1 Tad Bileāms sacīja Balakam: „Uzcel man šinī vietā septiņus altārus un sataisi še man septiņus vēršus un septiņus aunus.“
2 Un Balaks tā darīja, kā Bileāms viņam bija sacījis, un Balaks un Bileāms upurēja dedzināmos upurus, vienu vērsi un vienu aunu uz katra altāra.
3 Un Bileāms sacīja Balakam: „Nostājies mierā pie sava dedzināmā upupa, bet es iešu: varbūt, ka es sastapšu to Kungu, un Viņš nāks man pretim. Tad es tev teikšu, ko Viņš man būs atklājis.“ Tad viņš aizgāja uz kailu kalnu.
4 Un Dievs sastapa Bileāmu, un tas Viņam sacīja: „Septiņus altāpus es esmu sakārtojis, un es esmu upurējis vērsi un aunu ik uz katra altāra.“
5 Un tas Kungs ielika Bileāma mutē vārdu un teica: „Griezies atpakaļ pie Balaka un saki tā!“
6 Un kad tas pie viņa atgriezās, tad viņš stāvēja pie sava dedzināmā upupa ar visiem Moāba virsaišiem.
7 Tad viņš sāka skaitīt savu sakāmo vārdu un teica: „No Aramas Balaks, moābiešu ķēniņš, mani atvedis, no austrumu kalnājiem: „Nāc, nolādi man Jēkabu un nāc, nonievā Israēlu!“
8 „Kā lai es nolādu to, ko Dievs nenolād? Kā lai es nonievāju, ko tas Kungs nav nonievājis?
9 Jo no brīvi stāvošās klints virsotnes es to redzu, un no paaugstinājumiem es to ieraugu: redzi, tauta, kas savrup dzīvo un starp pagānu tautām nav ieskaitāma.
10 Kas izskaitīs Jēkaba putekļus, kas izskaitīs Israēla vairuma ceturto daļu? Manai dvēselei tiktos mirt šo taisno nāvē, un es vēlos, kaut manas pēdējās dienas būtu tādas kā viņiem!“
11 Tad Balaks sacīja Bileāmam: „Ko tu man esi nodarījis! Es tevi aicināju lādēt manus ienaidniekus, un redzi, tu tos svētīdams esi svētījis!“
12 Tad viņš atbildēja un sacīja: „Vai man nav jāuzmanās, lai runāju tikai to, ko tas Kungs ir licis man mutē runāt?“
13 Tad Balaks viņam sacīja: „Nāc, lūdzams, man līdz uz kādu citu vietu, no kurienes tu viņus vari redzēt, jo līdz šim tu tikai vienu galu no viņiem esi redzējis, bet visus viņus tu neesi redzējis, un nolādi man tos no turienes!“
14 Un viņš to ņēma līdz uz Copima tīrumu Pizgas kalna virsotnē, un tur viņš uzcēla septiņus altāpus un upurēja dedzināmam upurim vērsi un aunu ik uz katra altāpa.
15 Un viņš sacīja Balakam: „Paliec šeitan stāvot pie sava dedzināmā upupa; es gribu iet pretim kādu sastapt.“
16 Un tas Kungs nāca Bileāmam pretī un ielika savu vārdu viņa mutē un sacīja. „Griezies atpakaļ pie Balaka un saki tā!“
17 Kad nu viņš pie tā atgriezās, tad tas stāvēja pie sava dedzināmā upupa, un pie viņa bija moābiešu virsaiši. Un Balaks viņam jautāja: „Ko tas Kungs laba teica?“
18 Tad viņš skaitīja savu sakāmo vārdu un sacīja: „Celies, Balak, un klausies! Griez savas ausis uz mani, Cipora dēls!
19 Dievs nav cilvēks, kas melotu, nedz cilvēka bērns, ka Viņam kaut kas būtu jānožēlo. Vai Viņš ko teiktu un nedarītu, vai Viņš ko sacītu, un tas nekļūtu īstenība?
20 Redzi, man ir pavēlēts svētīt; un Viņš ir svētījis, un es to negrozīšu.
21 Noziegumu Viņš nav Jēkabā saskatījis nedz postu Israēlā; tas Kungs, viņa Dievs, ir ar viņu, un ķēniņu līksme ir viņa vidū.
22 Dievs, kas tos ir izvedis no Ēģiptes, tas ir tik spēcīgs ka ragains sūbris.
23 Tiešām, zīlēšana neder pret Jēkabu un burvju mākslas pret Israēlu, jo laikus tiek Jēkabam un Israēlam pasacīts, ko Dievs dara!
24 Redzi, te tauta, kas ceļas kā lauvas māte un kas šaujas augšā kā lauva; tā neapgulstas, kamēr nebūs laupījums aprīts un kamēr tā nebūs padzērusi nokauto asinis.“
25 Tad Balaks sacīja Bileāmam: „Lādēdams beidzot to nolādi, bet nesvētī svētīdams!“
26 Bet Bileāms atbildēja un sacīja Balakam: „Vai es tev jau netiku teicis, ka visu, ko tas Kungs man teiks, to es darīšu?“
27 Tad Balaks sacīja Bileāmam: „Nāc, lūdzu, es tevi ņemšu līdz uz kādu citu vietu; varbūt, ka tā liksies Dieva acīm vairāk piemērota, un tu tomēr man to tautu no turienes nolādēsi!“
