1 Un atkal pār mani nāca tā Kunga vārds un man sacīja:
2 „Cilvēka bērns, virzi savus skatus uz dienvidiem, nostājies pret pusdienas pusi un sludini pret to mežu, kas dienvidu klajumā,
3 Un saki mežam dienvidos: Klausies tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs tas Kungs: Es iededzināšu uguni tevī, un tā aprīs visus tavus zaļos un visus sausos kokus, lokanās liesmu mēles neapdzisīs, un visiem cilvēkiem no dienvidiem līdz ziemeļiem būs jāsadeg.
4 Tad visa miesa atzīs, ka Es, tas Kungs, iededzināju uguni, kas deg un nav nodzēšama.“
5 Un es atbildēju: „Ak Kungs, Kungs! Tie saka par mani: Vai šis vienumēr neteic mums mīklainas runas?“
6 Un mani skāra atkal tā Kunga vārds, kas man sacīja:
7 „Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Jeruzālemi, vērsies savā runā pret tās svētajām vietām un sludini ļaunu par Israēla zemi.
8 Un saki Israēla zemei: Tā saka Dievs tas Kungs: Redzi, Es celšos pret tevi, Es izvilkšu savu zobenu no makstīm un izdeldēšu tavā vidū kā taisnus, tā bezdievjus.
9 Tāpēc ka Es gribu iznīcināt tevī taisnos un netaisnos, mans zobens nāks ārā no savām makstīm un vērsīsies pret visiem cilvēkiem no dienvidiem līdz ziemeļiem.
10 Tad visa pasaule atzīs, ka Es, tas Kungs, izvilku savu zobenu no makstīm un ka tas tur vairs neatgriezīsies atpakaļ.“
11 Bet tu, cilvēka bērns, vaidi, vaidi ar ciešanās savilktiem gurniem un rūgtās sāpēs, vaidi viņu acu priekšā!
12 Kad tie tad tev jautās, kādēļ tu vaidi, tad atbildi tiem: Kādas šausmu vēsts dēļ! Kad tā nāks, tad visiem sirds izmisīs, dūša sašļuks, rokas nolaidīsies, cerība zudīs, bet ceļi ļodzīsies un valstī-sies, saspriegdamies un saplakdami kā ūdeņi. Tiešām, tā nāks un īstenosies,“ saka Dievs tas Kungs.
13 Tad atkal garā man atskanēja tā Kunga vārds, kas man sacīja:
14 „Cilvēka bērns, pasludini tiem sekojošo: Tā saka tas Kungs: Zobens, jā zobens ir trīts un asināts,
15 Tas ir asināts asins izliešanai, trīts un spodrināts, lai spīdētu un mirdzētu. Jeb vai mums par to priecāties? Manam dēlam nolemtā rīkste nonicina visuskokus.
16 Viņš zobenu nodevis noslaucīšanai, lai to sataisītu lietošanai. Zobens ir asināts un tīrīts, lai to dotu slepkavotājam rokā!
17 Kliedz un vaimanā, cilvēka bērns, jo šis zobens vēršas pret manu tautu, pret visiem Israēla valdniekiem, tie ir visi nodoti zobena varā kopā ar manu tautu. Tādēļ sit sev pa saviem gurniem.
18 Tas taču ir pārbaudīts. Bet kā? Un ja rīkste pati nonicina pēršanu, ko tad? Tas nenotiks!“ —saka Dievs tas Kungs. —
19 „Bet tu, cilvēka bērns, sludini nākotni un sasit rokas, jo zobens nāks pār tiem divkārt, ja pat trīskārt. Tas ir ļaužu galināšanas zobens, milzīgs ļaužu galināšanas ierocis, tas tos ielenks no visām pusēm,
20 Lai viņu sirdis izsamist, lai daudzi krīt beigti pie ieejām visos savos vārtos. Es lieku mirdzēt zobenam! Šausmas! Spiguļošanai tas darināts, trīts un asināts kaušanai.
21 Radi šausmas ļaudīs, cērt pa labi un pa kreisi, arī taisni, kurp vien virzīts tieši tavs zobena asmenis.
22 Arī Es sasitīšu savas rokas un ļaušu savām dusmām brīvu vaļu, Es, tas Kungs, to sacīju.“
23 Tad mans gars atkal uztvēra tā Kunga vārdu, un tas man sacīja:
24 „Cilvēka bērns, attēlo un uzzīmē sev garā divus ceļus, pa kuriem jānāk Bābeles ķēniņa zobenam. Tiem abiem jāiziet no vienas zemes. Tad uzliec ceļa sākumā ceļa rādītāju kā uz vienu, tā ari uz otru pilsētu,
25 Lai zobens varētu nonākt tiklab Amona bērnu pilsētā Rabatā, kā ari pāri Jūdai stiprajā Jeruzālemes pilsētā tieši tās vidū.
