Par cilvēku samaitātību un pestīšanu.
1 Dziedātāju vadonim. Dāvida mācības dziesma uz stabulēm.
2 Bezprātīgie saka savā sirdī: „Dieva nav! Samaitāta un nejēdzīga ir viņu dzīve, nav starp viņiem neviena, kas labu dara.
3 Dievs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, vēro, vai ir kāds gudrs, kas meklē Dievu.
4 Bet visi ir no Viņa atkāpušies, visi ir izvirtuši un nekrietni; nava, kas labu dara, nav it neviena.
5 Vai tad to nesaprot ļaundarītāji, kas saēd manu tautu? Viņi ēd gan Dieva maizi, bet Dievu viņi nepiesauc.
6 Viņus pārņēma bailes, kur nebija nekāda pamata bailēm, jo Dievs izkaisīja tavu aplencēju kaulus; viņi tapa apkaunoti, jo Dievs viņus bija atmētis.
7 Ak, kaut jel nāktu no Ciānas Israēlam glābiņš! Kad tas Kungs grozīs savas tautas likteni, tad līksmosies Jēkabs, priecāsies Israēls!
Par cilvēku samaitātību
(Ps 14:1–7)1 Korvedim. Uz sēru kokles. Dāvida psalms .
2 Nelga saka sev sirdī: nav Dieva! –
Tie grauj un sagāna ar ļaunu,
nav neviena, kas darītu labu!
3 Dievs no debesīm raugās uz cilvēku dēliem –
vai ir kāds prātīgs, kas meklētu Dievu?
4 Tie visi atkritēji, visi samaitāti,
nav labdara, nav neviena!
5 Vai bez prāta netaisnības darītāji?
Tie manu tautu ēd kā maizi! Dievu pat nepiemin!
6 Gan trūktin trūksies, kas nelikās trūkties, –
izsvaidīs Dievs tavu lencēju kaulus!
Tu liksi tos kaunā, jo Dievs tos atstumj!
7 Kaut nāktu no Ciānas glābiņš Israēlam!
Kad Dievs ļaus savai tautai atgūties,
līksmosies Jēkabs un priecāsies Israēls!
