1 Un viņš no turienes aizgāja un nāk savā dzimtajā pilsētā, un viņa mācekli iet viņam līdz.
2 Un kad sabats nāca, viņš sāka sinagogā mācīt; un daudzi, viņu dzirdēdami, izbrīnījās un sacīja: „No kurienes viņš to ņēmis? Un kas tā par gudrību, kas viņam dota, un kā tādi brīnumi nāk no viņa rokām?
3 Vai viņš nav namdaris, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vai viņa māsas nav šeit pie mums?“ Un tie ņēma apgrēcību pie viņa.
4 Bet Jēzus uz tiem sacīja: „Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvzemē un savos rados un savās mājās.“
5 Un viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem viņš rokas uzlika un tos dziedināja.
6 Un viņš brīnījās par viņu neticību.
7 Un viņš pārstaigāja miestus, visapkārt mācīdams. Un viņš sasauca divpadsmit un sāka tos izsūtīt pa diviem un deva tiem varu pār nešķīstiem gariem
8 Un tiem pavēlēja nekā neņemt līdz ceļā kā vien nūju, ne maizi, ne kulīti, nedz naudu jostā,
9 Bet tikai apaut kurpes un neapvilkt divi svārkus.
10 Un viņš tiem sacīja: „Kur jūs ieiesit kādā namā, tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aizejat.
11 Un ja kādā vietā jūs nepieņems nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību.“
12 Un tie izgājuši sludināja, lai at-griežas no grēkiem,
13 Un izdzina daudz ļaunu garu un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja viņus veselus.
14 Un ķēniņš Hērods to dzirdēja, jo viņa vārds bija tapis zināms, un sacīja, ka Jānis Kristītājs esot uzmodināts no miroņiem un tādēļ viņā tādi brīnuma spēki darbojoties.
15 Bet citi sacīja: „Viņš ir Elija.“ Un citi sacīja: „Viņš ir pravietis, kā viens no praviešiem.“
16 Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: „Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem.“
17 Jo tas pats Hērods bija sūtījis un licis Jāni apcietināt un saistīt cietumā Hērodijas, Filipa, sava brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija apprecējis.
18 Bet Jānis Hērodam bija sacījis: „Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva.“
19 Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nokaut; bet nevarēja.
20 Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu sargāja, un viņu dzirdēdams tas bieži kļuva domīgs, un tomēr labprāt viņu klausījās.
21 Un gadījās izdevīga diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem labiešiem un virsniekiem un augstāka-jiem vīriem Galilejā rīkoja dzīres.
22 Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja meitenei: „Lūdz no manis, ko gribēdama, es tev to došu.“
23 Un viņš tai zvērēja: „Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, līdz pat pusei no manas valsts.“
24 Bet viņa, ārā izgājusi, sacīja savai mātei: „Ko lai es lūdzu?“ Bet tā sacīja: „Jāņa Kristītāja galvu.“
25 Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: „Es gribu, ka tu man tūlīt dodi bļodā Jāņa Kristītāja galvu.“
26 Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt.
27 Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu.
28 Un tas nogājis viņam cietumā nocirta galvu un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei.
29 Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.
30 Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši.
31 Un viņš tiem saka: „Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.“ Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst.
32 Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu.
33 Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un nonāca tur viņiem papriekšu.
34 Un Jēzus, izkāpdams malā, re-dzēja daudz ļaužu, un sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un viņš sāka tos daudz mācīt.
35 Un bija jau vēlu, kad viņa mācekļi pie tā nāca un sacija: „Ši vieta ir tukša, un laiks jau vēls.
36 Atlaid tos, ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst.“
37 Bet viņš atbildēdams tiem sacīja: „Dodiet jūs viņiem ēst.“ Un tie uz viņu sacīja: „Vai tad mums būs noiet un par divi simts denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?“
38 Bet viņš uz tiem saka: „Cik maizes jums ir? Eita un raugait.“ Un tie uzzinājuši saka: „Piecas un divi zivis.“
39 Un viņš visiem pavēlēja pa pul-kiem apsēsties zaļajā zālē.
40 Un tie apsēdās pulciņos pa sim-tiem un pa piecdesmit.
41 Un viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatījās uz debesim, pateicās un pārlauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai tie viņiem liktu priekšā, ir tās divi zivis viņš visiem iz-dalīja.
42 Un tie visi ēda un paēda
43 Un salasīja no druskām divpadsmit pilnus grozus un no zivīm.
44 Un to, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pieci tūkstoši.
45 Un viņš tūdaļ saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr viņš ļaudis atlaistu.
46 Un tos atlaidis, viņš gāja kalnā Dievu lūgt.
47 Un kad vakars metās, tad laiva bija jūfas vidū, un viņš viens pats malā.
48 Un redzēdams, ka tiem braucot bija grūtības, jo vējš tiem bija pretī, viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams, un gribēja tiem iet garām.
