cietoksnī un to nosauca par Dāvida pilsētu; un Dāvids to uzcēla, sākot no Millas nocietinājuma uz iekšpusi, un no tā visapkārt uz visām pusēm.
10 Un Dāvids, jo ilgāk dzīvoja, jo varenāks kļuva, un tas Kungs, Dievs Cebaots, bija ar viņu.
11 Tad Hīrāms, Tiras ķēniņš, sūtīja vēstnešus pie Dāvida ar ciedru kokiem, ari būvamatniekus un akmeņkaļus mū-riem, un tie uzcēla Dāvidam pili.
12 Un Dāvids manīja, ka tas Kungs viņu bija apstiprinājis Israēlam par ķēniņu un ka Viņš bija pavairojis viņa ķēniņa valsts varu savas tautas, Israēla, dēļ.
13 Un Dāvids apņēma Jeruzālemē vēl vairāk blakus sievu, pēc tam kad viņš bija pārnācis no Hebronas, un Dāvidam piedzima vēl vairāk dēlu un meitu.
14 Un šie ir to dēlu vārdi, kas viņam dzimuši Jeruzālemē: Šamua, Šobabs, Nātāns un Salamans,
15 Ibhars, Ēlišua, Nefegs, Jafija,
16 Elišāma, Elijada un Elifelets.
17 Bet kad filistieši dzirdēja, ka Dāvids bija svaidīts par Israēla ķēniņu, tad visi filistieši cēlās un devās kalnup, lai dabūtu Dāvidu savā varā; savukārt Dāvids, to dzirdējis, devās lejup uz savu cietoksni.
18 Kad nu filistieši bija atnākuši un plaši izvērsušies Refaima ielejā,
19 Tad Dāvids jautāja tam Kungam, sacīdams: „Vai man būs doties aug šup uzbrukumā pret filistiešiem? Vai Tu tos nodosi manā rokā?“ Un tas Kungs atbildēja Dāvidam: „Celies un dodies augšup uzbrukumā, jo Es patiešām filistiešus nodošu tavā rokā!“
20 Tad Dāvids nonāca līdz Baāl-Peracimai, sakāva tur viņus un izsaucās: „Tas Kungs ir izlauzies cauri maniem ienaidniekiem pirms manis, gluži kā ūdens izlaužas cauri aizsprostam!“ Tādēļ šo vietu nosauca vārdā—Baāl-Peracima.
21 Un tie tur pameta savus elku dievus, bet Dāvids un viņa vīri tos paņēma kā laupījumu.
22 Un filistieši vēl reiz cēlās un devās atkārtotā uzbrukumā, plaši izvērsdamies Refaima ielejā.
23 Un Dāvids jautāja to Kungu, un tas Kungs atbildēja: „Necelies un neej viņiem tieši pretī, bet apej viņiem apkārt, tiem uzbrukdams no mugurpuses! Un tad stājies viņiem pretī pie balzama koku pudura!
24 Un kad tu saklausīsi soļu troksni šo balzama koku galotnēs, tad pats pasteidzies, jo tad tas Kungs ir izgājis tev pa priekšu, lai sakautu filistiešu kara pulku.“
25 Un Dāvids tā darīja, kā tas Kungs tam bija pavēlējis, un sarīkoja filistiešiem īstu asins pirti, sākot no Gebas līdz pat Gezera apkārtnei. išanās kungs.
