1 Tad es redzēju, ka Jērs atdarīja pirmo no septiņiem zīmogiem un dzirdēju piimo no četrām dzīvām būtnēm sakām kā pērkona balsī: „Nāc!“
2 Es redzēju, un raugi: balts zirgs, un tam, kas sēdēja uz tā, bija šaujamais stops: viņam tika dots vainags, un viņš izgāja uzvarēdams un lai uzvarētu.
3 Kad viņš atdarīja otru zīmogu, es dzirdēju otru dzīvo būtni sakām: „Nāc!“
4 Izgāja cits zirgs, ugunssārts, un tam, kas sēdēja zirgā, tika dots atņemt zemei mieru, lai cilvēki nokautu cits citu. Pēc tam viņam tika dots liels zobens.
5 Kad viņš atdarīja trešo zīmogu, es dzirdēju trešo dzīvo būtni sakām: „Nāc!“ es redzēju, un raugi—melns zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija svari rokā!
6 Es dzirdēju kā balsi četru dzīvo būtņu vidū sakām: „Mērs kviešu par denāriju un trīs mēri miežu par denāriju. Eļļu un vīnu tu nesamaitā!“
7 Kad viņš atdarīja ceturto zīmogu, tad es dzirdēju ceturtās dzīvās būtnes balsi sakām: „Nāc!“
8 Es redzēju, un raugi: pelēks zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija vārds—nāve, tai sekoja elle, un tika dota vara pār ceturto tiesu zemes nokaut ar zobenu, ar badu, ar mēri un ar zemes zvēriem.
9 Kad viņš atdarīja piekto zīmogu, es redzēju zem altāra to dvēseles, kas nokauti Dieva vārda un liecības dēļ, kas bija viņiem.
10 Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: „Cik ilgi, svētais, patiesīgais valdītāj, tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?“
11 Un viņiem katram tika dotas baltas drēbes un sacīts, lai atdusas vēl īsu laiku, kamēr pilns būs darba biedru uri viņu brāļu skaits, kas vēl tiks nokauti kā viņi paši.
12 Un es redzēju, kad viņš atdarīja sesto zīmogu, tad notika liela zemes trīce, saule tapa melna kā saru maiss, viss mēness tapa kā asinis,
13 Debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt augļi.
14 Un debess savēlās kā grāmata, ko satin, un visi kalni un visas salas tika izkustinātas no savām vietām.
15 Zemes ķēniņi, varenie, virsnieki un bagātie, stiprie un katrs vergs un brīvais paslēpās alās un klinšu aizās,
16 Sacīdami kalniem un klintīm: „Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām.
17 Jo atnākusi viņu lielā dusmu dienā! Kas varētu pastāvēt?“
Grāmatas zīmogi
1 Un es ieraudzīju – Jērs atvēra vienu no septiņiem zīmogiem – un dzirdēju, ka viena no četrām dzīvajām būtnēm sauc skaļā balsī, it kā pērkonam dārdot: nāc! 2 Tad es ieraudzīju, un redzi – balts zirgs, un uz tā sēž kāds, kam šaujamloks rokā; viņam tiek dots vainags, un viņš izjāj kā uzvarētājs – lai uzvarētu. 3 Un, kad Jērs atvēra otru zīmogu, es dzirdēju otru dzīvo būtni saucam: nāc! 4 Tad izjāj cits – ugunīgs zirgs, un tam, kas sēž uz tā, tiek dota vara atņemt zemei mieru, ka cilvēki cits citu apkautu; un viņam tiek dots liels zobens. 5 Un, kad Jērs atvēra trešo zīmogu, es dzirdēju trešo dzīvo būtni saucam: nāc! Tad es ieraudzīju, un redzi – melns zirgs, un tas, kas sēž uz tā, tur rokā svaru kausus. 6 Es dzirdēju it kā balsi četru dzīvo būtņu vidū sakām: mērs kviešu par denāriju vai trīs mēri miežu par denāriju, eļļu un vīnu nesamaitā! 7 Un, kad viņš atlauza ceturto zīmogu, es dzirdēju ceturtās dzīvās būtnes balsi sakām: nāc! 8 Un es ieraudzīju, un redzi – bālganzaļš zirgs, uz tā kāds sēž, un viņa vārds ir nāve, un elle sekoja viņam, un tiem tika dota vara pār ceturto zemes daļu – nokaut ar zobenu un badu, un nāvi, un ar zemes zvēriem. 9 Un, kad viņš atlauza piekto zīmogu, es ieraudzīju zem altāra to dvēseles, kas bija nokauti Dieva vārda un liecināšanas dēļ, no kuras viņi neatkāpās. 10 Viņi sauca skaļā balsī: cik ilgi vēl, svētais un patiesais Kungs, tu netiesāsi zemes iedzīvotājus un neatriebsi mūsu asinis? 11 Visiem viņiem tika dots balts tērps un teikts, lai viņi vēl dus neilgu laiku, kamēr viņi pieaugs skaitā kopā ar tādiem pašiem kalpiem un brāļiem, kas tāpat tiks nokauti. 12 Kad viņš atlauza sesto zīmogu, es ieraudzīju – zeme sāk trīcēt, saule top melna kā saru maiss un viss mēness – kā asinis, 13 un zvaigznes no debesīm krita uz zemes, kā nobirst vīģes no koka stiprā vējā. 14 Un debesis savēlās kā rakstu rullis un pazuda, un visi kalni un salas izkustējās no savām vietām. 15 Tad zemes ķēniņi un augstmaņi, un karavadoņi, un bagātnieki, un varenie, ikviens vergs un brīvais paslēpās alās un kalnu klintīs, 16 un viņi sauca uz kalniem un klintīm: krītiet pār mums un apslēpiet mūs no tā vaiga, kas sēd tronī, un no Jēra dusmām! 17 Pār viņiem ir nākusi lielā dusmu diena, un kurš tajā var pastāvēt?