28 Tad Balaks uzveda Bileāmu Peora kalna virsotnē, kas pavep brīvu skatu uz tuksnesi.
29 Un Bileāms sacīja Balakam: „Uzcel man šeit septiņus altāpus un sagādā septiņus vēršus un septiņus aunus.“
30 Tad Balaks izdarīja, kā Bileāms bija sacījis, un viņš upurēja kā dedzināmo upuri ik uz katra altāpa vērsi un aunu.
Bileāma pirmais pravietojums
1 Bileāms teica Bālākam: “Uzcel man šeit septiņus altārus un nogādā man šeit septiņus vēršus un septiņus aunus.” 2 Bālāks darīja, kā Bileāms teica. Bālāks un Bileāms upurēja katrā altārī pa vērsim un aunam. 3 Un Bileāms teica Bālākam: “Nostājies pie sava sadedzināmā upura, un es iešu – varbūt tuvosies Kungs, panāksies man pretī, un, ko viņš man rādīs, to es tev teikšu.” Un viņš devās uz pašu virsotni.
4 Tad Dievs tuvojās Bileāmam, un Bileāms viņam teica: “Es uzcēlu septiņus altārus un katrā altārī upurēju vērsi un aunu!” 5 Un Kungs lika Bileāmam mutē vārdu un teica: “Atgriezies pie Bālāka un saki šo!” 6 Un viņš gāja pie viņa atpakaļ, un, redzi, tas kopā ar visiem Moāba augstmaņiem bija nostājies pie sava sadedzināmā upura. 7 Tad viņš līdzībā sāka teikt:
“No Arāmas Bālāks mani atveda,
Moāba ķēniņš – no austrumu kalniem:
nāc, nolādi man Jēkabu,
nāc, liec lāstu Israēlam, –
8 bet kā lai nolādu, ko Dievs nav lādējis,
kā lai uzlieku lāstu tam, kam Dievs nav uzlicis?!
9 No klinšu virsotnēm es tos redzu,
no augstienēm es tos salūkoju –
re, tā ir tauta, kas viena mīt,
pie tautām nav pieskaitīta!
10 Kas saskaitīs Jēkabu –
kā putekļi! – un to, cik daudz Israēla vien ceturtdaļā?!
Lai mirst mana dvēsele taisnā nāvi,
lai mans gals tāds kā viņam!”
11 Un Bālāks teica Bileāmam: “Ko tu man nodarīji?! Es tevi atvedu, lai tu uzliktu lāstu maniem ienaidniekiem, bet, redzi, tu viņus svētīdams svētīji!” 12 Bet viņš atbildēja un teica: “Vai ne to, ko Kungs liek man mutē, man jārauga runāt?”
Bileāma otrais pravietojums
13 Un Bālāks viņam teica: “Nāc jel kopā ar mani uz citu vietu, arī no turienes tu tos varēsi redzēt – redzēsi gan tikai tos, kas tuvāk, visus neredzēsi, – un nolādi tos man no turienes!” 14 Un viņš aizveda to uz Cofīmas laukiem, uz Pisgas virsotni, uzcēla septiņus altārus un upurēja katrā altārī pa vērsim un aunam. 15 Tad Bileāms teica Bālākam: “Nostājies šeit pie sava sadedzināmā upura, kamēr es tur tikšos.” 16 Un Kungs tuvojās Bileāmam, lika viņam mutē vārdu un teica: “Atgriezies pie Bālāka un saki šo!” 17 Un viņš gāja atpakaļ pie tā, un, redzi, tas kopā ar Moāba augstmaņiem bija nostājies pie sava sadedzināmā upura. Bālāks viņam jautāja: “Ko Kungs sacīja?” 18 Tad viņš līdzībā sāka teikt:
“Celies, Bālāk, un klausies,
klausies manī, Ciporas dēls!
19 Dievs nav cilvēks, ka melos,
nav cilvēka dēls, kam paliek žēl!
Vai tad viņš runā un nedara,
vai sola un nepilda?
20 Redzi, man lika svētīt,
viņš svētīja, un es atsaukt nevaru!
21 Viņš vainas Jēkabam nemanīja,
trūkuma Israēlā neredzēja!
Kungs, viņa Dievs, ir ar viņu,
un viņš ir līksms par savu Ķēniņu!
22 Dievs viņus ved no Ēģiptes,
kā meža vērši tie viņam!
23 Nav pesteļošanas Jēkabā,
nav pareģošanas Israēlā!
Nāks laiks, tad par Jēkabu teiks
un par Israēlu: to Dievs darījis!
24 Re, tā tauta kā lauvene ceļas,
kā lauva slienas!
Negulst, līdz neaprij saplosīto
un nokauto asinis neizdzer!”
25 Un Bālāks teica Bileāmam: “Ja tu tos lādēt nenolādi, tad arī svētīt nesvētī tos!” 26 Bileāms atbildēja un teica Bālākam: “Vai tad es tev neteicu: man ir jādara viss, ko teiks Kungs!”
27 Un Bālāks teica Bileāmam: “Nāc jel, dosimies uz citu vietu, varbūt tas Dievam šķitīs pareizāk un tu varēsi tos nolādēt no turienes.” 28 Tad Bālāks uzveda Bileāmu Peora virsotnē, kas slejas pār tuksneša klaju. 29 Un Bileāms teica Bālākam: “Uzcel man šeit septiņus altārus un nogādā man šeit septiņus vēršus un septiņus aunus.” 30 Bālāks darīja, kā Bileāms teica, un upurēja katrā altārī pa vērsim un aunam.
