1 Bezdievīgie bēg, kaut gan neviens viņiem pakaļ nedzenas, bet taisme ir pašapzinīgi droši kā jauns lauva.
2 Zemes grēku dēļ notiek daudz pārgrozību valdinieku un valstu starpā; bet ļaužu nopelnu dēļ, ja ļaudis ir gudri un prātīgi, valstis un valdinieki pastāv ilgi.
3 Vīrs, kas atrodas priekšgalā un nomāc nabagos, ir kā lietus, kas aizplūst projām un maizi nenes.
4 Kas atkāpjas no bauslības, ar to pašu izceļ un teic katru bezdievīgo, bet kas glabā bauslību, ļaunojas par tās pārkāpējiem. —
5 Ļauni ļaudis nepiegriež nekādu vērību taisnībai, bet tie, kas meklē to Kungu, ievēro visu.
6 Labāks ir nabags, kas staigā skaidrībā, nekā bagāts, kas iet aplamus ceļus.
7 Kas glabā bauslību, ir prātīgs dēls, bet kas ir uzdzīvotāju biedrs, tas apkauno savu tēvu.
8 Kas savu mantu vairo ar augļošanu, pārmērīgi lielas pagaidas naudā un graudā ņemdams, tas krāj to tādam, kas par nabagiem apžēlojas.
9 Kas novērš savu ausi, lai nebūtu jāuzklausa bauslības vārdi, tā lūgšana ir negantība.
10 Kas dievbijīgos pavedina uz ļauniem ceļiem, tas iekritīs paša izraktā bedrē, bet dievbijīgie iemantos labumu.
11 Bagātais nereti iedomājas savā prātā sevi visai gudru esam, bet nabags, kas apķērīgs, izprot viņa nodomus un rīcību. —
12 Kad pārsvars taisno pusē, tad klājas labi, bet ja pārsvaru iegūst bezdievīgie, ļaudis slēpjas.
13 Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpel-nīsies žēlastību.
14 Labi tam, kas vienumēr Dievu bīstas! Bet kas nocietina savu sirdi, iekritīs nelaimē.
15 Bezdievis, kas valda pār nabadzīgu tautu, ir rūcējs lauva un rijīgs lācis.
16 Ja valdnieks nav pienācīgi sapratīgs, tad notiek daudz varas darbu, bet tas, kas ienīst negausību, dzīvos ilgi.
17 Cilvēks, kas vainīgs kādas dvēseles asins izliešanā, bēguļos līdz pat kapa malai, un neviens lai nemēģina viņu no bēguļošanas atturēt.
18 Kas staigā tikls un rimts, tam tiek palīdzēts, bet kas iet aplamu ceļu, tas negaidīti klups un kritīs.
19 Kas kopj savu tīrumu, tam maizes pietiks, bet kas nododas bezdarbībai, tam būs diezgan nabadzības.
20 Uzticams vīrs piedzīvo daudz svētības, bet tas, kas sevišķi steidzas bagāts kļūt, nepaliks nenoziedzīgs.
21 Veidot savu uzskatu par otru vienīgi viņa stāvokļa dēļ nav labi; dažs labs izdara ko ļaunu jau pat par maizes gabalu vien.
22 Cilvēks, kas ar skaudīgu aci dzenas pēc bagātības, tas nezina, ka viņš sastapsies ar trūkumu. —
23 Kas otru aprāj un pārmāca, iemantos pēc tam viņa labvēlību un pateicību, un pie tam vairāk nekā tas, kas ar savu mīksto mēli liekuļo viņa priekšā.
24 Kas savam tēvam vai savai mātei kaut ko atņem un saka: „Tas jau nav nekāds grēks!“ ir visai līdzīgs slep-kavam.
25 Negausis rada nesaskaņas, bet kas paļaujas uz to Kungu, būs bagātīgi apmierināts.
26 Kas paļaujas vienīgi uz savu sirdi, ir vientiesis, bet kas iet caur dzīvi ar gudrību, tas izvairīsies no visām briesmām.
27 Kas dod nabagam, tam nekā netrūks, bet kas savas acis no nabaga novērš, dabūs dzirdēt daudz lāstu.
28 Kad bezdievīgie paceļ galvu, tad ļaudis paslēpjas; kad viņi ir pagalam, tad taisnie iet vairumā.
1 Ļaundari bēg, kaut neviens nevajā,
bet taisnie ir droši kā lauvas.
2 Dumpīgai zemei valdnieku bez skaita –
bet, kur ļaudis prātīgi, tā zeme pastāvēs.
3 Varens vīrs dara sūrdieņiem pāri –
kā lietusgāze, kas apsit labību!
4 Kas bauslību atmet, slavina ļaundarus,
kas bauslību ievēro, karo pret viņiem.
5 Ļaundari nesaprot, kas ir tiesa,
bet, kas meklē Kungu, tie saprot visu!
6 Labāk nabags, kas krietnumā staigā,
ne bagātais, kas iet līkus ceļus.
7 Kas bauslību pilda, tas gudrs dēls,
kas ar dzīrotājiem turas, apkauno savu tēvu.
8 Vairo vien mantu, uz augļiem aizdodams, –
viss paliks tam, kas pret sūrdieni labs!
9 Kas no bauslības vērš prom ausi –
tam pat lūgšana ir nelietība!
10 Kas taisnos vedina uz ļauna ceļa,
pats savā bedrē kritīs, bet krietnie tiks atalgoti.
11 Bagātais gudrs pats savās acīs,
bet prātīgs nabags redz šim cauri!
12 Kad taisnie līksmo – tie tik ir godi!
Kad ļaundari uzvar – tukšs un kluss!
13 Kas slēpj savus pārkāpumus, tam neveiksies,
kas atzīst un nožēlo, tas tiks apžēlots.
14 Svētīti bijīgie –
bet, kas savu sirdi nocietina, kritīs nelaimē.
15 Kā rūcošs lauva un plēsīgs lācis –
tā ļauns valdnieks nabaga tautai!
16 Kad trūkst augstmanim prāta – grābj, cik jaudā,
bet, kas nīst alkatību, dzīvos ilgi.
17 Kas izlējis otra asinis,
bēglis un tekulis līdz bedres malai –
neviens lai tam nepalīdz!
18 Kas krietnumā staigā, tiks glābts,
kas iet līkus ceļus, reiz kritīs.
19 Kas kopj savu zemi, tas sāts maizes,
kas dzenas pēc tukša – sāts trūkuma!
20 Uzticīgam papilnam svētības –
kas dzenas tik pēc bagātības, netiks attaisnots.
21 Nav labi dot priekšroku tiesā –
par maizes drusku ielaisties grēkā!
22 Mantrausis tik steidz pēc mantas –
nejauš, ka trūkums šo apsteidz!
23 Kas nebaidās norāt, to vēlāk ciena –
vairāk nekā lišķa mēli!
24 Kas aplaupa tēvu un māti
un saka: nav jau grēks! –
draugs un biedrs tāds maitātājam!
25 Negausis tik saceļ ķildas –
kas uztic Kungam, top sāti atalgots.
26 Kas uzticas savam prātam, tas muļķis,
bet, kas staigā gudrībā, tas paglābsies.
27 Kas nabagam dod, tam pašam netrūks,
bet, kurš novērš acis, to lādēs daudzi!
28 Kad ļaundari uzvar, ļaudis paslēpjas,
bet, kad tie izput, taisnie pieņemas.
