1 Jūs paši zināt, brāļi, kāds bija mūsu darba sākums pie jums, ka tas nebija bez panākumiem.
2 Pēc mūsu iepriekšējām ciešanām un apvainojumiem Filipos, kas jums ir zināmi, mēs mūsu Dievā smēlāmies drosmi lielā cīņas priekā sludināt jums Dieva evaņģēliju.
3 Jo mūsu sludinājuma pamatā nav maldi, vai netīri un negodīgi nolūki,
4 Bet mēs runājam tāpēc, ka Dievs mūs atradis par cienīgiem, uzticēdams mums evaņģēliju, un cenšamies izpatikt nevis cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis.
5 Jūs zināt, mēs nekad neesam uzstājušies ar glaimiem vai mantkārīgos nolūkos—Dievs ir mūsu liecinieks—
6 Nedz ari sagaidīdami godu no cilvēkiem, ne no jums, ne no citiem.
7 Lai gan mums, kā Kristus apustuļiem, būtu bijis iespējams sev prasīt sevišķu cieņu, bet mēs jūsu starpā esam bijuši saudzīgi kā māte, kas lolo savus bērnus.
8 Tādas ir bijušas mūsu jūtas pret jums; mēs ar jums gribējām dalīties nevien Dieva evaņģēlijā, bet arī savā dvēselē, jo tik mīļi jūs mums bijāt kļuvuši.
9 Jūs atceraties, brāļi, mūsu darba pūles; strādādami dienām naktīm, lai tika jūs neapgrūtinātu, mēs jums nesām Dieva labo vēsti.
10 Jūs un Dievs esat mani liecinieki, ar kādu bijību un nevainojamu taisnību mēs pret jums izturējāmies, kad bijāt ticīgi kļuvuši.
11 Mēs ikvienu no jums—jums tas ir zināms—kā tēvs savus bērnus
12 Uzmudinājām, pamācījām un pārliecinājām dzīvot tā, lai jūs būtu sava Dieva cienīgi, kas jūs aicina savā valstībā un godībā.
13 Tāpēc mēs arī pastāvīgi patei-camies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar savu spēku jūsos, kas ticat.
14 Tā jūs, brāļi, esat sākuši staigāt to Dieva draudžu pēdās, kas apliecina Kristu Jēzu Jūdejā, jo jūs tāpat esat cietuši no saviem ciltsbrāļiem, kā viņi no jūdiem,
15 Kas nonāvējuši Kungu Jēzu un praviešus; kas mūs vajājuši; kas Dievam nav patīkami un ir naidīgi pret visiem cilvēkiem,
16 Kas mūs kavē sludināt pagānu tautām un tās glābt no pazušanas. Tā viņi aizvien piepilda savu grēku mēru. Bet dusmība jau nākusi pār viņiem galīgi.
17 Bet mēs, brāļi, kādu laiku esam jutušies bez jums kā bāriņi; lai gan bijām šķirti tikai ārīgi, ne savās sirdis, tomēr, mēs savās lielajās ilgās neesam taupījuši pūles, lai jūs atkal redzētu.
18 Mēs, tas ir es, Pāvils, esam gribējuši ne vienu reizi vien jūs apmeklēt, bet sātāns mūs aizkavēja,
19 Jo kas gan cits ir mūsu cerība, prieks un slavas vainags mūsu Kunga Jēzus priekšā viņa atnākšanas dienā, ja ari ne jūs?
20 Tiešām, jūs esat mūsu gods un prieks!
1 Jūs paši zināt, brāļi, kāds bija mūsu darba sākums pie jums, ka tas nebija bez panākumiem. 2 Pēc mūsu iepriekšējām ciešanām un apvainojumiem Filipos, kas jums ir zināmi, mēs mūsu Dievā smēlāmies drosmi lielā cīņas priekā sludināt jums Dieva evaņģēliju. 3 Jo mūsu sludinājuma pamatā nav maldu vai netīru un negodīgu nolūku, 4 bet mēs runājām tāpēc, ka Dievs mūs atradis par cienīgiem, uzticēdams mums evaņģēliju, un cenšamies izpatikt nevis cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis. 5 Jūs zināt, mēs nekad neesam uzstājušies ar glaimiem vai mantkārīgos nolūkos, Dievs ir mūsu liecinieks, 6 nedz arī sagaidīdami godu no cilvēkiem, ne no jums, ne no citiem. 7 Lai gan mums kā Kristus apustuļiem būtu bijis iespējams sev prasīt sevišķu cieņu, bet mēs jūsu starpā esam bijuši saudzīgi kā māte, kas lolo savus bērnus. 8 Tādas ir bijušas mūsu jūtas pret jums; mēs ar jums gribējām dalīties ne vien Dieva evaņģēlijā, bet arī savā dvēselē, jo tik mīļi jūs mums bijāt kļuvuši. 9 Jūs atceraties, brāļi, mūsu darba pūles; strādādami dienām naktīm, lai tikai jūs neapgrūtinātu, mēs jums nesām Dieva labo vēsti. 10 Jūs un Dievs esat mani liecinieki, ar kādu bijību un nevainojamu taisnību mēs pret jums izturējāmies, kad bijāt ticīgi kļuvuši. 11 Mēs ikvienu no jums - jums tas ir zināms - kā tēvs savus bērnus 12 uzmudinājām, pamācījām un pārliecinājām dzīvot tā, lai jūs būtu sava Dieva cienīgi, kas jūs aicina Savā valstībā un godībā. 13 Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat. 14 Tā jūs, brāļi, esat sākuši staigāt to Dieva draudžu pēdās, kas apliecina Kristu Jēzu Jūdejā, jo jūs tāpat esat cietuši no saviem ciltsbrāļiem kā viņi no jūdiem, 15 kas nonāvējuši Kungu Jēzu un praviešus, kas mūs vajājuši, kas Dievam nav patīkami un ir naidīgi pret visiem cilvēkiem, 16 kas mūs kavē sludināt pagāniem un tos glābt no pazušanas. Tā viņi aizvien piepilda savu grēku mēru. Bet dusmība jau nākusi pār viņiem galīgi. 17 Bet mēs, brāļi, kādu laiku esam jutušies bez jums kā bāriņi; lai gan bijām šķirti tikai ārīgi, ne savās sirdīs, tomēr mēs savās lielajās ilgās neesam taupījuši pūles, lai jūs atkal redzētu. 18 Mēs, pirmām kārtām es, Pāvils, esam gribējuši ne vienu reizi vien jūs apmeklēt, bet sātans mūs aizkavēja, 19 jo kas gan cits ir mūsu cerība, prieks un slavas vainags mūsu Kunga Jēzus priekšā Viņa atnākšanas dienā, ja arī ne jūs? 20 Tiešām, jūs esat mūsu gods un prieks!
