Lūgšana pret Dieva draudzes vajātājiem.
1 Dievs Kungs, Tu atriebējs Dievs, Tu atriebējs, parādies!
2 Celies Tu, pasaules tiesnesi, atmaksā lepnajiem viņu darbus!
3 Cik ilgi, Kungs, bezdievji, cik ilgi bezdievji priecāsies?
4 Cik ilgi viņi runās, pārgalvīgi lielīdamies, cik ilgi visi jaundaji daudzinās sevi?
5 Viņi samin, ak Kungs, Tavu tautu un apspiež Tavu mantojumu.
6 Viņi nokauj atraitnes un svešiniekus, viņi nogalina bāpus
7 Un saka: „Tas Kungs to neredz, un Jēkaba Dievs to nemana.“
8 Lieciet to vērā, jūs bezprātīgie tautā un jūs nelgas; kad beidzot jūs paliksit gudri?
9 Kas ausi ir dēstījis, vai tas nedzird? Kas aci ir veidojis, vai tas neredz?
10 Kas tautas audzina un pamāca, vai tas lai nesoda, —Viņš, kas cilvēkiem māca atziņu?
11 Tas Kungs zina cilvēku domas, ka tās ir tikai dvēsma.
12 Svētīgs tas dlvēks, ko Tu, Kungs, audzini un ar savu bauslību pamād,
13 Lai viņš paciešas jaunajās dienās, kamēr bezdievim bedri bedīs,
14 Jo tas Kungs neatstums savu tautu un neatstās savu mantojumu,
15 Un pie taisnības atgriezīsies Viņa tiesa, un Viņam sekos visi sirdī skaidrie.
16 Kas mani aizstāv pret netaisniem? Kas stāv man klāt pret ļaundariem?
17 Ja tas Kungs nebūtu mans palīgs, tad jau sen mana dvēsele dusētu klusēšanas zemē.
18 Katrreiz, kad es domāju: „Mana kāja slīdēs,“ tad Tava žēlastība, ak Kungs, mani saturēja;
19 Kad man ir daudz sirdēstu, tad Tavs mierinājums arvienu iepriecina manu dvēseli.
20 Vai Tev par sabiedroto būtu kjuvis ar nelaimi apdvēsts netaisna tiesneša krēsls, kas pazudina cilvēku, sagrozīdams likumu un tā taisnības vietā radīdams netaisnību?
21 Viņi vēršas visi kopā pret taisnā dzīvību un notiesā uz nāvi nenoziedzīgas asinis.
22 Bet tas Kungs man ir kļuvis par stipru pili, un mans Dievs par klinti, kur paglābties;
23 Viņš liks krist viņu bezdievībai atpakaļ uz viņiem pašiem, tiešām, tas Kungs, mūsu Dievs, viņus izdeldēs!
Dievs ir savas tautas atriebējs
1 Atmaksas Dievs, Kungs,
atmaksas Dievs, atspīdi!
2 Celies, zemes tiesnesi,
atmaksā lepnajiem, kas tiem pienākas!
3 Cik ilgi vēl ļaundari, ak, Kungs,
cik ilgi vēl ļaundari līksmos?!
4 Tie runā, šļākdami iecirtību, –
izlielās visi, kas dara netaisnību!
5 Tavu tautu, Kungs, tie maitā
un tavu mantojumu tie sabojā –
6 atraitni un svešinieku tie nokauj,
un bāreņus tie nogalina,
7 tie saka: neredzēs Kungs!
Nemanīs Jēkaba Dievs! –
8 Atjēdzieties jūs, dulnie ļaudis!
Un jūs, muļķi, kad nāksiet pie prāta?!
9 Kas ausi tev uzlicis – vai pats nedzird?
Kas aci tev darinājis – vai pats neskatās?!
10 Kurš norāj tautas, vai tad atstās bez soda –
viņš, kurš cilvēkam māca zināšanu?
11 Kungs zina cilvēku domas,
jo tās – tik dvesma!
12 Svētīts vīrs, kuru tu norāj, Kungs,
kuru tu savā bauslībā māci, –
13 lai patvertu viņu posta dienās,
kad ļaundariem raks bedri!
14 Jo neatstās Kungs savu tautu
un savu mantojumu nepametīs,
15 jo pie taisnības atgriezīsies tiesa
un viņam pakaļ – visi sirdsskaidrie!
16 Kas celsies par mani pret netaisnajiem?
Kas stāsies par mani pret nekrietnajiem?
17 Ja nebūtu Kungs palīgs man,
drīz mājotu klusumā mana dvēsele!
18 Kad likās – slīd man kāja,
tava žēlastība, Kungs, mani balstīja!
19 Kad raizes nomāca mani,
tu mierinot mani ielīksmoji.
20 Vai biedrosies tu ar posta tiesu,
kur mokas ar likumu noteic,
21 pret taisnā dzīvību sazvērējas
un šķīstas asinis notiesā?!
22 Nu Kungs ir mans cietoksnis,
un mans Dievs ir mana patvēruma klints.
23 Viņš liks to grēkam atgriezties pār viņiem,
un viņu ļaunuma dēļ viņš tos izdeldēs,
viņš tos izdeldēs – Kungs, mūsu Dievs!