26 Jo Bābeles ķēniņš stāv ceļa jūtls abu ceļu sākumā, kur tie šķiras, gaidīdams atklāsmes parādību ar tiešu norādijumu: viņš kaisa bultas, izjautādams likteni, viņš izvaicā savus mājas dievus un zīlē pēc upura dzīvnieka aknām.
27 Mesli krīt no viņa pa labo roku, rādīdami uz Jeruzālemi, un viņam tagad tikai jāatver mute kara uzsaukumam, lai pēc tam liktu atskanēt skaļam kaujas saucienam, lai tiktu virzīti graujamie āži pret pilsētas vārtiem, celti uzbērumi un sastatīti aplenkuma torņi.
28 Diemžēl viņu acīs tas šķiet maldīgs pravietojums, jo viņi no savas puses bija devuši vissvinīgākos zvērestus. Bet Dievs tiem atgādina viņu noziegumu, lai viņus saņemtu gūstā.
29 Tādēļ Dievs tas Kungs saka ta: Tāpēc ka jūs atgādinājāt Man savus noziegumus, atklādami savuspārkāpumus, tā ka jūsu grēki ir skaidri saskatāmi visos jūsu darbos un jūs paši to apliecināt, tad ari jums šo grēku dēļ bus kļūt satvertiem ar stingru roku.
30 Bet tu, noziedzīgais bezdievi, Israēla valdniek, kura diena pienākusi laika, kad tavs noziegums ir galā un tev galīgi tiek atmaksats, tik tiešām—
31 Tā saka Dievs tas Kungs: Nost ķēnišķīgo galvas rotu, nost vainagu! Tas nepaliks tā, kā tas tagad ir! Zemajam jātop paaugstinātam un augstajam pazemotam.
32 Visu, visu Es pārvērtīšu drupās, drupās, drupās! Lāsts viņam! Lai tomēr paliek, kā bija, kamēr nāks tas, kam uz to ir tiesība, tam Es to nodošu.
33 Bet tu, cilvēka bērns, pasludini sekojošo pravietojumu. Tā saka Dievs tas Kungs par Amona bērniem un viņu nicinājumu runām: Saki tiem: Zobens, zobens ir izvilkts kaušanai, spodrināts mirdzumam, lai spiguļotu un lai to liktu nolādētiem bezdievjiem pie kakla, kuru diena pienākusi laikā, kad viņu nozie-gums galīgi tiek atmaksāts.
34 Bet tevi maldināja ar aplamām parādībām un tev sludināja par nākotni melus.
35 Bāz zobenu makstī! Tai vietā, kur tu radīts, tai zemē, no kurienes tu nācis, tur Es tevi tiesāšu,
36 Un Es izliešu pār tevi savas dusmas un iededzināšu savas bardzības uguni pret tevi un tevi nodošu nežēlīgu cilvēku rokās, kas cenšas sagādāt tev postu un iznīcību.
37 Uguns tevi apris, tavas asinis izplūdīs tava paša zemē, un tevi vairs nepieminēs, jo Es, tas Kungs, to tā esmu noteicis.“
Vēstījums par dienvidiem
1 Un Kunga vārds nāca pār mani: 2 “Cilvēka dēls, pagriezies pret dienvidiem – runā pret dienvidiem, pravieto par mežu dienvidu klajumā! 3 Saki dienvidu mežam: klausies Kunga vārdu! Tā saka Kungs Dievs: redzi, es degšu uguni, kas tevi rīs, – visus zaļoksnus kokus, visus kaltušus kokus! Neapdzēsīs vareno liesmu! Sadegs it viss, kas tevī, – no dienvidiem līdz ziemeļiem! 4 Visi, kam miesa, redzēs, ka es, Kungs, aizdedzu – neviens nenodzēsīs!” 5 Es teicu: “Ak, Kungs Dievs! Tie saka par mani: vai tik šis nav parunu teicējs!?”
Kunga zobens
6 Tad Kunga vārds nāca pār mani: 7 “Cilvēka dēls, pagriezies pret Jeruzālemi un runā pret svētvietām, pravieto par Israēla zemi. 8 Saki Israēla zemei: tā saka Kungs: redzi, es pret jums traucos ar atvēztu zobenu – nīdēšu gan taisno, gan ļaundari! 9 Tādēļ nīdēšu gan taisno, gan ļaundari, tādēļ mans zobens atvēzts, tas traucas pret visu, kam miesa, no dienvidiem līdz ziemeļiem! 10 Zinās visi, kam miesa, ka es esmu Kungs!
Es traucos ar atvēztu zobenu, tas netiks vairs nolaists!
