1 Kad nu Sanballats dzirdēja, ka mēs ceļam mūri, tad viņš kļuva dusmīgs un ļoti saskaitās un zobojās par jūdiem.
2 Un viņš runāja savu ciltsbrāļu un Samarijas karaspēka priekšā un sacīja: „Ko grib šie nožēlojamie jūdi? Vai viņiem to tā atļaus? Vai viņi tiešām kādreiz nesīs atkal savus pateicības upurus? Vai viņi reiz būs ar saviem darbiem galā? Vai viņi grib lasīt ārā no pelnu kaudzēm un no jauna likt lietā akmeņus, kas jau sen sadedzināti?“
3 Bet amonietis Tobija, kas stāvēja viņam līdzās, sacīja: „Lai viņi ceļ ko celdami, ja lapsa uzkāps uz tā, tā sagraus viņu akmeņu mūri!“
4 Dzirdi, mūsu Dievs, kā mēs esam kļuvuši par apsmieklu! Liec nākt izsmieklam uz viņu pašu galvām, dodi, lai viņi tiek izlaupīti zemē, kur viņus tur gūstniecībā!
5 Un neapsedz viņu noziegumus un neizdzēs viņu grēkus savu acu priekšā, jo ar savām darbu darītāju nievām viņi Tevi ir kaitinājuši!
6 Bet mēs cītīgi turpinājām darbu, un kad viss mūris līdz pusaugstumam bija veikts, tad tautai radās jauna darba drosme un rosme.
7 Bet kad Sanballats un Tobija, kā arī arabieši un amonieši un asdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūru labošana un atjaunošana sokas, ka plaisas sāk aizvērties, tad viņi kļuva ļoti dusmīgi
8 Un visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzālemei un celtu tajā sajukumu.
9 Tad mēs lūdzām savu Dievu un izlikām sargus pret viņiem dienu un nakti.
10 Bet Jūdas ļaudis sacīja: „Nastu nesēju spēks zūd, un drupu ir daudz, un mēs nespējam vairs strādāt gar mūri!“
11 Savukārt mūsu pretinieki teica: „Viņiem nekas nav jāredz, līdz kamēr mēs būsim nonākuši viņu vidū un kausim viņus un izbeigsim celšanas darbus!“
12 Kad jūdi, kas dzīvoja kaimiņos ar viņiem, atnāca, tad viņi stāstīja mums desmitām reižu: „No visām pusēm, kur vien viņi dzīvo, viņi taisās brukt mums virsū.“
13 Tad es novietoju aiz mūra zemākajās vietās ļaudis pēc ciltīm ar zobeniem, šķēpiem un stopiem.
14 Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu un sacīju dižciltīgajiem un priekšniekiem un pārējai tautai: „Nebīstieties no viņiem! Atcerieties to Kungu,, kas ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!“
15 Kad mūsu ienaidnieki dzirdēja, ka lieta mums kļuvusi zināma, un ka Dievs viņu nodomu ir izjaucis, tad mēs visi atgriezāmies pie mūra, katrs pie sava darba.
16 No tās dienas puse manu kalpu strādāja gar celšanas darbu un otra puse turēja šķēpus, vairogus, stopus un bruņas, un virsnieki bija aiz visa Jūdas nama,
17 Kas strādāja gar mūri. Un nastu nesēji strādāja, ar vienu roku kraudami, kamēr otra turēja metamo šķēpu.
18 Un cēlēji, kamēr cēla, bija apjozti ar savu zobenu ap gurniem. Un līdzās man stāvēja taurētāji.
19 Tad es sacīju labiešiem, priekšniekiem un pārējai tautai: „Darbs ir liels, un plašs, un mēs uz mūra esam tālu cits no cita atšķirti.
20 Tanī vietā, kur jūs dzirdēsit taures skaņu, tur sapulcējieties pie mums. Mūsu Dievs cīnīsies par mums!“
21 Tā mēs veicām mūpu darbu, un proti tā, ka puse no mums turēja gatavībā šķēpus no rīta ausmas sākuma, līdz kamēr vakarā parādījās zvaigznes.
22 Tajā laikā es arī pavēlēju tautai: „Ikviens vīrs un viņa kalps lai pavada nakti Jeruzālemē, lai viņi būtu mums nakti sardzei un dienu darbam.“
23 Tā nedz es, nedz mani brāļi, nedz mani kalpi, nedz sardzes vīri, kas bija aiz manis, neviens no mums gandrīz nekad nenovilka savas drēbes. Ikviens turēja ieroci savā rokā.
Pretinieku sazvērestība tiek izjaukta
1 Kad Sanballats, Tobīja, arābi, amonieši un ašdodieši uzzināja, ka Jeruzālemes mūru atjaunošana sokas un sagrautās vietas tiek aizdarītas, tie kļuva jo nikni 2 un sazvērējās kopīgi iet kaujā pret Jeruzālemi, lai tos kavētu. 3 Tad mēs lūdzām savu Dievu un viņu dēļ stāvējām sardzē dienām un naktīm.
4 Jūdi sacīja:
“Nastu nesēju spēki ir vāji,
gruvešu daudz,
mēs nespējam uzcelt mūri!”
5 Mūsu pretinieki teica:
“Ne tie zinās,
ne tie redzēs,
kā mēs viņu vidū nāksim,
pašus kausim,
darbus beigsim!”
6 Arī tie jūdi, kas dzīvoja pie viņiem, nāca no visas apkārtnes un desmitām reižu mums sacīja: “Lai ko jūs pasāktu, tie vēršas pret mums!” 7 Tad šaipus mūra labi redzamās zemākās vietās es nostādīju ļaudis pēc viņu dzimtām – ar zobeniem, šķēpiem un lokiem. 8 Es visu pārlūkoju, tad cēlos un sacīju dižciltīgajiem, ierēdņiem un pārējiem ļaudīm: “Nebīstieties no tiem, atcerieties, ka mūsu Kungs ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, dēliem, meitām, sievām un mājām!”
9 Kad mūsu ienaidnieki dzirdēja, ka mums tas kļuvis zināms un ka Dievs ir izjaucis viņu nodomu, mēs visi atgriezāmies pie mūra, katrs pie sava darba. 10 Kopš tās dienas bija tā – puse manu jaunekļu strādāja, bet otra puse stāvēja sardzē ar šķēpiem, vairogiem, lokiem un bruņām. Virsnieki bija aiz visa Jūdas nama. 11 Mūra cēlāji un nastu nesēji ar vienu roku darīja savu darbu, bet otrā turēja ieroci. 12 Visiem cēlājiem ap gurniem bija apjozti zobeni. Man blakus bija taurētāji. 13 Un es sacīju dižciltīgajiem, ierēdņiem un pārējiem ļaudīm: “Darbs ir liels un apjomīgs, pie mūra mēs esam tālu viens no otra – 14 ja kādā vietā jūs dzirdēsiet tauru skaņas, tad pulcējieties pie mums. Mūsu Dievs cīnīsies par mums!” 15 Tā mēs strādājām, puse no mums turēja šķēpus no rīta blāzmas, līdz atmirdz zvaigznes. 16 Tad arī es teicu ļaudīm: “Ikviens vīrs kopā ar savu puisi lai nakšņo Jeruzālemē, lai naktī tie būtu pie mums sardzē, bet pa dienu darbā.” 17 Ne es, ne mani brāļi, ne mani puiši, ne sardzes vīri, kas pie manis, – neviens no mums nenovilka savu apģērbu, ikviens turēja rokā savu ieroci!
