1 Kad nu Dāvids pēc tam ar saviem vīriem trešajā dienā nonāca Ciklagā, tad amalekieši jau bija ielauzušies Negebā un Ciklagā, un tie bija Ciklagu izpostījuši un nodedzinājuši.
2 Un tie bija sievietes un visu, kas tur atradās, mazus un lielus no turienes aizveduši gūstā. Tomēr tie nebija nevienu nonāvējuši, bet bija tos apžēlojuši un aizveduši un gājuši savu ceļu.
3 Kad nu Dāvids ar saviem vīriem atgriezās atpakaļ tanī pilsētā, —un, redzi, tā bija ar uguni nodedzināta, un viņu sievas un viņu dēli un viņu meitas bija aizvesti gūstā—,
4 Tad Dāvids ar savu karavīru saimi, kufi bija pie viņa, pacēla savu balsi un sāka skaļi raudāt, kamēr tiem vairs nebija spēka raudāt.
5 Un ari abas Dāvida sievas, jezreēliete Ahinoāma un Abigaila, Karmela iedzīvotāja Nābala atraitne, bija aizvestas gūstā.
6 Ari pats Dāvids nonāca lielās briesmās, io ļaudis taisījās viņu nomētāt ar akmeņiem, tāpēc ka ikviena cilvēka sirds bija sarūgtināta srvu pazaudēto dēlu un meitu dēļ. Bet Dāvids ieguva jaunus spēkus, paļaudamies uz to Kungu, savu Dievu.
7 Un Dāvids pavēlēja priesterim Abjatāram, Ahimelecha dēlam: „Atnes man šurp plecu segu!“ Un Abjatārs pienesa Dāvidam plecu segu.
8 Tad Dāvids vaicāja tam Kungam, sacīdams: „Vai man būs vajāt šo laupītāju pulku? Un vai es to panākšu?“ Un Viņš tam atbildēja: „Jā, vajā viņus! Tu viņus katrā ziņā panāksi un sagūstītos atbrīvosi!“
9 Tad Dāvids devās ceļā ar seši simti vīriem, kas bija pie viņa, un kad tie nonāca pie Besora strauta, tad viņi tur atstāja divi simti vīru.
10 Bet Dāvids ar četri simti vīriem dzinās tiem tālāk pakaļ; divi simti vīru, kas bija tā piekusuši, ka tie nespēja vairs pāriet pār Besora strautu, palika tur pūšoties.
11 Tad tie sastapa laukā kādu ēģiptieti, un tie to atveda pie Dāvida un deva tam maizi, un viņš ēda, un viņi tam deva dzert ūdeni.
12 Un viņi tam iedeva plācenī ieceptas saspiestas vīģes un divus vīnogu ķekarus, un tiklīdz kā viņš bija paēdis, tad tas atspirga, jo viņš nebija nedz maizi ēdis, nedz ūdeni dzēris trīs dienas un trīs naktis.
13 Tad Dāvids tam jautāja: „Kam tu piederi un no kurienes tu esi?“ Un viņš atbildēja: „Es esmu ēģiptietis un kalpu kārtas: es biju vergs kādam amalekietim, un mans kungs mani ir šeit pametis, tāpēc ka es pirms trijām dienām paliku slims.
14 Mēs bijām iebrukuši krētiešu, kā arī Jūdas novados un Kāleba apgabala dienvidu daļā Negebā, un arī Ciklagu mēs nopostījām ar uguni.“
15 Un Dāvids tam jautāja: „Vai tu gribi mani novest pie šī laupītāju pulka?“ Un viņš tam atbildēja: „Zvēri man pie Dieva, ka tu mani nenonāvēsi nedz mani nodosi atpakaļ mana kunga rokā, tad es tevi novedīšu pie šī iebrucēju pulka.“
16 Kad nu viņš to bija lejā novedis, tad redzi, tie bija plaši izklīduši pa visu klajumu, ēda , dzēra un dejoja, priecādamies par visu lielo salaupīto mantu, ko tie bija paņēmuši no filistiešu zemes un no Jūdas zemes.
17 Un Dāvids tos kāva nākamā dienā no agra rīta gaismas līdz vakaram, un neviens vīrs no viņiem neizbēga, kā vienīgi atskaitot četri simti jaunekļus, kufi uzkāpa uz kamieļiem un aizbēga jāšus.
18 Tā Dāvids izglāba visus tos, ko amalekieši bija sagūstījuši, un ari abas savas sievas Dāvids atbrīvoja.
19 Un no tiem netrūka neviena ne maza, ne liela, ne dēlu, ne meitu, nedz arī kā no nolaupītās mantas: itin visu to, ko tie bija sev paņēmuši līdz, to visu Dāvids atguva atpakaļ.
