Palīdzības sauciens pret bezdievīgiem varmākām.
1 Kāpēc, Kungs, Tu esi tik tālu, kāpēc Tu esi apslēpies bēdu laikā?
2 Savā pārgalvībā bezdievīgie vajā nomāktos. Kaut viņi paši sapītos savos blēņu padomos, ko tie izdomājuši!
3 Jo bezdievīgais plātās ar savām nekautrīgām iekārēm, un pagaidu plēsējs lielās ar savu ieguvumu, arvien vairāk atraudamies no tā Kunga.
4 Bezdievīgais savā lielā lepnībā nebēdā ne par vienu; visas viņa domas ir: „Dieva nav!“
5 Joprojām viņš sekmīgi turpina savu rīcību, un Tava soda tiesa arvienu paliek tālu no viņa. Šņākdams viņš vēršas pret visiem saviem pretiniekiem.
6 Viņš domā savā sirdī: „Es nekad neklupšu, un nekad nelaime nenāks pār mani!“
7 Viņa mute plūst pāri no lāstiem, no viltus un varmācības, ar savu mēli viņš rada postu un bēdas.
8 Viņš slēpjas attālākās sētās un nokauj nevainīgo, kad neviens to neredz. Uz nevarīgo un bezspēcīgo vērsti viņa ļauno acu skati.
9 Viņš glūn savā paslēptuvē kā lauva biezoknī, viņš glūn, kā sakampt nelaimīgo; viņš sakampj nelaimīgo, to ievilkdams savā tīklā.
10 Viņš notupstas un noliecas un ar varu norauj nelaimīgos pie zemes, un viņi viegli nokļūst viņa ķetnās.
11 Tas spriež sava sirdī: „Dievs to ir aizmirsis, Viņš ir apslēpis savu vaigu un neredzēs to ne mūžam!“
12 Celies, ak Kungs, pacel, ak Dievs, savu elkoni! Neaizmirsti nelaimīgos!
13 Kāpēc lai bezdievīgais noniecina Dievu un spriež savā sirdī: Tu pēc tā nekad nejautāsi!
14 Bet Tu gan redzi postu un sird-ēstus, Tu vēro brīdi, kad pārņemt visu to savās rokās. Uz Tevi raugās nelaimīgais un vājais, kas pakļaujas Tavai apsardzībai, un Tu esi palīgs bārim.
15 Satriec bezdievīgā un ļaundara elkoni, atrieb viņa negantību, dari tai galu!
16 Tas Kungs ir ķēniņš uz mūžu mūžiem, un lai mūžam nav vairs pagānu Viņa zemē!
17 Tu, Kungs, liec piepildīties pazemīgo ilgām, Tu stiprini viņu drosmi un Tu pievērs viņiem savu dzirdīgo ausi,
18 Nesdams taisnību bāliem un grūtdieņiem, un lai cilvēks, kas ir no zemes, vairs nedara varas darbus!
Palīdzības sauciens pret bezdievīgiem varmākām
1 Kāpēc, Kungs, tu turies tālu,
kāpēc paslēpies posta laikos?
2 Lepnuma pilni ļaundari grūtdieņus vajā –
liec tiem krist no viltus, ko paši kaļ.
3 Lielās ļaundaris ar savu kārību,
rijīgais nolād un gāna Kungu.
4 Ļaundaris lepns – nemeklē viņu!
To vien prāto, ka Dieva nav.
5 Vienmēr droši tā ceļi,
tava tiesa ir augstu – viņš neredz to,
kas tam naidnieki – viņš par tiem smej!
6 Viņš saka sev sirdī: es nepaklupšu,
audžu audzēs man neredzēt ļauna!
7 Lāstu pilna tam mute un viltus, un varmācības.
Tam zem mēles mokas un posts.
8 Pie apmetnēm tas paslēpies gaida,
no slēpņa tas nokauj nevainīgo,
uz vārgdieni tam acis lūr.
9 Viņš uzglūn slepus kā lauva no slēpņa,
viņš uzglūn, lai grūtdieni sagrābtu,
viņš tver grūtdieni un rauj savā tīklā –
10 un satriekts tas zemē ļimst!
Zem viņa varas vārgdieņi krīt.
11 Tas saka sev sirdī: aizmirsis Dievs,
apslēpis savu vaigu, nemūžam viņš neredz!
12 Jel celies, Kungs! Dievs, vēz savu roku!
Neaizmirsti grūtdieņus!
13 Kā ļaundaris drīkst gānīt Dievu?!
Tas saka sev sirdī: viņš nevajās!
14 Tu taču redzi mokas un sūrumu,
tu pamani to un ņem savā rokā –
tik uz tevi vārgdieņi paļaujas,
bāreņu palīgs tik tu!
15 Samaitātā un ļaundara elkoni salauz,
vajā negantību, lai iznīkst!
16 Kungs ir valdnieks uz laiku laikiem –
lai citas tautas paput no viņa zemes!
17 Nabago alkas uzklausi, Kungs!
Drošini viņu sirdis, pievērs tiem ausi!
18 Nes tiesu bāreņiem un apspiestiem,
lai nebēg vairs bailēs ļaudis no zemes!
