1 Un es redzēju citu varenu eņģeli nonākam no debesīm; tas bija tērpts mākonī, un varavīksne bija virs viņa galvas; viņa vaigs bija kā saule un viņa kājas kā uguns stabi.
2 Viņa rokā bija maza atvērta grāmata. Viņš lika savu labo kāju uz jūru un kreiso uz zemi,
3 Un viņš sauca stiprā balsī, kā kad lauva rūc; un kad viņš sauca, tad septiņu pērkonu balsis sāka runāt.
4 Un kad septiņi pērkoni bija runājuši, es to gribēju uzrakstīt; tad dzirdēju balsi no debesīm saucam: „Apzīmogo, ko tie septiņi pērkoni runājuši tin neuzraksti to.“
5 Un eņģelis, ko es redzēju stāvam uz jūras un uz zemes, pacēla savu labo roku pret debesim
6 Un zvērēja pie tā, kas dzīvo mūžīgi mūžam; kas radījis debesis un visu, kas debesīs, zemi un visu, kas uz zemes; un jūŗu un visu, kas jūrā:
7 Laika vairs nebūs, bet septītā eņģeļa vēstījuma dienās, kad tas sāks bazūni pūst, ir piepildīts Dieva noslēpums, kā viņš to ir pasludinājis saviem kalpiem praviešiem.
8 Un balss, ko es dzirdēju no debesim, runāja atkal uz mani, sacīdama: „Ej, nem atvērto grāmatu, kura ir rokā eņģelim, kas stāv uz jūras un zemes.“
9 Un es gāju pie eņģeļa un prasīju viņam, lai tas man dod šo mazo grāmatu. Viņš man teica: „Ņem un apēd to, un tā būs rūgta tavās iekšās, bet salda kā medus tavā mūtē.“
10 Un es paņēmu grāmatiņu no eņģeļa rokas un apēdu to, un tā bija manā mutē salda kā medus; bet kad to biju apēdis, tā manās iekšās bija rūgta.
11 Un uz mani saka: „Tev būs atkal pravietot par tautām un ciltīm, par valodām un daudziem ķēniņiem.“
Eņģelis ar mazo grāmatiņu
1 Un es ieraudzīju citu varenu eņģeli nokāpjam no debesīm, tērptu mākonī kā apmetnī, un virs viņa galvas bija varavīksne, un viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa kājas bija kā uguns stabi. 2 Viņa rokā bija atritināts rakstu rulli, un savu labo kāju viņš lika uz jūru, bet kreiso kāju – uz zemi. 3 Un viņš iesaucās varenā balsī, kā lauva rēc, un, kad viņš bija iesaucies, septiņi pērkoni sāka runāt savās balsīs. 4 Kad ierunājās septiņi pērkoni, es gribēju rakstīt, bet dzirdēju balsi no debesīm sakām: aizzīmogo, ko runāja septiņi pērkoni, un nepieraksti to. 5 Un eņģelis, ko es ieraudzīju stāvam uz jūras un uz zemes, pacēla savu labo roku uz debesīm 6 un zvērēja tam, kas ir dzīvs mūžu mūžos, kas radījis debesis un visu, kas tajā, zemi un visu, kas uz tās, un jūru un visu, kas tajā: laika vairs nebūs! 7 Bet tajās dienās, kad skanēs septītā eņģeļa balss, kad atskanēs viņa taure, tad Dieva noslēpums būs piepildīts, kā viņš šo prieka vēsti bija pasludinājis saviem kalpiem, praviešiem. 8 Un balss, ko dzirdēju no debesīm, runāja atkal ar mani un sacīja: ej un paņem atritināto rakstu rulli no tā eņģeļa rokas, kas stāv uz jūras un zemes. 9 Aizgājis pie eņģeļa, es teicu, lai viņš man atdod rakstu rulli. Un viņš man saka: “Ņem un to apēd, un tas radīs rūgtumu tavās iekšās, bet tavā mutē tas būs salds kā medus.” 10 Es paņēmu rakstu rulli no eņģeļa rokas, ēdu to, un manā mutē tas tapa salds kā medus; kad es to apēdu, manās iekšās tapa rūgts. 11 Un tad man sacīja: “Tev vēlreiz vajag pravietot par ļaudīm un tautām, un valodām, un daudziem ķēniņiem.”