20 Un Dāvids ņēma visus sīklopus un visus liellopus; un tie dzina šo ganāmpulku viņa priekšā un sauca: „Šis ir Dāvida laupījums!“
21 Kad nu Dāvids atgriezās pie tiem divsimt vīriem, kuri bija pārāk noguruši bijuši, nespēdami sekot Dāvidam, un viņš tos bija atstājis pie Besora strauta, tad tagad tie iznāca pretī Dāvidam un tai karavīru saimei, kas pie viņa atradās; un kad Dāvids pienāca šiem ļaudīm tuvāk klāt, tad viņš draudzīgi apvaicājās, kā tiem klājas.
22 Tad visi ļaudis un pieklīdušie tā kara pulka ļaudis, kas ar Dāvidu bija devušies cīņā, sāka izteikt šādas domas: „Tāpēc, ka tie nav nākuši kopā ar mums, tad mēs arī tiem nekā nedosim no salaupītām mantām, ko mēs esam izglābuši, nekā, kā tikai ikvienam vīram viņa sievu un bērnus; tos lai viņi ņem sev līdz un lai iet savu ceļu!“
23 Bet Dāvids sacīja: „Tā gan jums, mani brāļi, neklājas rīkoties ar to, ko tas Kungs mums ir devis! Taču Viņš mūs ir pasargājis, un Viņš ir devis mūsu rokā iebrucēju pulku, kas pie mums bija ielauzies.
24 Un kas gan lai šādiem jūsu vārdiem klausa? Nē! Bet tāpat kā katram, kas devies cīņā, pienākas sava tiesa, tāpat arī sava daļa piekrīt tam, kas palicis pie mantām, tiem kopā līdzīgi ir jādalās!“
25 Un tas nu ir no šīs dienas un joprojām tā palicis spēkā un ir padarīts par nolikumu un par tiesībām Israēlā līdz pat šai dienai.
26 Kad nu Dāvids nāca uz Ciklagu atpakaļ, tad viņš nosūtīja daļu no laupījuma saviem draugiem, Jūdas veca-jiem, sacīdams: „Redzi, še jums daļa, kā svētības apliecinājums no tā Kunga ienaidnieka laupījuma!“
27 Šādas dāvanas viņš sūtīja vecajiem Bētelē un tiem, kuri Rāmā, Negebā, arī tiem, kufi Jatīrā,
28 Un tiem, kuri Aroērā, un tiem, kuri Sipmotā, un tiem, kuri Eštemoā,
29 Un tiem, kuri Rakalā, un tiem, kuri bija jerachmeliešu pilsētās, un ir tiem, kuri dzīvoja keniešu pilsētās;
30 Un tālāk vēl tiem vecajiem, kuri Hormā, un tiem, kuji Bor-Ašanā, un tiem, kuji Atakā,
31 Tiem, kuji Hebronā, un visām vietām, kūjas Dāvids ar saviem vīriem bija pārstaigājis.
1 Kad Dāvids pēc tam ar saviem vīriem trešajā dienā nonāca Ciklagā, tad amalekieši jau bija ielauzušies Negebā un Ciklagā, un tie bija Ciklagu izpostījuši un nodedzinājuši. 2 Un tie bija sievas un visus, kas tur atradās, mazus un lielus, no turienes aizveduši gūstā. Tomēr tie nebija nevienu nonāvējuši, bet bija tos apžēlojuši un aizveduši, un gājuši savu ceļu. 3 Kad Dāvids ar saviem vīriem atgriezās atpakaļ tanī pilsētā, un redzi, tā bija ar uguni nodedzināta, un viņu sievas un viņu dēli, un viņu meitas bija aizvesti gūstā, 4 tad Dāvids ar saviem vīriem, kuri bija pie viņa, pacēla savu balsi un sāka skaļi raudāt, kamēr tiem vairs nebija spēka raudāt. 5 Un arī abas Dāvida sievas, jezreēliete Ahinoāma un Abigaila, Karmela iedzīvotāja Nābala atraitne, bija aizvestas gūstā. 6 Arī pats Dāvids nonāca lielās briesmās, jo ļaudis taisījās viņu nomētāt ar akmeņiem, tāpēc ka ikviena cilvēka sirds bija sarūgtināta savu zaudēto dēlu un meitu dēļ. Bet Dāvids ieguva jaunus spēkus, paļaudamies uz To Kungu, savu Dievu. 7 Un Dāvids pavēlēja priesterim Abjatā-ram, Ahimeleha dēlam: "Atnes man šurp efodu!" Un Abjatārs pienesa Dāvidam efodu. 8 Tad Dāvids vaicāja Tam Kungam, sacīdams: "Vai man būs vajāt šo laupītāju pulku? Un vai es to panākšu?" Un Viņš tam atbildēja: "Jā, vajā viņus! Tu viņus patiešām panāksi un sagūstītos atbrīvosi!" 9 Tad Dāvids devās ceļā ar seši simti vīriem, kas bija pie viņa, un, kad tie nonāca pie Besora strauta, tad viņi tur atstāja divi simti vīru. 10 Bet Dāvids ar četri simti vīriem dzinās tiem pakaļ; divi simti vīru bija tā piekusuši, ka tie nespēja vairs pāriet Besora strautu, un palika turpat. 