1 Un pēc tam notika, ka nomira amoniešu ķēniņš (Nahašs), un viņa dēls Hanūns kļuva ķēniņš viņa vietā.
2 Tad Dāvids domāja: „Es būšu laipns pret Hanūnu, Nahaša dēlu, tāpat kā viņa tēvs bija laipns pret mani.“ Un Dāvids lika saviem kalpiem izteikt viņam līdzjūtību viņa tēva nāves gadījumā, un tā Dāvida kalpi nonāca amoniešu zemē.
3 Tad amoniešu virsaiši sacīja savam kungam Hanūnam: „Vai tu tam tici, ka Dāvids tādēļ ir sūtījis šos līdzjūtības izteicējus sūtņus, lai tavam tēvam parādītu godu? Vai drīzāk gan Dāvids nav atsūtījis savus kalpus pie tevis tādēļ, lai viņi šo pilsētu izpētītu, to izspiegotu un pēdīgi pilnīgi sagrautu?“
4 Tad Hanūns lika Dāvida kalpus saņemt cieti, nodzina tiem pusi bārdas un nogrieza viņu sēru tērpiem apakšējo daļu līdz jostas vietai un tad tos atlaida.
5 Kad nu tas tika Dāvidam pateikts, tad viņš tiem sūtīja pretī, jo šie vīri bija ļoti apsmieti. Bet ķēniņš lika viņiem sacīt: „Palieciet Jērikā, tiekāms jūsu bārdas būs ataugušas, tad atgriezieties atpakaļ mājā!“
6 Kad nu amonieši redzēja, ka viņi bija kļuvuši Dāvidam nicināmi, tad Amona dēli nosūtīja vēstnešus, un tie sev salīga par naudu siriešus—ir no Bet-Rehobas, ir siriešus no Cobas, —divdesmit tūkstoš kājniekus, un tāpat no Moāba ķēniņa—tūkstoš vīrus, un no Tobas ļaudīm divpadsmit tūkstoš vīrus.
7 Un tikko kā Dāvids to dzirdēja, viņš sūtīja Joābu un visu varoņu kara pulku.
8 Arī amonieši izgāja un nostājās kaujas kārtībā un sagatavojās uzbruku-mam pilsētas vārtu priekšā, bet sirieši no Cobas un no Rehobas un karavīru vienības no Tobas un Maāchas bija atstātas savvaļā klajā laukā.
9 Kad nu Joābs redzēja, ka viņam nāksies karot ir tieši no priekšas, ir no aizmugures puses, tad viņš izraudzīja no visiem izlasītiem Israēla vīriem diženākos un novietoja tos sīriešiem pretim.
10 Bet atlikušos karavīrus viņš deva sava brāļa Abišaja rokā, un tas nostājās kaujas kārtībā pret amoniešiem.
11 Tad viņš sacīja: „Ja sīrieši būs par mani stiprāki, tad nāc man palīgā, bet ja izrādītos, ka amonieši būs stiprāki par tevi, tad es iešu tev palīgā.
12 Esi drosmīgs! Un turēsimies varonīgi mūsu karotāju priekšā par mūsu Dieva pilsētām! Bet tas Kungs lai dara, kā Viņam labāk patīk!“
13 Tad Joābs izgāja ar tiem kara-vīriem, kuri bija zem viņa pavēles, un devās uzbrukumā pret siriešiem, un tie bēga viņa priekšā.
14 Bet kad amonieši redzēja, ka sirieši bēg, tad arī tie Abišaja priekšā metās bēgt un iegāja atpakaļ pilsētā; bet Joābs atgriezās no cīņas pret amoniešiem un gāja atpakaļ uz Jeruzālemi.
15 Kad nu sirieši redzēja, ka viņi bija Israēla sakauti, tad tie atkal pilnā skaitā sapulcējās vienkopus.
16 Un Hadadēzers nosūtīja ziņu un lika doties cīņā tiem siriešiem, kas bija viņpus upes, un tie nonāca Helamā, un Šobachs, Hadadēzera kara pulku virspavēlnieks, gāja to priekšgalā.
17 Kad Dāvidam tas tika paziņots, tad viņš sapulcināja visu Israēlu karam, gāja pāri Jardānai un nonāca Helamā, kur sirieši nostājās kaujas kārtībā Dāvidam pretī, un tie izcīnīja kauju ar viņu.
18 Bet sirieši tā tika Israēla sasisti, ka tie bēga viņa priekšā, un Dāvids iznīcināja septiņi simt ratus un četrdesmit tūkstoš jātniekus; un viņš ievainoja viņu kara pulku virspavēlnieku Šobachu, tā ka tas tur nomira.