49 Bet kad tie viņu redzēja pa jūru staigājam, tie noturēja viņu par spoku un iesāka brēkt,
50 Jo visi viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ viņš ar tiem runāja un uz tiem saka: „Turiet drošu prātu, es tas esmu; nebīstieties!“
51 Un viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, bet tie bija pavisam iztrūkušies.
52 Jo viņi notikumu ar maizēm nebija sapratuši, bet viņu sirds bija apcietināta.
53 Un pārcēlušies, tie nonāca G̒enecaretē un brauca tur pie malas.
54 Un kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis viņu tūdaļ pazina
55 Un apstaigāja visu to apgabalu un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja viņu esam.
56 Un kur viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un viņu lūdza, ka tikai viņa drēbju vīli varētu aizkart; un, cik viņu aizkāra, tie kļuva veseli.
Jēzus Nācaretē
(Mt 13:53–58Lk 4:16–30)1 Un viņš no turienes aizgāja un devās uz savu tēvzemi, un mācekļi gāja viņam līdzi. 2 Kad pienāca sabats, viņš sāka sinagogā mācīt, un daudzi, viņu dzirdēdami, brīnījās un runāja: “No kurienes viņam tas? Kas tā par gudrību, kas viņam dota, un kā tādi brīnumi notiek caur viņa rokām? 3 Vai viņš nav namdaris, Marijas dēls un Jēkaba, Jāzepa, Jūdas un Sīmaņa brālis? Vai viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tā viņi apgrēkojās viņa dēļ. 4 Tad Jēzus tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk godāts kā savā tēvu zemē, savos rados un savā namā.” 5 Un viņš tur nevarēja darīt nevienu brīnumu, vien, rokas uzlicis, dziedināja dažus slimos. 6 Viņš bija izbrīnīts par viņu neticību.
Jēzus dod uzdevumu mācekļiem
(Mt 10:1, Mt 5–15Lk 9:1–6)Viņš mācīdams pārstaigāja apkārtnes ciemus. 7 Tad viņš aicināja divpadsmit mācekļus un, sūtīdams viņus pa divi, deva tiem varu pār nešķīstiem gariem. 8 Un viņš tiem piekodināja neko neņemt līdzi ceļā kā vien spieķi, nedz maizi, nedz somu, nedz vara naudu jostā, 9 bet apaut apavus un nevilkt divus svārkus mugurā. 10 Un viņš tiem sacīja: “Kur jūs ieiesiet kādā namā, tur arī palieciet, līdz jūs no turienes aizejat. 11 Bet, ja kādā vietā jūs neuzņems un neuzklausīs, tad, aiziedami no turienes, nokratiet putekļus no savām kājām viņiem par liecību.” 12 Un tie aizgāja un sludināja, lai ļaudis atgriežas no grēkiem. 13 Un tie izdzina daudz dēmonu, svaidīja daudz slimo ar eļļu un tos dziedināja.
Jāņa Kristītāja nāve
(Mt 14:1–12Lk 9:7–9)14 To izdzirdēja arī ķēniņš Hērods, jo Jēzus vārds jau bija kļuvis pazīstams. Un ļaudis arī runāja, ka Jānis Kristītājs ir uzcēlies no mirušajiem un tādēļ brīnumi notiek caur viņu. 15 Citi runāja, ka viņš ir Elija, un vēl citi runāja, ka pravietis, kā viens no mūsu praviešiem. 16 Bet Hērods, to dzirdējis, teica: “Jānis, kam es liku nocirst galvu, ir augšāmcēlies.” 17 Hērods bija licis Jāni sagrābt un apcietināt Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, kuru Hērods bija apprecējis, 18 jo Jānis Hērodam mēdza atgādināt: “Nav atļauts, ka tu dzīvo ar sava brāļa sievu.” 19 Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nonāvēt, bet nevarēja, 20 jo Hērods baidījās no Jāņa, zinādams, ka viņš ir taisns un svēts vīrs, un saudzēja viņu. Lai gan Jāņa runas viņu mulsināja, viņš tomēr labprāt viņā klausījās. 21 Nāca izdevīgs brīdis, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem, virsniekiem un augstmaņiem rīkoja Galilejā dzīres. 22 Kad Hērodijas meita ienāca un dejoja, viņa ļoti iepatikās Hērodam un arī tiem, kas sēdēja līdzās pie galda. Ķēniņš meitenei teica: “Lūdz no manis visu, ko vien gribi, un es tev to došu.” 23 Un viņš tai zvērēja: “Lai ko tu man lūgtu, es tev došu, līdz pat pusei no manas ķēniņvalsts.” 24 Viņa, ārā izgājusi, jautāja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Tā viņai sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.” 25 Un, steigšus piegājusi pie ķēniņa, viņa lūdza: “Es gribu, lai tu man tūlīt dod uz paplātes Jāņa Kristītāja galvu.” 26 Ķēniņš sadrūma, bet dotā zvēresta un klātesošo dēļ nespēja tai atteikt 27 un tūlīt sūtīja bendi un pavēlēja atnest Jāņa Kristītāja galvu. Tas, aizgājis uz cietumu, nocirta viņam galvu 28 un atnesa to uz paplātes, iedeva meitenei, un meitene to atdeva savai mātei. 29 Kad Jāņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca un paņēma viņa līķi un ielika to kapenēs.