11 Tad tie sastapa laukā kādu ēģiptieti, un tie to atveda pie Dāvida un deva tam maizi, un viņš ēda, un viņi tam deva dzert ūdeni. 12 Un viņi tam iedeva gabalu vīģu rauša un divus rozīņu raušus, un, tiklīdz viņš bija paēdis, tad tas atspirga, jo viņš nebija nedz maizi ēdis, nedz ūdeni dzēris trīs dienas un trīs naktis. 13 Tad Dāvids tam jautāja: "Kam tu piederi, un no kurienes tu esi?" Un viņš atbildēja: "Es esmu ēģiptiešu puisis, vergs kādam amalekietim, un mans kungs mani šeit ir pametis, tāpēc ka es pirms trijām dienām paliku slims. 14 Mēs bijām iebrukuši krētiešu dienvidu daļā, kā arī Jūdas novados un Kāleba apgabala dienvidu daļā, un arī Ciklagu mēs nopostījām ar uguni." 15 Un Dāvids tam jautāja: "Vai tu gribi mani novest pie šī laupītāju pulka?" Un viņš tam atbildēja: "Zvēri man pie Dieva, ka tu mani nenonāvēsi, nedz mani nodosi atpakaļ mana kunga rokā, tad es tevi novedīšu pie šī iebrucēju pulka." 16 Kad viņš to bija novedis lejā, tad redzi, tie bija plaši izklīduši pa visu klajumu, ēda, dzēra un dejoja, priecādamies par visu lielo laupījumu, ko tie bija paņēmuši no filistiešu zemes un no Jūdas zemes. 17 Un Dāvids tos kāva nākamajā dienā no agra rīta gaismas līdz vakaram, un neviens vīrs no viņiem neizbēga, izņemot četri simti jaunekļus, kuri uzkāpa uz kamieļiem un aizbēga jāšus. 18 Tā Dāvids izglāba visus tos, ko amalekieši bija sagūstījuši, un arī abas savas sievas Dāvids atbrīvoja. 19 Un no tiem netrūka neviena - ne maza, ne liela, ne dēlu, ne meitu, nedz arī kā no tā laupījuma un visa, ko tie bija sev paņēmuši; to visu Dāvids atguva atpakaļ. 20 Un Dāvids ņēma visus sīklopus un visus liellopus, un tie dzina šo ganāmpulku viņa priekšā un sauca: "Šis ir Dāvida laupījums!" 21 Kad Dāvids atgriezās pie tiem divi simti vīriem, kuri bija noguruši, nespēdami sekot Dāvidam, un kurus viņš bija atstājis pie Besora strauta, tad tagad tie iznāca pretī Dāvidam un tiem vīriem, kas bija pie viņa; un Dāvids piegāja pie šiem ļaudīm un apvaicājās, kā tiem klājas. 22 Tad visi ļaunie un nevērtīgie no tiem vīriem, kas ar Dāvidu bija gājuši, atbildēja un sacīja: "Tāpēc ka tie nav nākuši kopā ar mums, tad arī mēs tiem nekā nedosim no laupījuma, ko mēs esam glābuši, kā vien ikkatram vīram viņa sievu un bērnus; tos lai viņi ņem un iet!" 23 Bet Dāvids sacīja: "Tā gan jums, mani brāļi, neklājas rīkoties ar to, ko Tas Kungs mums devis! Taču Viņš mūs ir pasargājis, un Viņš ir devis mūsu rokā iebrucēju pulku, kas pie mums bija ielauzies. 24 Un kas gan jums šinī lietā klausītu? Jo, kāda daļa ir tiem, kas gājuši cīņā, tāda pati daļa pienākas tiem, kas palika pie mantām, - tie kopīgi lai dalās!" 25 Un tas no tās dienas tā joprojām palicis un ir padarīts par likumu un par tiesu Israēlā līdz pat šai dienai. 26 Kad Dāvids nāca uz Ciklagu atpakaļ, tad viņš nosūtīja daļu no laupījuma Jūdas vecajiem, saviem draugiem, sacīdams: "Redzi, še jums dāvana ar svētības vēlējumu no Tā Kunga ienaidnieku laupījuma!" 27 Šādas dāvanas viņš sūtīja vecajiem Bētelē un tiem, kuri Rāmā un Negebā, arī tiem, kuri Jatīrā, 28 un tiem, kuri Aroērā, un tiem, kuri Sipmotā, un tiem, kuri Eštemoā, 29 un tiem, kuri Rakalā, un tiem, kuri bija jerahmeliešu pilsētās, un tiem, kuri dzīvoja keniešu pilsētās, 30 un tiem, kuri Hormā, un tiem, kuri Bor-Ašanā, un tiem, kuri Atakā, 31 tiem, kuri Hebronā, un visām vietām, kuras Dāvids ar saviem vīriem bija pārstaigājis.
