1 Un pie viņa sapulcējās farizēji un kādi no rakstu mācītājiem, kas bija no Jeruzālemes atnākuši.
2 Un redzēdami kādus no viņa mācekļiem netīrām, tas ir nemazgātām, rokām maizi ēdam, —
3 Jo farizēji, un visi jūdi, neēd, ja tie rokas nav mazgājuši, vecaju likumus turēdami;
4 Un no tirgus nākot, tie neēd, ja tie nav mazgājušies, un vēl ir daudz, ko tie uzņēmušies turēt, dzenamu kannu un krūžu un vara trauku mazgāšanu, —
5 Tad farizēji un rakstu mācītāji viņam vaicā: „Kāpēc tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?“
6 Bet viņš uz tiem sacīja: „Pareizi Jesaja par jums liekuļiem ir sludinājis, kā ir rakstīts: Šī tauta godā ar lūpām mani, bet viņu sirds ir tālu no manis.
7 Bet tie mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles.
8 Jo Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus.“
9 Un viņš tiem sacīja: „Tā jūs atmetat Dieva bausli, lai turētu savu likumu.
10 Jo Mozus ir sacījis: Godā savu tēvu un savu māti; un kas ļaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt.
11 Bet jūs sakāt: Ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: korban, tas ir: lai tas ir par upuri, kas tev no manis varētu nākt par labu,
12 Tad jūs viņam atļaujat nenieka vairs nedarīt tēvam vai mātei par labu,
13 Iznīcinādami Dieva vārdu ar sa-viem likumiem, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādu lietu jūs darāt.“
14 Un ļaudis atkal pieaicinājis, viņš tiem sacīja: „Klausait mani visi un saprotiet.
15 Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku.“
[16 Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.]
17 Un kad viņš aizgāja no ļaudīm namā, viņa mācekli vaicāja pēc šās līdzības.
18 Un viņš tiem saka: „Vai ir jūs esat tādi nesaprašas? Vai jūs nesaprotat, ka nekas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, viņu nevar apgānīt?
19 Jo tas neiet viņa sirdi, bet vēderā, un iziet laukā.“ Tā viņš atzina par šķīstu katru barību.
20 Bet viņš sacīia: „Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku.
21 Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstības, zādzības, slepkavības, laulības pārkāpšana,
22 Mantkārība, blēdības, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība.
23 Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku.“
24 Un no turienes cēlies, viņš nogāja uz Tiras robežām. Un kādā namā iegājis, viņš gribēja, lai neviens to nema-nītu; bet nevarēja palikt apslēpts.
25 Bet kāda sieva, kutas meitiņai bija nešķīsts gars, par viņu dzirdējusi, tūliņ nāca un nometās pie viņa kājām.
26 Bet šī sieva bija grieķiete, no dzimuma siro-foiniķiete, un lūdza Jēzu, lai viņš izdzītu ļauno garu no viņas meitas.
27 Un viņš tai sacīja: „Lai papriekš bērni top paēdināti, jo neklājas maizi atņemt bērniem un sunīšiem mest priekšā.“
28 Bet viņa atbildēja un uz to sacīja: „Tā gan ir, Kungs; bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām.“
29 Un viņš uz to sacīja: „Šī vārda dēļ ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas.“
30 Un nogājusi savās mājās, viņa atrada meitiņu gultā guļam, un ļaunais gars bija izgājis.
31 Un atkal izgājis no Tīras robežām, viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūtas desmit pilsētu robežās.
32 Un pie viņa atveda kādu kurlmēmu un viņu lūdza, lai viņš tam uzliktu roku.
33 Un viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizkāra viņa mēli,
34 Un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: „Efata,“ tas ir: „Atveries.“
35 Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja.
