1 Un notika pēc kādām dienām, ap kviešu pļaujas laiku, kad Simsons apmeklēja savu sievu, atnesdams tai kazlēnu, un sacīja: „Es gribu iet pie savas sievas istabā.“ Bet viņas tēvs neļāva viņam ieiet,
2 Sacīdams: „Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tu viņu vairs tikai ienīsti; tāpēc es to devu par sievu kādam no taviem vedējiem. Bet viņas jaunākā māsa ir vēl skaistāka nekā viņa, to tu vari viņas vietā iegūt sev par sievu!“
3 Bet Simsons tiem sacīja: „Šoreiz lai fīlistieši nevaino mani, ja es tiem darīšu jaunu!“
4 Un viņš nogāja un noķēra trīs simti lapsu, tad viņš ņēma lāpas, pagrieza asti pret asti un iesprauda pa lāpai ik starp divām astēm.
5 Tad viņš pielaida uguni lāpām un palaida zvērus filistiešu vēl nenokoptajās druvās, tā nodedzinādams itin visu: sacelto, kā ari vēl nepļauto labību un pat vīna kalnus un olīvu kokus.
6 Tad fīlistieši sprieda: „Kas to ir izdarījis?“ Un viņiem tika pateikts: „Simsons, timnieša znots, tāpēc ka tas ir viņa sievu ņēmis un devis to vienam no viņa vedējiem.“ Tad paši fīlistieši cēlās un sadedzināja viņu pašu un visu viņas tēva namu ar uguni.
7 Bet Simsons tiem sacīja: „Ja jūs tā rīkojaties, tad es nemitēšos, kamēr nebūšu atriebies!“
8 Un viņš varenā kautiņā sadragāja to plecus un gurnus; tad viņš nogāja lejā un dzīvoja Etama kalna aizā.
9 Tad fīlistieši devās kalnup, uzcēla savas teltis Jūdas zemē un ieņēma visu apgabalu līdz Lehijai.
10 Un Jūdas vīri tiem jautāja: „Kādēļ jūs esat pret mums izgājuši karot?“ Un tie atbildēja: „Lai Simsonu sasietu važās un viņam tā darītu, kā viņš ir mums darījis.“
11 Tad nonāca lejā trīs tūkstoši Jūdas vīru pie Etama kalna klints aizas un sacīja Simsonam: „Vai tu nezini, ka fīlistieši pār mums valda? Kāpēc tad tu esi mums to darījis?“ Un viņš tiem atbildēja: „Kā tie man ir darījuši, tā es arī esmu ar tiem izrīkojies.“
12 Tad tic viņam sacīja: „Mēs esam nākuši, lai tevi saistītu un nodotu filistiešu rokās.“ Un Simsons tiem sacīja: „Zvēriet man, ka jūs man nenodarīsit nekā ļauna!“
13 Un tie sacīja viņam, teikdami: „Nē, mēs gribam tevi tikai sasiet ar saitēm un tevi viņiem izdot, bet nonāvēt tevi mēs nenonāvēsim.“ Un tie viņu saistīja ar divām jaunām virvēm un to uzveda augšā no aizas.
14 Kad viņš nonāca līdz Lehijai, tad fīlistieši, nākdami viņam pretī, uzgavilēja, bet tā Kunga gars nāca pār viņu, un virves, kas bija ap viņa elkoņiem, likās it kā linu pavedieni, kas ugunī apdedzināti, un visas saites notrūka no viņa rokām.
15 Un viņš atrada svaigu ēzeļa žokļa kaulu, atvēza savu roku un, to satvēris, nosita tūkstoš vīrus.
16 Un Simsons sacīja: „Ar ēzeļa žokļa kaulu es tos kapādams varēju sakapāt! Ar ēzeļa žokļa kaulu es nositu tūkstoš vīrus!“
17 Un notika, kad viņš bija beidzis runāt, tad viņš izmeta žokļa kaulu no savas rokas un nosauca to vietu par Ramat Lehiju.
18 Tad viņam ļoti slāpa, un viņš skaļi piesauca to Kungā un sacīja: „Tu esi tik lielu uzvanī guvis ar sava kalpa roku, vai tagad man būs slāpēs mirt un krist šo neapgraizīto rokās?“
19 Un tas Kungs pāršķēla iedobumu žokļa kaulā, no tā izvira ūdens, un viņš dzēra. Un tad viņš atkal atvilka elpu un atspirga; tādēļ tās vietas vārdu nosauca Ejin ha Korē, kas atrodas Lehijas tuvumā līdz pat šai dienai.
