1 Šie ir Agura, Jakes dēla no Masas, vārdi, šā vīra sacītā runa un mācība: Es esmu centies visiem spēkiem, ak Dievs, es esmu no sirds centies, ak Dievs, un esmu bijis spiests pārtraukt savu cenšanos,
2 Jo es esmu vislielākais nejēga un cilvēka saprāts mani atstājis;
3 Es neesmu mācījies arī īsteno gudrību, lai es būtu spējīgs iegūt pareizu atziņu par Viņu, svēto Dievu.
4 Kas dodas augšup pret debesīm un atkal nokāpj lejā? Kas satver vēju savās rokās? Kas saista ūdeņus, pārsegdams tos ar cietu pārklāju? Kas ir stingri nopamatojis visus pasaules galus? Kā sauc Viņu, un kā sauc Viņa dēlu? —Vai tu to zini?“
5 Visi Dieva vārdi ir šķīstuma caurstrāvoti; Viņš ir vairogs tiem, kas uz Viņu paļaujas.
6 Nepievieno neko Viņa vārdiem, lai Viņš tevi nesodītu un neatzītu tevi par melīgu!
7 Divas lietas es lūdzos no Tevis, un neliedz man tās, iekams es mirstu:
8 Elku kalpība un meli lai būtu tālu projām no manis; nabadzību un bagātību nepiešķir man! Bet atļauj man tomēr mierīgi baudīt man novēlēto barības daudzumu, —manu dienišķo maizi.
9 Citādi es varētu, kad es būtu pārmērīgi paēdis, sākt Tevi noliegt un sacīt: „Kur tad ir tas Kungs?“ Vai arī, ja es kļūtu pārmērīgi nabags, es varētu sākt zagt un apgrēkoties pret sava Dieva vārdu. —
10 Nenopaļā kalpu viņa kunga priekšā, lai viņš tevi nenolād un tev tas nav rūgti jānožēlo, kā arī jānes savā sirdī tavas vainas apziņa.
11 Ir starp ļaudīm tādi, kas savu tēvu nolād un savu māti nesvētī;
12 Ir tādi, kas sev paši šķiet šķīsti un tomēr nav nomazgājuši tiem pielipušos sārņus.
13 Ir tādi, kas savas acis augstu ceļ un pašapzinīgi valbī savus acu plak-stiņus,
14 Un ir tādi, kam zobeni priekšzobu un naži dzerokļu vietā un kas aprij pat nelaimīgos zemē un nabagos starp ļaudīm vispārīgi.
15 Asinssūcējai divas meitas: „Dod šurp! Dod šurp!“ —Trīs lietas nav piesātināmas, un arī ceturtā nesaka: „Diezgan!“
16 Elle, neauglīgas sievas klēpis, zeme, nekad nespēdama atdzerties ūdens, un arī uguns nesaka nekad: „Nu ir diezgan!“
17 Acs, kas nievā tēvu un neatzīst par nepieciešamu paklausīt mātei, ir jāizknābj kraukļiem upes malā un jāaprij jauniem ērgļiem.
18 Trīs lietas man šķiet brīnumainas, un ceturto es nesaprotu:
19 Ērgļa ceļš padebešos, čūskas ceļš pāri klintij, kuģa ceļš jūras vidū un vīra ceļš pie jaunavas. —
20 Tāds pats ir ari laulības pārkāpējas sievas ceļš; viņa bauda tai priekšā likto cienastu, noslauka muti un saka: „Es nekā laima neesmu darījusi!“ —
21 Par trim lietām nodreb zeme, un ceturto tā arī nevar panest:
22 Nemieru rada vispirms vergs, kļūdams par ķēniņu, tāpat vientiesis nejēga, kad viņš ir pārmērīgi maizes paēdis, —
23 Arī sākumā apsmieta un noraidīta sieviete, ja viņu vēlāk tomēr kāds apprec, un kalpone, ja viņa atviļ vīru savai kundzei un pēc tam stājas viņas vietā.
24 Četrējādi radījumi ir mazi zemes virsū un tomēr gudrāki par īsteno atziņu nesējiem:
25 Skudras, nespēcīga tauta, un tomēr viņas vasarā sakrāj sev barību ziemai;
26 Truši, —arī vāji radījumi, un tomēr viņi ceļ savus mitekļus klintīs;
27 Siseņi, —viņiem nav ne ķēniņa nedz vispārīgi kāda valdnieka, un tomēr viņi dodas no vienas vietas uz otru lielos sakārtotos baros kā karavīri pulkos;
28 Zirnekļi, —kas auž ar savām rokām un tomēr mīt arī ķēniņu pilīs.
29 Trejiem ir krāšņs gājiens, un arī ceturtais iet labi:
30 Lauva, varens zvēru starpā, kas nekad nevienam negriež ceļu un neviena priekšā negriežas atpakaļ;
31 Kurta suns ar labiem gurniem un auns un ķēniņš, kūpam neviens neiedrošinās pretoties, kad tas soļo sava kapaspēka priekšgalā.