1 Tad visas Israēla ciltis nāca pie Dāvida uz Hebronu un sacīja, teikdamas: "Redzi, mēs esam no tava kaula un no tavas miesas. 2 Arī jau senāk, kad Sauls bija pār mums ķēniņš, tu tomēr biji tas, kurš izvedi un atkal pārvedi atpakaļ Israēla karavīrus; un Tas Kungs tev ir sacījis: tev būs Manu tautu, Israēlu, ganīt, un tev būs būt par vadoni Israēlam!" 3 Un, kad tā visi Israēla vecaji bija nākuši pie ķēniņa uz Hebronu un ķēniņš Dāvids ar tiem bija noslēdzis derību Tā Kunga priekšā Hebronā, tad viņi svaidīja Dāvidu Israēlam par ķēniņu. 4 Un Dāvids bija trīsdesmit gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja četrdesmit gadus. 5 Hebronā pār Jūdu viņš valdīja septiņus gadus un sešus mēnešus un Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus pār visu Israēlu un Jūdu. 6 Un ķēniņš devās ar saviem vīriem uz Jeruzālemi pret jebusiešiem, kuri tanī zemē dzīvoja, bet šie piedraudēja Dāvidam, sacīdami: "Šeit tu neielauzīsies, tevi aizturēs aklie un tizlie," - domādami: Dāvids šeit nekad neiekļūs. 7 Bet Dāvids iekaroja Ciānas cietoksni, un šī tagad ir Dāvida pilsēta. 8 Un tanī dienā Dāvids sacīja: "Kas kauj jebusiešus, tas ir tāds, kas virzās pa apakšzemes eju, un viņi ir tie tizlie un aklie, kurus ienīst Dāvida dvēsele." Tāpēc mēdz sacīt: "Tizlu un aklu nelaid mājā iekšā." 9 Un Dāvids apmetās dzīvot cietoksnī - un to nosauca par Dāvida pilsētu; un Dāvids to uzcēla, sākot no Millas nocietinājuma uz iekšpusi un no tā visapkārt uz visām pusēm. 10 Un Dāvids, jo ilgāk dzīvoja, jo varenāks kļuva, un Tas Kungs, Dievs Cebaots, bija ar viņu. 11 Tad Hīrāms, Tiras ķēniņš, sūtīja vēstnešus pie Dāvida ar ciedru kokiem, arī namdarus un akmeņkaļus mūriem, un tie uzcēla Dāvidam pili. 12 Un Dāvids manīja, ka Tas Kungs viņu bija apstiprinājis Israēlam par ķēniņu un ka Viņš bija pavairojis viņa ķēniņa valsts varu Savas tautas, Israēla, dēļ. 13 Un Dāvids apņēma Jeruzālemē vēl vairāk blakussievu pēc tam, kad viņš bija atnācis no Hebronas, un Dāvidam piedzima vēl vairāk dēlu un meitu. 14 Un šie ir to dēlu vārdi, kas viņam dzimuši Jeruzālemē: Šamua, Šobabs, Nātāns un Salamans, 15 Ibhars, Ēlišua, Nefegs, Jafija, 16 Ēlišāma, Elijada un Ēlifelets. 17 Bet, kad filistieši dzirdēja, ka Dāvids bija svaidīts par Israēla ķēniņu, tad visi filistieši cēlās un devās kalnup, lai dabūtu Dāvidu savā varā; savukārt Dāvids, to dzirdējis, devās lejup uz savu cietoksni. 18 Kad filistieši bija atnākuši un plaši izvērsušies Refaima ielejā, 19 tad Dāvids jautāja Tam Kungam, sacīdams: "Vai man būs doties augšup uzbrukumā pret filistiešiem? Vai Tu tos nodosi manā rokā?" Un Tas Kungs atbildēja Dāvidam: "Celies un dodies augšup uzbrukumā, jo Es patiešām filistiešus nodošu tavā rokā!" 20 Tad Dāvids nonāca līdz Baal-Peracimai, sakāva tur viņus un izsaucās: "Tas Kungs ir izlauzies pret maniem ienaidniekiem pirms manis, itin kā ūdens izlaužas!" Tādēļ šo vietu nosauca vārdā Baal-Peracima . 21 Un tie tur pameta savus elku dievus, bet Dāvids un viņa vīri tos paņēma kā laupījumu. 22 Un filistieši vēlreiz cēlās un devās atkārtotā uzbrukumā, plaši izvērsdamies Refaima ielejā. 23 Un Dāvids jautāja To Kungu, un Tas Kungs atbildēja: "Necelies un neej viņiem tieši pretī, bet apej viņiem apkārt, tiem uzbrukdams no mugurpuses! Un tad stājies viņiem pretī pie balzama koku pudura! 24 Un, kad tu saklausīsi soļu troksni šo balzama koku galotnēs, tad pasteidzies, jo tad Tas Kungs ir izgājis tev pa priekšu, lai sakautu filistiešu karapulku." 25 Un Dāvids darīja, kā Tas Kungs tam bija pavēlējis, un sakāva filistiešus no Gebas līdz pat Gezera apkārtnei.
