Cerība nepamet kaunā.
1 Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma.
2 Pie Tevis, Kungs, es patvejros, neļauj man kaunā palikt mūžigi! Izglāb mani pēc Tavas taisnības!
3 Pievērs man savu ausi, izglāb mani ar steigu, esi man par klinti, kur varu patverties, par stipru pili, kas man palīdz!
4 Tu esi mana klints un mana pils, vadi un ved mani sava vārda dēļ.
5 Izvelc mani no tīkla, kas slepeni izlikts pret mani, jo Tu esi mans patvērums.
6 Tavā rokā es nododu savu garu. Tu mani esi atpestījis, Tu uzticīgais Dievs.
7 Tu nīsti tos, kas pie nīcīgiem elkiem turas, bet es paļaujos uz to Kungu.
8 Es gavilēju un priecājos par Tavu žēlastību, jo Tu esi uzlūkojis manu postu un ņēmis vērā manas dvēseles bēdas,
9 Tu mani neesi izdevis maniem ienaidniekiem, Tu manai kājai liki nostāties plašākā vietā.
10 Apžēlojies par mani, mans Kungs, jo mani māc bailes un no bēdām manas acis zaudē savu spožumu; mana dvēsele ir apbēdināta, un mana miesa ir sagurusi.
11 Jā, skumjās paiet mana dzīve, un mani gadi aizrit vienās nopūtās. Aiz bēdām manas paša vainas dēļ sabrūk mans spēks, un mani kauli izģinst.
12 Aiz ienaidnieku lielā pulka es esmu kļuvis par apkaunojumu, par biedēkli saviem kaimiņiem. Mani paziņas trūkstas, un kas mani uz ielas satiek, bēg no manis.
13 Es esmu zustin pazudis ļaužu piemiņai kā mironis, es esmu kļuvis kā sadauzīts trauks.
14 Es dzirdu, kā daudzi mani nievā: „Izbailes visapkārt!“ Kad tie kopā sarunājas pret mani, viņi tīko ņemt man manu dzīvību.
15 Bet es paļaujos uz Tevi, ak Kungs, es saku: „Tu esi mans Dievs.“
16 Tavā rokā stāv mani likteņi, —izglāb mani no manu ienaidnieku un vajātāju rokas!
17 Liec spīdēt savam vaigam pār savu kalpu, palīdzi man pēc savas žēlastības!
18 Kungs, neliec man palikt kaunā, neļauj man piedzīvot vilšanos, jo es Tevi piesaucu. Lai kaunā paliek bezdievīgie, lai viņi apklust un aiziet pazemē!
19 Lai mēmas kļūst lūpas, kas runā melus, kas aprunā taisno, savā lepnībā un augstprātībā viņu nievādamas.
20 Cik liela ir Tava žēlastība, ko Tu glabā tiem, kas Tevi bīstas, ko Tu parādi ļaužu priekšā tiem, kas uz Tevi cerē!
21 Tu viņus pasargi sava vaiga svētumā ļaunu cilvēku priekšā, paglāb viņus savā namā no nesaticīgām mēlēm.
22 Slavēts lai ir tas Kungs, ka Viņš mani tik brīnišķi žēlojis it kā stiprā pilsētā!
23 Bet es domāju savās bailēs: „Es esmu atstumts no Tavām acīm!“ Bet Tu uzklausīji manu lūgšanas pilno saucienu, ar kupu es griezos pie Tevis.
24 Mīliet to Kungu, jūs visi Viņa svētie! Jo tas Kungs ir uzticīgs un pasargā sev uzticīgos, bet tam, kas augstprātīgi uzpūšas, Viņš taisnīgi atmaksā papilnam.
25 Esiet drosmīgi un dariet stipras savas sirdis, jūs visi, kas cerat uz to Kungu!
Cerība nepamet kaunā
1 Korvedim. Dāvida psalms .
2 Pie tevis, Kungs, tveros –
neliec mani kaunā nemūžam!
Savā taisnībā mani glāb!
3 Pievērs man savu ausi,
steidzies man palīgā,
esi man patvēruma klints,
esi droša pils, kur man glābties!
4 Tu mana klints un mans cietoksnis –
sava vārda dēļ ved mani un vadi!
5 Neļauj man iekrist tīklā, ko tie slepus izliek,
jo tu esi mans patvērums.
6 Tavā rokā es nododu savu garu –
tu esi izpircis mani, Kungs, patiesības Dievs!
7 Es nīstu tos, kas vēršas pie nīcīgiem elkiem,
uz Kungu es paļaujos.
8 Es līksmošu un priecāšos
par tavu žēlastību –
tu ieraudzīji manu postu,
tu pamanīji manas ciešanas!
9 Tu mani nedevi naidnieka rokā,
man raisīji kājas, lai eju, kurp tīk.
10 Žēlo mani, Kungs, jo man grūti –
bēdu saēstas manas acis,
mana dvēsele un mana miesa.
11 Jā, aizsteidzas raizēs mana dzīve,
un mani gadi nopūtās paiet,
mana grēka dēļ izsīkst mans spēks
un mani kauli izdēd.
12 Visiem naidniekiem es par apsmieklu
un kaimiņiem par slogu,
par biedēkli saviem paziņām –
kas redz mani uz ielas, bēg no manis!
13 Kā mironis esmu izmests no sirds,
esmu kā aizsviests trauks.
14 Daudzus es dzirdu čukstam:
briesmas visapkārt, –
sadevušies tie kopā pret mani,
sazvērējušies atņemt man dzīvību!
15 Bet uz tevi es paļaujos, Kungs,
es saku: tu esi mans Dievs!
16 Tavā rokā ir mani laiki –
glāb mani no naidnieku rokas
un maniem vajātājiem!
17 Liec savam vaigam atmirdzēt pār tavu kalpu,
savā žēlastībā atpestī mani!
18 Kungs, neliec mani kaunā, kad tevi saucu, –
liec kaunā ļaundarus, lai tie šeolā apklust,
19 lai top mēmas melīgās lūpas,
kas aprunā taisno, –
tie iecirtīgi, lepni un nicīgi!
20 Cik liela ir tava labvēlība!
Tu glabā to tiem, kas tevi bijā,
tu dāvā to tiem, kas tveras pie tevis,
visu cilvēku priekšā!
21 Tu viņus slēp no ļaužu cilpām
savā slēptuvē, tu viņus glabā
savā patvērumā no mēļu paļām!
22 Slavēts lai Kungs, kas man sūtīja brīnumu –
dāvāja savu žēlastību aplenktā pilsētā!
23 Es sacīju mulsumā:
tu esi atrāvis skatienu no manis!
Tomēr tu dzirdēji manu gaušanos,
kad es brēcu uz tevi!
24 Mīliet Kungu, jūs viņa taisnie!
Uzticīgos Kungs sargā,
bet ar uzviju atmaksā lielībniekiem.
25 Esiet stipri, lai jūsu sirdis ir drošas,
jūs, kas gaidāt Kungu!
