1 Kad nu tas Kungs Eliju vētrā gribēja uzņemt debesīs, tad Elija ar Elīsu nāca no Gilgalas.
2 Un Elija sacīja Elisam: „Lūdzu, paliec šeit, jo tas Kungs mani ir sūtījis uz Bēteli.“ Bet Elīsa atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un tava dvēsele arīdzan ir dzīva, es tevi neatstāšu!“ Kad nu tie abi nogāja uz Bēteli,
3 Tad tie praviešu dēli, kūpi bija Bētelē, iznāca laukā pie Elīsas un viņam sacīja: „Vai tu arī zini, ka šodien tas Kungs paņems, pāri tavai galvai, tavu kungu un aizvedīs projām no tevis?“ Un viņš atbildēja: „Es zinu gan, esiet tikai klusu!“
4 Tad Elija viņam sacīja: „Elīsa, lūdzams, paliec šeit, jo tas Kungs mani ir sūtījis uz Jēriku.“ Bet tas atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, un arī tava dvēsele ir dzīva, es tevi neatstāšu!“ Kad nu viņi abi gāja uz Jēriku,
5 Tad tie praviešu dēli, kas bija Jērikā, piegāja pie Elīsas un viņam sacīja: „Vai tu arī zini, ka tas Kungs šodien paņems tavu kungu pāri tavai galvai un aizvedīs viņu projām no tevis?“ Un viņš atbildēja: „Arī es zinu, esiet tikai klusu!“
6 Tad Elija viņam sacīja: „Lūdzams, paliec šeit, jo tas Kungs mani ir sūtījis uz Jardānu.“ Taču tas atbildēja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs, un dzīva ir tava paša dvēsele, bet es gan tevi neatstāšu!“ Tā tie abi gāja tālāk.
7 Un piecdesmit vīri no praviešu mācekļiem gāja un nostājās iztālēm viņiem pretī; un tie abi stāvēja pie Jardānas.
8 Tad Elija ņēma savu mēteli, satina to un sita ar to ūdeni, un ūdens pašķīrās uz abām pusēm tā, ka viņi abi pa sausu zemi izgāja cauri.
9 Kad nu viņi bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja Elīsam: „Lūdz, ko man būs tev darīt, iekāms es tieku paņemts projām no tevis!“ Un Elīsa atbildēja: „Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!“
10 Un Elija atbildēja: „Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek, bet ja ne, —tad tas nenotiks!“
11 Un kamēr viņi vēl, šurpu turpu staigādami, runāja, redzi, piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra; tā Elija vētrā aizbrauca uz debesīm.
12 Kad nu Elīsa to redzēja, tad viņš skaļi kliedza: „Mans tēvs, mans tēvsi—Israēla rati un viņa jātnieki!“ Kad joprojām viņš to vairs neredzēja, tad viņš sagrāba savas drēbes un tās saplēsa divos gabalos.
13 Un viņš pacēla Elijas mēteli, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jardānas malā.
14 Un viņš ņēma Elijas mēteli, kas tam bija nokritis, un sita ūdeni un sacīja: „Kur ir tas Kungs, Elijas Dievs?“ Un viņš sita ūdeni, un tas pašķīrās uz abām pusēm, un Elīsa pārgāja pāri.
15 Kad nu praviešu mācekļi, kas bija Jērikā, viņu iztālēm ieraudzīja, tad tie sacīja: „Elijas gars dus uz Elīsas!“ Un viņi gāja tam pretī un klanījās ar savu vaigu pie zemes viņa priekšā.
16 Un tie viņam sacīja: „Redzi, tavu kalpu vidū ir piecdesmit varonīgu vīru; lai tie noiet un meklē tavu kungu, varbūt, ka tā Kunga Gars ir viņu paņē-mis un nometis uz kāda kalna vai kādā ielejā!“ Bet viņš atbildēja: „Nesūtiet vis!“
17 Bet kad viņi tam ar varu uzmācās, tā ka viņam vai kauns palika, tad viņš sacīja: „Nu tad sūtiet arī!“ Un viņi nosūtīja piecdesmit vīrus, un tie viņu meklēja trīs dienas, bet neatrada.
18 Tad tie atgriezās atpakaļ pie viņa uz Jēriku, kur viņš bija apmeties, un viņš tiem sacīja: „Vai es jums neteicu: neejiet?“
19 Bet pilsētas vīri sacīja Elīsam: „Redzi: šī pilsēta ir gan labi apdzīvo-jama, kā mans kungs pats to redz, bet ūdens te ir nelāgs un zeme neauglīga.“
20 Un viņš sacīja: „Atnesiet man jaunu bļodu un ielieciet tanī sāli.“ Kad tie viņam to atnesa,
21 Tad viņš gāja ārā no pilsētas pie ūdens avota un tur iemeta sāli un sacīja: „Tā saka tas Kungs: Es šim ūdenim tagad esmu atņēmis tā ļaunumu; no tā vairs necelsies ne nāve nedz neauglība!“
22 Un tā ūdens kļuva veselīgs līdz šai dienai, kā Elīsas vārdi, ko viņš runāja, bija sacījuši.
23 Un no turienes viņš devās augšup uz Bēteli; un kad viņš vēl pa ceļu cēlās augšup, tad mazi puikas bija iznā-kuši ārā no pilsētas, un tie viņu mēdīja un uz viņu sacīja: „Nāc augšā, plikgalvi! Nāc augšā, plikgalvi!“
24 Un tad viņš apgriezās un, tos ieraudzījis, nolādēja tā Kunga vārdā. Tad divi lāči iznāca no meža, un tie saplosīja no tiem četrdesmit divus zēnus.