19 Kad nu visi ķēniņi, kas bija pakļauti Hadadēzera kara klaušām, redzēja, ka tie bija Israēla sakauti, tad tie salīga mieru ar Israēlu, un apņemas tam kalpot, bet sirieši bijās, lai vēl kādu reizi nenāktos iet amoniešiem palīgā.
1 Un notika, pēc tam nomira amoniešu ķēniņš, un viņa dēls Hanūns kļuva ķēniņš viņa vietā. 2 Tad Dāvids sacīja: "Es būšu laipns pret Hanūnu, Nahaša dēlu, tāpat kā viņa tēvs bija laipns pret mani." Un Dāvids sūtīja savus kalpus mierināt viņu tēva dēļ, un tā Dāvida kalpi nāca uz amoniešu zemi. 3 Tad amoniešu lielkungi sacīja savam kungam Hanūnam: "Vai tu tici, ka Dāvids ir sūtījis šos mierinātājus, lai parādītu godu tavam tēvam? Vai drīzāk gan Dāvids nav atsūtījis savus kalpus pie tevis tādēļ, lai viņi šo pilsētu izpētītu, to izlūkotu un izpostītu?" 4 Tad Hanūns lika Dāvida kalpus saņemt ciet, nodzina tiem pusi bārdas un nogrieza viņu sēru tērpiem apakšējo daļu līdz jostas vietai un tad tos atlaida. 5 Kad tas tika Dāvidam pateikts, tad viņš tiem sūtīja pretī, jo šie vīri bija ļoti apsmieti. Bet ķēniņš lika viņiem sacīt: "Palieciet Jērikā, tiekāms jūsu bārdas būs ataugušas, tad atgriezieties atpakaļ mājās." 6 Kad amonieši redzēja, ka viņi bija kļuvuši Dāvidam nicināmi, tad Amona dēli nosūtīja vēstnešus, un tie sev salīga par naudu sīriešus, gan no Bet-Rehobas, gan sīriešus no Cobas, divdesmit tūkstošus kājnieku, un tāpat no Moāba ķēniņa - tūkstoš vīru, un no Tobas ļaudīm, divpadsmit tūkstošus vīru. 7 Un, tiklīdz Dāvids to dzirdēja, viņš sūtīja Joābu un visu varoņu karapulku. 8 Arī amonieši izgāja un nostājās kaujai vārtu priekšā, bet sīrieši no Cobas un no Rehobas un karavīri no Tobas un Maāhas bija savrup uz lauka. 9 Kad Joābs redzēja, ka viņam nāksies karot no priekšas un no aizmugures, tad viņš izraudzīja no visiem izlasītiem Israēla vīriem un izkārtoja tos pretim sīriešiem. 10 Bet pārējos karavīrus viņš deva sava brāļa Abišaja rokā, un tas nostājās pret amoniešiem. 11 Tad viņš sacīja: "Ja sīrieši būs par mani stiprāki, tad nāc man palīgā, bet, ja izrādītos, ka amonieši būs stiprāki par tevi, tad es iešu tev palīgā. 12 Esi stiprs! Un lai stipri stāvam par mūsu ļaudīm un par mūsu Dieva pilsētām! Bet Tas Kungs lai dara, kā Viņam labāk patīk!" 13 Tad Joābs ar tiem karavīriem, kas pie viņa bija, devās uzbrukumā pret sīriešiem, un tie viņa priekšā bēga. 14 Bet, kad amonieši redzēja, ka sīrieši bēg, tad arī tie Abišaja priekšā metās bēgt un iegāja atpakaļ pilsētā; bet Joābs griezās atpakaļ no amoniešiem un gāja uz Jeruzālemi. 15 Kad sīrieši redzēja, ka viņi bija Israēla sakauti, tad tie atkal pilnā skaitā sapulcējās vienkopus. 16 Un Hadadēzers nosūtīja ziņu un lika doties cīņā tiem sīriešiem, kas bija viņpus upes, un tie nonāca Helamā, un Šobahs, Hadadēzera karaspēka virspavēlnieks, gāja to priekšgalā. 17 Kad Dāvidam tas tika paziņots, tad viņš sapulcināja visu Israēlu karam, gāja pāri Jordānai un nonāca Helamā, kur sīrieši nostājās kaujai Dāvidam pretim, un tie izcīnīja kauju ar viņu. 18 Bet sīrieši bēga Israēla priekšā; un Dāvids iznīcināja septiņi simti ratu un četrdesmit tūkstošus jātnieku; un viņš ievainoja viņu karaspēka virspavēlnieku Šobahu, ka tas tur nomira. 19 Kad visi ķēniņi, Hadadēzera kalpi, redzēja, ka tie bija Israēla sakauti, tad tie salīga mieru ar Israēlu un viņam kalpoja. Tā sīrieši bijās turpmāk iet amoniešiem palīgā.
