1 „Es esmu ienācis, mana māsa, mana mīļā līgava, savā dārzā; es plūcu savas mirres un savu balzamu, es ēdu zeltaino medu no savas medus kāres un tās šūnām, es dzeņi savu vīnu līdz ar pienu. Ēdiet, mani mīļie, un dzeriet, mani draugi, priecājieties mīlestībā un noreib-stiet labsajūtā!“
2 Es guļu, bet mana sirds ir nomodā. Lūk! Es dzirdu sava drauga balsi, viņš pieklauvē un saka: „Atver man, lai es ieeju pie tevis, mana mīļā draudzene, mana māsa, mana balodīte, mana cildenā! Jo mana galva ir pilna rasas, un manas matu cirtas ir pilnas nakts valguma!“
3 —„Es esmu novilkusi savu tērpu; —kā lai es to atkal uzvelku?! Es esmu nomazgājusi savas kājas, kā lai es tās atkal notriepju?“
4 Bet mans draugs izbāza savu roku caur režģu spraugu; tas lika līdz pašiem dziļumiem ietrīcēties manai sirdij ilgās pēc viņa, un mani prāti samulsa, viņa balsi un vārdus izdzirdot.
5 Tad es piecēlos, lai atdarītu sa-vam draugam; pa manām roku dilbām lejup ritēja šķidro miņu straumītes, un dārga ziežu eļļa pilēja no maniem pirk-stiem uz atslēgas aizšaujamā.
6 Un kad es beidzot atvēru durvis savam draugam, tad viņš bija aizgājis un nebija vairs redzams. Mana dvēsele bija ārkārtīgi satraukta, kamēr viņš runāja. Tad es meklēju viņu, bet neatradu; es viņu saucu, bet viņš man neatbildēja.
7 Tad mani sastapa sargi, kas apstaigāja pilsētu; viņi mani sasita līdz asinīm un ievainoja, un citi sargi uz mūra noņēma man manu šķidrautu!
8 Es nopietni lieku jums pie sirds, Jeruzālemes meitas, ja jūs atrodat manu draugu, tad sakait viņam, kas es esmu sasirgusi aiz mīlestības!
9 „Kas tad ir tavā draugā pārāks par tik daudz labumiem arī citu draugos, tu visuskaistākā starp sievietēm? Kādas priekšrocības ir tavam draugam salīdzi-nājumā ar citiem draugiem, ka tu mums tevis teikto tik spēcīgi piekodini?“
10 Mans draugs ir žilbinoši balts ar sārti dūmeņu ādas krāsu, viņš ir īpatnīgs un izceļas starp tūkstošiem.
11 Viņa galva ir vistīrākais un vis-smalkākais zelts. Viņa matu šķipsnas ir cirtotas kā vīna koka tverekļu vītnes, un tās ir melnas kā kraukļi.
12 Viņa acis ir kā baložu acis pie ūdens strautiem; tās ir dzidras it kā pienā mazgātas, skaistas un lielas, un to āboli veidoti daiļi noapaļotā pilnīgumā.
13 Viņa vaigi ir kā garžu augu dārziņš, kufā aug balzama zāles; viņa lūpas ir kā rozes, kuļras pil no to slacinātājām mirrēm.
14 Viņa roku dilbas ir vienās zelta aprocēs, kas vēl bagātīgi izdaiļotas ar tirkisiem. Viņa miesa ir kā mākslas darbs no tīra ziloņkaula, kas safīriem rotāts.
15 Viņa lieli ir kā marmora atspaidi, kufi balstās uz vistīrākā zelta pamatiem. Viņa stāvs ir kā viens no diženākiem Libanona kalniem, kas tikpat izcils, kā tajā augošie ciedri.
16 Viņa mute ir salda, un visā savā būtībā viņš ir ārkārtīgi pievilcigs! Tāds ir mans draugs, jā, —tiešām tāds ir mans mīļākais, jūs Jeruzālemes meitas!
Līgavainis
1 “Es ienācu savā dārzā,
māsa mana, līgava,
savācu mirres un balzamu,
ēdu šūnas ar medu,
dzēru vīnu un pienu.
Ēdiet, draugi,
dzeriet un reibstiet, mīļie!”
Līgava
2 “Es guļu miegu,
bet mana sirds nomodā –
klau! Mans mīļotais klaudzina:
atdari man, māsa mana,
draudzene mana,
dūja mana,
skaidrā mana, –
galva man pilna ar rasu,
cirtas ar pusnakts lāsēm!
3 Es drānas noģērbusi –
kā man atkal tās apvilkt?
Es kājas nomazgājusi –
kā man atkal tās sabrist?
4 Mīļais mans savu roku
ielaida spraugā,
un manī viss iešalkojās.
5 Es cēlos atvērt mīļajam,
no manām rokām pilēja mirres,
no maniem pirkstiem plūda mirres
uz aizbīdņa turekļiem.
6 Es atvēru mīļajam,
bet mīļais bija prom,
bija aizgājis;
ar viņa vārdiem
dvēsele atstāja mani.
Es meklēju viņu, bet neatradu,
es saucu viņu, bet viņš neatsaucās.
7 Mani sastapa sargi,
pa pilsētu apgaitā ejot,
sita mani, savainoja –
norāva man apsegu
vaļņu sargi!
8 Es jūs nozvērinu,
Jeruzālemes meitas, –
ja jūs sastapsiet manu mīļo,
ko teiksiet viņam?
Ka es esmu mīlas sērgā!”
Koris
9 “Kas tavam mīļajam labāks nekā citiem,
tu, visskaistākā starp sievām?
Kas tavam mīļajam labāks nekā citiem,
ka tu mūs tā nozvērini?”
Līgava
10 “Mans mīļais ir spulgs un sārts,
starp desmit tūkstošiem pamanāms.
11 Viņa galva no tīra zelta,
viņa viļņotās cirtas melnas kā kraukļi.
12 Viņa acis kā dūjas pie ūdens upēm,
pienā peras, pilnībā sēdēdamas.
13 Viņa vaigi kā mētru dobes,
kur audzē smaržzāles.
Viņa lūpas ir lilijas,
kas izlāso mirres.
14 Viņa rokas ir zelta stieņi,
kas klāti dārgakmeņiem,
viņa vēders ir pulēts ziloņkauls,
rotāts safīriem.
15 Viņa lieli ir marmora stabi
uz zelta pamatiem,
viņš līdzīgs Lebanonam –
tā vissmuidrākajam ciedram.
16 Viņa aukslējas ir saldums,
un viņš viss – kārums.
Tāds ir mans mīļais,
tāds ir mans draugs,
jūs, Jeruzālemes meitas.”
