1 Ak, kaut tu būtu mans brālis, kas būtu zīdis manas mātes krūtis! Būtu es tevi tad kaut kur laukā sastapusi, es tevi skūpstītu no visas sirds, un neviens nedrīkstētu mani par to nicināt.
2 Es tevi ņemtu aiz rokas un vestu tevi manas mātes namā, kur tev mani būtu jāmāca; es tev tur dotu dzert ar garžas vielām jauktu vīnu un manu granātābolu raudzēto sulu.
3 Viņa kreisā roka ir zem manas galvas, un viņa labā roka glāsta mani.
4 Es no sirds lūdzu jūs, Jeruzālemes meitas, lai jūs priekšlaikus nesatrauktu un neatmodinātu manī mīlestību, nedz arī liktu tai kaut kā citādi rosīties manī, iekāms tas tai pašai patīk!
5 Kas ir tā, kas kāpj augšup no tuksneša, atbalstīdamās pret savu draugu? „Zem ābeles es pamodināju tevi; tur tevi sāpēs ir gaidījusi pie-dzimstam tava māte, tur tevi laidusi pa-saulē viņa, kas tevi dzemdējusi.“
6 „Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoga gredzens uz tavas rokas! Jo mīlestība ir spēcīga kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle; tas versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas.
7 Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību, nedz ari ūdens straumes to apslīcināt un nomākt; un ja kāds pat visu sava nama pārticību būtu ar mieru atdot par mīlestību, tad tomēr viņš paliktu tikai par apsmieklu!“ Trīs pielikumi.
8 Mums ir maza māsa, un viņai vēl nav krūšu; —ko mēs lai darām ar savu māsu tajā dienā, ja kāds taisītos viņu precēt?
9 Ja viņa ir mūris, tad mēs varētu pie tā uzcelt sudraba priekšnocietinājumu, bet ja viņa ir durvis, tad mēs tās varētu nostiprināt ar ciedru dēļiem. —
10 Es esmu mūris, un manas krūtis ir kā torņi; viņa acīm es esmu pilnība, un tajās es saskatīju apmierinājumu.
11 Salamanam ir vīna kalns Baāl-Hamonā; viņš iznomāja vīna kalnu tā sargiem; ikvienam no sargiem būtu bijis jādod viņam par augļiem tūkstoš sudraba gabali.
12 Man pašai piederīgais mans vīna kalns ir manā priekšā. Tie tūkstoš sudraba gabali pieder tev, mans Salaman! Bet divi simti lai iet viņa augļu sargiem.
13 Dārgā, tu, kas mīti tais dārzos, liec atskanēt savai balsij un man to dzirdēt; mani biedri jau velti tai visu savu uzmanību!
14 „Steidzies tu, mans draugs, un esi kā jauns stimāzis vai kā jauns briedis smaržīgajos ar garžu augiem apstādītajos kalnos!“
1 Kas gan dos
man tevi par brāli,
manas mātes krūtīm zīdītu!
Tad es tevi sastaptu laukā,
skūpstītu tevi,
un neviens mani nepulgotu.
2 Es tevi vestu,
es tevi pavadītu
savas mātes namā,
tu mani mācītu,
es tevi dzirdītu
ar vircotu vīnu,
ar manu granātu sulu.
3 Viņa kreisā roka
zem manas galvas
un labā mani skauj.”
Līgavainis
4 “Es jūs nozvērinu,
Jeruzālemes meitas, –
kādēļ jums modināt,
kādēļ jums atmodināt mīlestību,
pirms tai labpatīk pašai!”
Koris
5 “Kas nāk tur no tuksneša,
pieglaudusies pie sava mīļā?”
Līgava
“Zem ābeles
es tevi atmodināju –
tur mocījās tava māte,
tur viņa mocījās,
tevi dzemdēdama.
6 Liec mani kā zīmogu uz savas sirds,
kā zīmogu uz savas rokas,
jo stipra kā nāve ir mīla,
grūta kā kaps ir kaisle,
tās liesmas kā uguns liesmas,
Kunga varenās liesmas!
7 Pali nevar apslāpēt mīlestību,
un upes nevar to apslīcināt –
ja kāds par viņu dotu
visu sava nama mantu,
tas tiktu smietin apsmiets.”
Koris
8 “Mūsu māsa vēl maza,
un viņai vēl krūšu nav –
ko mums darīt ar māsu
tai dienā, kad viņa tiks bildināta?
9 Ja viņa būtu mūris,
mēs tur uzceltu sudraba žogu,
bet, ja viņa būtu durvis,
mēs tās aizdarītu ciedru dēļiem.”
Līgava
10 “Es esmu mūris,
un manas krūtis kā torņi,
tad es kļuvu miera avots
viņa acīs.
11 Sālamanam bija vīnadārzs Baālhamonā,
viņš šo vīnadārzu nomāja sargiem,
katram par augļiem bija jāmaksā
tūkstoti sudraba.
12 Tas vīnadārzs, kas ir man,
nes tūkstoti tev, Sālaman,
un divus simtus augļu sargiem.”
Līgavainis
13 “Dārzu iemītniece,
tavu balsi uzklausa draugi,
ļauj man to dzirdēt!”
Līgava
14 “Steidzies, mīļais mans,
līdzīgs gazelei vai briedulēnam
smaržāju kalnos!”