25 Un viņš no turienes gāja uz Karmela kalnu, bet no turienes viņš atgriezās atpakaļ Samarijā.
1 Kad Tas Kungs Eliju vētrā gribēja uzņemt debesīs, tad Elija ar Elīsu bija ceļā no Gilgalas. 2 Un Elija sacīja Elīsam: "Lūdzu, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Bēteli." Bet Elīsa atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!" Kad tie abi nogāja uz Bēteli, 3 tad tie praviešu dēli, kuri bija Bētelē, iznāca laukā pie Elīsas un viņam sacīja: "Vai tu arī zini, ka šodien Tas Kungs paņems pāri tavai galvai tavu kungu un aizvedīs projām no tevis?" Un viņš atbildēja: "Es zinu gan, tik cietiet klusu!" 4 Tad Elija viņam sacīja: "Elīsa, lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Jēriku." Bet tas atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!" Kad viņi abi gāja uz Jēriku, 5 tad tie praviešu dēli, kas bija Jērikā, piegāja pie Elīsas un viņam sacīja: "Vai tu arī zini, ka šodien Tas Kungs paņems tavu kungu pāri tavai galvai un aizvedīs projām no tevis?" Un viņš atbildēja: "Es zinu gan, tik cietiet klusu!" 6 Tad Elija viņam sacīja: "Lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir sūtījis uz Jordānu." Bet tas atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!" Tā tie abi gāja tālāk. 7 Un piecdesmit vīri no praviešu mācekļiem gāja un nostājās iztālēm viņiem pretī; un tie abi stāvēja pie Jordānas. 8 Tad Elija ņēma savu apmetni, satina to un sita ar to ūdeni, un ūdens pašķīrās uz abām pusēm, tā ka viņi abi pa sausu zemi izgāja cauri. 9 Kad viņi bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja Elīsam: "Lūdz, ko man būs tev darīt, iekāms es tieku paņemts projām no tevis!" Un Elīsa atbildēja: "Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!" 10 Un Elija atbildēja: "Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek, bet, ja ne, tad tas nenotiks." 11 Un, kamēr viņi iedami tā sarunājās, redzi, piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra; tā Elija vētrā aizbrauca uz debesīm. 12 Kad Elīsa to redzēja, tad viņš skaļi kliedza: "Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki!" Kad viņš to vairs neredzēja, tad viņš sagrāba savas drēbes un saplēsa tās divos gabalos. 13 Un viņš pacēla Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jordānas malā. 14 Un viņš ņēma Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, un sita ūdeni un sacīja: "Kur ir Tas Kungs, Elijas Dievs?" Un viņš sita ūdeni, un tas pašķīrās uz abām pusēm, un Elīsa pārgāja pāri. 15 Kad praviešu mācekļi, kas bija Jērikā, viņu iztālēm ieraudzīja, tad tie sacīja: "Elijas gars dus uz Elīsas." Un viņi devās tam pretī un noliecās viņa priekšā līdz zemei. 16 Un tie viņam sacīja: "Redzi, tavu kalpu vidū ir piecdesmit varonīgu vīru; lai tie noiet un meklē tavu kungu, varbūt Tā Kunga Gars ir viņu paņēmis un nometis uz kāda kalna vai kādā ielejā." Bet viņš atbildēja: "Nesūtiet vis!" 17 Bet, kad viņi tam ar varu uzmācās, tā ka viņam vai kauns palika, tad viņš sacīja: "Nu tad sūtiet arī!" Un viņi nosūtīja piecdesmit vīrus, un tie viņu meklēja trīs dienas, bet neatrada. 18 Tad tie atgriezās atpakaļ pie viņa uz Jēriku, kur viņš bija apmeties, un viņš tiem sacīja: "Vai es jums neteicu: neejiet?" 19 Bet pilsētas vīri sacīja Elīsam: "Redzi, šī pilsēta ir gan labi apdzīvojama, kā mans kungs pats to redz, bet ūdens te ir nelāgs un zeme neauglīga." 20 Un viņš sacīja: "Atnesiet man jaunu bļodu un ielieciet tanī sāli." Kad tie viņam to atnesa, 21 tad viņš gāja ārā no pilsētas pie ūdens avota un tur iemeta sāli, un sacīja: "Tā saka Tas Kungs: Es šim ūdenim tagad esmu atņēmis tā ļaunumu; no tā vairs necelsies nedz nāve, nedz neauglība!" 22 Un tā ūdens kļuva veselīgs līdz šai dienai, kā Elīsas vārdi, ko viņš runāja, bija sacījuši. 23 Un no turienes viņš devās augšup uz Bēteli; un, kad viņš vēl pa ceļu gāja augšup, tad mazi puikas bija iznākuši ārā no pilsētas, un tie viņu mēdīja un viņam sacīja: "Nāc augšā, plikgalvi! Nāc augšā, plikgalvi!" 24 Un tad viņš apgriezās un, tos ieraudzījis, nolādēja Tā Kunga Vārdā. Tad divi lāči iznāca no meža, un tie saplosīja no tiem četrdesmit divus zēnus. 25 Un viņš no turienes gāja uz Karmela kalnu, bet no turienes viņš atgriezās atpakaļ Samarijā.