11 Un tu, cilvēka dēls, rūgti vaidi šļauganām kājām, vaidi, tiem redzot! 12 Un, kad tie tev vaicās: kādēļ tu vaidi? – tad atbildi: tādēļ, ka saņemta vēsts! Nu ļimst ik sirds, visiem rokas slābanas, visiem gars nemaņā, visiem kājas apslapētas! Redzi, tas nāk – tas piepildīsies!” saka Kungs Dievs.
13 Kunga vārds nāca pār mani: 14 “Cilvēka dēls, pravieto, saki: tā saka Kungs:
zobens, zobens – asināts un spodrināts!
15 Asināts, lai kautin kautu,
spodrināts, lai mirdz kā zibens.
Vai mums līksmot?
Mana dēla zizlis visus kokus nicina.
16 Bet zobens dots, lai spodrina un saujā tver, –
zobens asināts un spodrināts,
kāvējam tas rokā likts!
17 Kliedz un kauc, cilvēka dēls!
Jo tas nāks pār maniem ļaudīm,
pār visiem Israēla valdniekiem –
zobenam tie pamesti kopā ar maniem ļaudīm –
tādēļ pļaukā sev pa ciskām!
18 Nu pārbaudīts – un tad?!
Ja arī zizlis nicina, tā nebūs! –
saka Kungs Dievs.
19 Cilvēka dēls, pravieto, plaukšķini rokas –
jo divkāršs zobens, trīskāršs zobens – tas nāk galēt,
zobens, lielais galētājs, tos jau ielencis!
20 Tādēļ sirdis pamirst un daudzi klūp –
pie visiem viņu vārtiem es noliku kāvēju zobenu.
Ak vai! Tas darināts, lai zib, tas spodrināts, lai kauj!
21 Asais cērt pa labi, tad pa kreisi,
kur tik griezies – asmens priekšā!
22 Arī es plaukšķināšu, un mana kvēle rims!
Es, Kungs, esmu runājis!”
23 Kunga vārds nāca pār mani: 24 “Cilvēka dēls, nospraud divus ceļus, pa kuriem nākt Bābeles ķēniņa zobenam – tie abi sāksies vienā zemē. Ceļa sākumā, kas ved uz pilsētu, taisi virziena rādītāju. 25 Nospraud ceļu, pa kuru zobenam nākt uz Amona dēlu Rabu un uz nocietināto Jeruzālemi Jūdā, 26 jo Bābeles ķēniņš stāvēs krustcelēs, kur šie divi ceļi šķiras, un tur pareģot pareģos – viņš izsvaidīs bultas, izvaicās terafīmus un raudzīs upuru aknas! 27 Viņa labā roka pareģos Jeruzālemei – jānovieto mūra grāvēji. Un tad nāks kaujas sauciens un sāksies varens kara troksnis! Lai mūra grāvējus novieto pret vārtiem, lai uzber valni, lai ceļ aplenkuma nocietinājumus! – 28 Tas tiem šķitīs tukšs pareģojums, jo tie viņam ir zvērējuši, bet viņš pieminēs to vainu un viņus sagūstīs.
29 Tā saka Kungs Dievs: tādēļ, ka jūs man atgādinājāt savas vainas, atsedzāt savus pārkāpumus, ka tapa redzami jūsu grēki un nodarījumi, tādēļ to jums pieminēs un saņems jūs gūstā. 30 Nešķīstais un ļaunais Israēla valdniek, nāk tava diena – beidzamais soda laiks!
31 Tā saka Kungs Dievs: noņem galvautu, nocel kroni, jo vairs nebūs kā iepriekš – zemais tiks paaugstināts un augstais tiks pazemots! 32 Posts! Posts! Posts! Es to darīšu! Bet arī tas nenotiks, līdz atnāks, kam tas pēc tiesas pienākas, – viņam es to došu!
33 Cilvēka dēls, pravieto un saki: tā saka Kungs Dievs par Amona dēliem un viņu paļām:
zobens, zobens – izvilkts, lai kautu,
spodrināts, lai zib kā zibens!
34 Kamēr tev tukšu pareģo,
kamēr tev melus pravieto –
tas jau pie rīkles likts nešķīstiem ļaundariem!
Klāt viņu diena – beidzamais soda laiks!
35 Bāz zobenu atpakaļ makstī!
Es tevi tiesāšu vietā,
kur tu radīts, zemē, kur tu dzimis!
36 Es pār tevi liešu niknumu,
es pār tevi pūtīšu bardzības uguni,
es tevi nodošu mežonīgiem vīriem,
prasmīgiem postītājiem!
37 Tu būsi uguns barība,
tavas asinis līs zemē,
tevi vairs nepieminēs!
Es, Kungs, esmu runājis!”