36 Un viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda
37 Un brīnījās ļoti par to un sacīja: „Viņš visas lietas ir labi darījis; viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.“
Vecajo likumi un Dieva bauslība
(Mt 15:1–20)1 Pie viņa sapulcējās farizeji un daži rakstu mācītāji, kas bija atnākuši no Jeruzālemes. 2 Ieraudzījuši, ka daži viņa mācekļi ar netīrām, tas ir, nemazgātām, rokām ēd maizi – 3 jo farizeji un visi jūdi, vecajo paražas turēdami, neēd, pirms nav īpaši mazgājuši rokas; 4 tāpat no tirgus pārnākuši, tie neēd, iekams nav šķīstījušies, un vēl daudz ko citu viņi uzņēmušies ievērot: vīna kausu, kannu un vara trauku šķīstīšanu –, 5 tādēļ farizeji un rakstu mācītāji viņam jautāja: “Kādēļ tavi mācekļi nedzīvo pēc vecajo paražām, bet maizi ēd ar nemazgātām rokām?” 6 Bet viņš tiem sacīja: “Jesaja labi par jums, liekuļiem, ir pravietojis, rakstīdams: šī tauta mani godā ar mēli, bet viņu sirds ir tālu no manis. 7 Tie man velti izrāda godbijību, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles. 8 Dieva bausli atmetuši, jūs ievērojat cilvēku paražas .” 9 Un viņš turpināja: “Jums labi izdodas atmest Dieva bausli, lai turētu savas paražas. 10 Mozus taču ir teicis: godā savu tēvu un māti, – un: kas runā ļaunu par tēvu un māti, lai mirdams mirst. 11 Bet jūs sakāt: ja kāds cilvēks savam tēvam vai mātei saka: es ziedošu Dievam to, kas jums pienākas no manis, – 12 tad jūs viņam neko vairs neļaujat darīt tēva un mātes labā, 13 jūs ar savām paražām, ko esat ieviesuši, atceļat Dieva vārdu; un daudz ko tamlīdzīgu jūs darāt.” 14 Un, ļaudis atkal pieaicinājis, viņš tiem sacīja: “Klausieties mani visi un saprotiet! 15 Nekas cilvēku nespēj sagānīt, kas no ārpuses viņā ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas viņu sagāna.” 17 Kad viņi iegāja namā, prom no ļaudīm, mācekļi izjautāja viņu par šo līdzību. 18 Un viņš tiem sacīja: “Vai arī jūs esat tādi nejēgas? Vai jūs nesaprotat, ka tas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, nespēj viņu sagānīt? 19 Jo tas neieiet viņa sirdī, bet vēderā un iziet ārā, tā šķīstot katru barību.” 20 Un tad viņš teica: “Kas no cilvēka iziet, tas sagāna cilvēku. 21 Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas, izvirtība, zādzība, slepkavība, 22 laulības pārkāpšana, alkatība, ļaunprātība, viltība, izlaidība, skaudīga acs, zaimošana, lepnība, muļķība. 23 Viss šis ļaunums nāk no iekšienes un sagāna cilvēku.”
Pagānu sievietes lielā ticība
(Mt 15:21–28)24 No turienes viņš aizgāja uz Tīras apvidu. Iegājis kādā namā, viņš negribēja, ka to kāds uzzinātu, bet nevarēja palikt apslēpts, 25 jo kāda sieviete, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, izdzirdusi par viņu, tūlīt nāca un krita pie viņa kājām. 26 Šī sieviete bija grieķiete, no Sīrijas feniķiešu dzimtas, un lūdza Jēzu, lai viņš izdzen dēmonu no viņas meitas. 27 Un viņš tai sacīja: “Ļauj, lai vispirms bērni tiek pabaroti, jo nav labi atņemt maizi bērniem un nomest sunīšiem.” 28 Bet viņa tam atbildēja: “Jā gan, Kungs, bet sunīši zem galda ēd no bērnu druskām.” 29 Tad viņš tai sacīja: “Šo vārdu dēļ ej! Dēmons ir izgājis no tavas meitas.” 30 Savās mājās nogājusi, viņa atrada meiteni gultā mierīgi guļam, un dēmons no viņas bija izgājis.
Kurlmēmā vīra dziedināšana
31 Tad, no Tīras apvidus atkal aizgājis, viņš caur Sidonu nonāca pie Galilejas jūras Dekapoles apvidū. 32 Pie viņa atveda kādu kurlmēmu un lūdza, lai viņš tam uzliek rokas. 33 Un viņš, aizvedis to no ļaužu pūļa savrup, lika pirkstus tā ausīs un spļāva, un aizskāra tā mēli. 34 Un, paskatījies uz debesīm, viņš ievaidējās un sacīja: “Efata!” – tas ir: atveries! 35 Un viņa ausis tūlīt atvērās un mēles saites atraisījās, un viņš sāka skaidri runāt. 36 Un viņš tiem piekodināja nevienam to nestāstīt; bet, jo vairāk viņš aizliedza, jo vairāk tie daudzināja. 37 Un ļaudis ļoti brīnījās un runāja: “Viņš visu labi izdara – kurlie spēj dzirdēt un mēmie runāt.”