20 Un viņš tiesāja Israēlu filistiešu dienās divdesmit gadus.
Simsons sakauj filistiešus
1 Kviešu pļaujamā laikā Simsons ieradās apciemot savu sievu, paņēmis līdzi kazlēnu. Viņš teica: “Es iešu pie savas sievas guļamistabā,” – bet viņas tēvs neļāva tam iet. 2 Viņas tēvs teica: “Es tiešām domāju, ka tu viņu ienīsti, un atdevu to tavam pavadonim. Vai viņas jaunākā māsa nav vēl labāka par viņu? Ņem to sev viņas vietā!” 3 Un Simsons tam atbildēja: “Šoreiz gan es neesmu vainīgs, ka darīšu ļaunu filistiešiem!” 4 Simsons gāja un saķēra trīs simtus šakāļu, ņēma lāpas, sasēja asti ar asti un iesprauda pa lāpai starp katrām divām astēm. 5 Viņš pielaida lāpām uguni un palaida tos filistiešu labībā. Tā viņš aizdedzināja gan status, gan nenopļauto labību, gan vīnadārzus, gan olīvkokus. 6 Filistieši runāja: “Kas to ir izdarījis?” Un tiem teica: “Simsons, timnieša znots, jo tas ir ņēmis viņa sievu un atdevis to viņa pavadonim!” Tad filistieši nāca un sadedzināja viņu un viņas tēvu. 7 Bet Simsons tiem sacīja: “Ja jūs tā darāt, es jums nudien atriebšos un tikai tad mitēšos!” 8 Un viņš lielā slaktiņā tiem sadragāja lielus un gūžas. Tad viņš devās lejā un apmetās Ētāmas klints plaisā.
9 Filistieši devās augšup, uzslēja nometni Jūdā un devās tālāk uz Lehī. 10 Tad Jūdas vīri teica: “Kāpēc jūs esat nākuši pret mums?” Un tie atbildēja: “Mēs esam nākuši, lai saistītu Simsonu! Lai darītu viņam, kā viņš ir darījis mums!” 11 Tad trīs tūkstoši Jūdas vīru devās lejā uz Ētāmas klints plaisu un teica Simsonam: “Vai tad tu nezini, ka filistieši valda pār mums? Ko tu mums esi izdarījis?!” Un viņš tiem atbildēja: “Kā tie man darījuši, tā es tiem atdarīju!” 12 Tie viņam sacīja: “Mēs esam atnākuši tevi saistīt un nodot filistiešu rokās.” Un viņš tiem teica: “Zvēriet, ka paši man neuzbruksiet!” 13 Tie viņam sacīja: “Tiešām nē! Siet mēs tevi sasiesim un nodosim viņu rokās, bet nāvēt mēs tevi nenonāvēsim!” Tā viņi to sasēja ar divām jaunām virvēm un devās ar viņu prom no klints. 14 Kad viņš nonāca Lehī, filistieši aurodami viņu sagaidīja. Piepeši pār viņu nāca Kunga gars, un virves ap viņa rokām kļuva kā apdeguši linu diegi un saites uz viņa rokām izira. 15 Viņš atrada svaigu ēzeļa žokļa kaulu , izstiepa roku, satvēra to un nosita ar to tūkstoš vīru. 16 Un Simsons teica:
“Ar ēzeļa žokļa kaulu
guldīju daudzum daudzus,
ar ēzeļa žokļa kaulu
nositu tūkstoš vīru!”
17 Beidzis runāt, viņš nosvieda žokļa kaulu un nosauca to vietu: Rāmatlehī . 18 Viņš bija ļoti izslāpis un sauca uz Kungu: “Ar sava kalpa rokām tu esi devis šo lielo atbrīvošanu, un nu man jāmirst slāpēs un jākrīt neapgraizīto rokās!” 19 Un Dievs pāršķēla dobumu žokļa kaulā, un no tā izplūda ūdens. Viņš dzēra un atspirga, un viņā atgriezās dzīvība. Tāpēc šo vietu sauc: Ēnkorē , kas atrodas Lehī līdz pat šai dienai. 20 Un viņš bija Israēla soģis filistiešu laikā divdesmit gadus.
