Bēdīga cilvēka lūgšana.
1 Dziedātāju vadonim Jedutunam, Dāvida dziesma.
2 Es biju apņēmies: „Es uzmanīšu savus ceļus, ka negrēkoju ar savu mēli. Es uzlikšu iemauktus savai mutei, kamēr bezdievīgais vēl manā priekšā.“
3 Es apklusu un nerunāju, es kļuvu pilnīgi kā mēms, tālu no laimes, bet manas sāpes auga augumā.
4 Mana sirds smeldza manās krūtis, manas neatlaidīgās pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē, un es atļāvu, lai manas ciešanas atrod pilnīgu izpausmi manas mēles vārdos:
5 Dari man zināmu. Kungs, manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es saprotu, cik nīcīgs es esmu!
6 Redzi, Tu manas dienas esi licis sprīža garumā, un mans mūža ilgums nav it nekas Tavā priekšā. Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās! (Sela).
7 Cilvēks staigā kā ēna. Un nieka dēļ viņš raizējas. Viņš krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs.
8 Nu uz ko tad, Kungs, lai es ceru? Mana cerība ir vienīgi uz Tevi.
9 Izglāb mani no visiem maniem pārkāpumiem un neliec man bezprāšiem kļūt par apsmieklu!
10 Es esmu apklusis, savu muti es neatveļu, jo Tu esi to tā nolicis.
11 Adaid man Tevis uzlikto sodu, jo Tavas rokas smagums mani iznicina.
12 Kad Tu cilvēku pārmāci par viņa noziegumiem, tad viņa godība iznīkst kā drāna, ko saēd kodes. Tiešām, tikai vēja pūsma ir cilvēks! (Sela).
13 Uzklausi manu lūgšanu, Kungs, sadzirdi manu saukšanu, neciet klusu, kad leju asaras, jo es esmu Tavā priekšā tikai svešinieks un piedzīvotājs kā visi mani tēvi.
14 Novērs manas mokas, ka es atspirgstu un gaišāks kļūst mans skats, pirms es aizeimu un vairs neesmu!
Par cilvēka niecību
1 Korvedim Jedūtūnam. Dāvida psalms .
2 Es teicu: sargāšu savus ceļus,
ka negrēkoju ar mēli,
sargāšu savu muti ar iemauktiem,
kamēr ļaundaris manā priekšā!
3 Mēms biju un kluss, un rāms pār mēru,
bet manas sāpes tik pieņēmās.
4 Gruzdēja sirds man krūtīs,
un es kunkstēju, jo uguns koda,
tad runāju ar savu mēli:
5 ļauj, Kungs, uzzināt manu galu
un manu dienu mēru – kāds tas? –
lai zinu, cik nīcīgs es!
6 Tik sprīžiem tu mēri manu dzīvi,
un mans mūžs tavā priekšā nekas.
Patiesi, cilvēks tik dvesma vien ir!
7 Patiesi, kā ēna cilvēks staigā,
patiesi, tik dvesma ir viņa pūles –
krāj un nezina, kam tiks.
8 Ko tagad lai gaidu, Kungs?
Mana cerība ir uz tevi!
9 Glāb mani no katra grēka,
nelgām par apsmieklu neliec mani!
10 Mēms biju un nevēru muti,
jo tu esi tas, kas dara.
11 Noņem man savu pārmācību –
tavas rokas ķerts, es nīkstu!
12 Rādams par grēkiem, tu cilvēku māci,
tu ēd kā kode to, kas tam tīk, –
patiesi, tik dvesma ir cilvēks!
13 Jel uzklausi manu lūgšanu, Kungs,
un manus saucienus dzirdi,
manās asarās neskaties klusēdams,
jo viesis esmu pie tevis
un piemitējs kā mani tēvi!
14 Novērsies, lai es atspirgstu,
pirms es aizeju un nav manis!