Piecu tūkstošu paēdināšana
(Mt 14:13–21Lk 9:10–17Jņ 6:1–14)30 Tad apustuļi sapulcējās pie Jēzus un pavēstīja viņam visu, ko bija darījuši un mācījuši. 31 Un viņš tiem sacīja: “Nāciet savrup nomaļā vietā un mazliet atpūtieties,” – jo daudzi nāca un gāja, tā ka tiem nebija pat laika paēst. 32 Un viņi laivā aizīrās uz kādu nomaļu vietu. 33 Daudzi redzēja viņus aizbraucam un tos pazina, un saskrēja no visiem ciemiem, un nonāca galā pirmie. 34 Jēzus, izkāpis krastā, ieraudzīja lielo ļaužu pūli un sirdī iežēlojās par tiem, jo tie bija kā avis, kam nav gana. Un viņš tos daudz mācīja. 35 Bija jau vēla stunda, kad mācekļi, pie viņa piegājuši, sacīja: “Šī vieta ir nomaļa, un ir jau vēls, 36 atlaid tos, ka tie, nogājuši apkārtējās sētās un ciemos, pirktu sev ēdamo.” 37 Bet viņš tiem atbildēja: “Dodiet jūs viņiem ēst!” Tad viņi jautāja: “Vai lai ejam un pērkam maizi par divi simti denārijiem un dodam tiem ēst?” 38 Tad viņš tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejiet raudzīt!” Un uzzinājuši tie sacīja: “Piecas un divas zivis.” 39 Un viņš visiem lika pa pulkiem nomesties zaļajā zālē. 40 Un tie nometās pulciņos pa simt un pa piecdesmit. 41 Tad viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis un, pacēlis acis uz debesīm, pateicās un lauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai viņi liktu tiem priekšā, un arī tās divas zivis viņš visiem sadalīja. 42 Un visi paēda un bija sāti. 43 Un tie salasīja divpadsmit pilnus grozus ar maizes gabaliem , 44 un paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru.
Jēzus staigā pa jūras virsu
(Mt 14:22–33Jņ 6:15–21)45 Un tūlīt viņš lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri otrā krastā uz Bētsaīdu, kamēr viņš pats atlaistu ļaužu pūli. 46 Un, tos atlaidis, viņš uzkāpa kalnā Dievu lūgt. 47 Un, vakaram pienākot, laiva bija jūras vidū un viņš viens pats krastā. 48 Un, redzēdams viņus nopūlamies airējot, jo vējš bija pretī, viņš ap ceturto nakts sardzes maiņu nāca pie tiem pa jūras virsu un gribēja tiem iet garām. 49 Tad, ieraudzījuši viņu pa jūras virsu staigājam, tie domāja, ka tas ir spoks, un sāka kliegt, 50 jo visi viņu ieraudzīja un ļoti izbijās. Bet viņš tūlīt tos uzrunāja un sacīja: “Turiet drošu prātu, es tas esmu; nebīstieties!” 51 Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš norima; un tie bija pagalam satricināti, 52 jo nebija sapratuši par tām maizēm, un viņu sirds vēl bija nocietināta.
Jēzus dziedina slimos Gennēsaretē
(Mt 14:34–36)53 Pārcēlušies tie nonāca Gennēsaretes zemē un piestāja krastā. 54 Viņiem no laivas izkāpjot, ļaudis tūdaļ viņu pazina 55 un, apskrējuši visu apvidu, sāka nest slimos nestuvēs uz vietu, kur tie dzirdēja viņu esam. 56 Un, kur vien viņš iegāja kādā ciemā vai pilsētā, vai laukos, tur tie neveselos izlika tirgus laukumos un lūdza viņu, lai kaut viņa drēbju malai varētu pieskarties, un, kas viņam pieskārās, kļuva veseli.