32 Ja tu esi nejēga bijis un pacēlies par daudz augstu un dzīries izdarīt ko ļaunu, tad liec roku uz savu muti!
33 Ja pienu kuļ, tad no tā sataisa sviestu, un ja kāds pārmērīgi spēcīgi šņauc degunu, tad tāds uzšņauc asinis, un ja kāds kādu kaitina viņa dusmās, tad bus nesaskaņas un asu vārdu maiņa.
Āgūra izteicieni
1 Āgūra, Jākes dēla, vārdi. Vēstījums.
Es gurstu, Dievs! Es gurstu, Dievs, un smoku!
2 Paties, nejēga es, lai sauktos cilvēks,
un nav man cilvēka saprāta!
3 Es neesmu mācījies gudrību, kā lai pazīstu Svēto!
4 Kurš ir uzkāpis debesīs un nokāpis atpakaļ?
Kurš ir savācis vēju savās saujās?
Kurš ir ūdeņus iesējis drānā?
Kurš ir nolicis zemei malas?
Kāds viņa vārds un viņa dēla vārds –
vai tu to zini?
5 Viss Dieva sacītais piepildās,
vairogs viņš tiem, kas tveras pie viņa!
6 Neko nepieliec viņa vārdiem,
ka viņš nenorāj tevi un neapsūdz melos!
7 Divas lietas tev izlūdzos –
neatrauj man tās, pirms mirstu:
8 blēņas un melus liec prom no manis,
ne trūkumu, ne bagātību nepiešķir man!
Dod man tik maizes, cik pienākas,
9 lai nepārēdos un nenoliedzu tevi,
sacīdams: kas ir Kungs? –
bet lai tomēr netieku nabags,
ka nesāku zagt,
ka neaptraipu sava Dieva vārdu!
10 Neaprunā kalpu šā kungam,
ka šis tevi nenolād un ļaudis tevi nepeļ!
11 Dažs nolād savu tēvu
un nesvētī savu māti,
12 dažs šķiet šķīsts paša acīs,
taču no saviem mēsliem nav mazgāts,
13 dažs nez cik augstu ceļ skatienu,
un viņa plaksti lepni plešas,
14 dažam zobi kā zobeni
un dzerokļi kā naži,
ko iznīdēt nabagos no zemes
un sūrdieņus no ļaužu vidus!
15 Dēlei divas meitas – Dod! – Dod!
Ir trīs, kas negūst sāta,
četri, kas nesaka: gana! –
16 Šeols, neauglīgs klēpis,
zeme, kas netiek sāta ūdens,
un uguns, kas nesaka: gana!
17 Aci, kas ērcina tēvu
un nievājas paklausīt mātei,
gravā izknābs kraukļi,
ērgļu cāļi to aprīs!
18 Treji izbrīna mani
un četrus es neizprotu –
19 ērgļa ceļu debesīs,
čūskas ceļu pār klinti,
kuģa ceļu jūras selgā
un vīra ceļu pie jaunavas!
20 Tā dara laulības pārkāpēja –
tā bauda, tā noslauka lūpas,
tā saka: es neesmu darījusi ļauna! –
21 Zem trim trīc zeme,
un četrus tā nepanes –
22 vergu, kas tiek par ķēniņu,
nejēgu, kam maizes gana,
23 atstumtu sievu, kas paliek pie vīra,
un kalponi, kas savas kundzes vietā!
24 Šie četri no zemes sīkuļiem,
taču tie gudrin gudri –
25 skudras, tauta necik stipra,
taču vasarā jaudā iztiku iekrāt,
26 klinšu truši, tauta ne branga,
taču sataisa sev klintīs namus,
27 siseņiem ķēniņa nav,
taču, pulkos stājušies, uzbrūk visi,
28 ķirzaku var ar roku notvert,
taču tā – ķēniņu pilīs!
29 Šie trīs sper drošu soli,
un četriem ir stalta gaita –
30 lauvam, kas stiprinieks starp zvēriem
un neatkāpjas ne priekš viena,
31 lepnajam gailim un āzim,
un ķēniņam, kas ved pulkus!
32 Vienalga, vai dumji tu sāktu lielīties
vai gudri, ar viltu – roku uz mutes!
33 Jo, kad pienu spiež, atliek siers,
kad spiež degunu, tek asinis,
kad uzspiež dusmām, tad izlec ķilda!
