1 Bēdas man! —jo man klājas kā tādam augļu novākšanas laikā, kas vīna dārzā salasa ražas atlikumus, kad vairs neatrod neviena ēšanai derīga ķekara un arī nevienas pirmās ražas vīģes, ko mana sirds tā kāro!
2 Dievbijīgie cilvēki ir izmiruši šai zemē, un taisnīgo vairs nav ļaužu starpā; visi slāpst tikai pēc asinīm, viņi cenšas cits citam izlikt valgus, jo tie viens otru uzlūko par medījumu.
3 Viņu rokas gatavas darīt ļaunu; ko grib novada valdnieks, to izpilda tiesnesis par maksu. Tie, kam vara, izsaka ļaunas vēlēšanās aiz tīrās vieglprātības un groza lietas, kā viņiem patīk.
4 Labākie viņu starpā ir kā ērkšķi un godīgākie ir kā ērkšķu dzīvžogs. Bet kad pienāks tavu sludinātāju diena un kad tev draudēs barga piemeklēšana, tad viņi nezinās, kur izeja.
5 Neviens lai neuzticas savam tuvākam, neviens lai nepaļaujas uz savu draugu! Noslēdz savas mutes vārtus pat tai sievai, kas guļ tev pie krūtīm!
6 Jo dēls nicina un nopaļā tēvu, meita uzstājas pret māti, vedekla ir pret vīra māti, un cilvēka ienaidnieki ir viņa paša mājinieki.
7 Bet es noraugos uz to Kungu un gaidu uz Dievu, manas glābšanas nesēju; mans Dievs mani uzklausīs!
8 Nepriecājies par mani, mana ienaidniece, ja es guļu nogāzts pie zemes: es atkal celšos kājās, un ja es ari mitu tumsā, tad tomēr tas Kungs ir mana gaisma!
9 Es panesišu tā Kunga dusmas, —jo es jau esmu pret Viņu grēkojis, —kamēr Viņš izšķirs manu lietu un dos man taisnibu; Viņš mani izvedis gaismā, tā j ka es ar prieku skatišu Viņa taisnību.
10 Manai ienaidmecei tas būs jāredz un pašai par lielu kaunu ari jāatzist, viņai, kas tagad man saka: „Kur ir tas Kungs, tavs Dievs?“ —Manas acis ar gandarījumu redzēs, kā viņu tad kā dubļus samin uz ielas. —
11 „Nāks diena, kur atkal no jauna uzcels tavus mūrus, diena, kur tavas robežas sniegsies atkal tālu.
12 Tani dienā nāks pie tevis no Asinjas un nocietinātās pilsētas Tīras un no apgabaliem tālāk lidz pat lielajai upei—Nīlai, kā ari no Ēģiptes lidz Eifratas dižupei, no vienas jūras lidz otrai, no viena kalna lidz otram.
13 Bet zeme paliks par neaugligu atmatu savu iedzīvotāju dēļ, un tas būs sods par viņu ļaunajiem darbiem.“
14 Bet tu gani ar savu gana vēzdu savu tautu, šo ganāmo pulku, kas tev pieder kā mantojums, savus sīklopus, kas dzīvo atdaliti meža kalnājā, Karmela vidū; laid viņiem ganīties atkal Basanā un Gileādā kā kādreiz vecos laikos!
15 „Es likšu viņiem pieredzēt atkal brīnumus kā tai laikā, kad viņi izgāja no Ēģiptes zemes.
16 Pagānu tautas to redzēs un paliks kaunā ar visu savu varu, tie liks roku uz mutes, un viņu ausis būs kurlas.
17 Lai viņi laiza putekļus kā čūskas, kā zemes tārpi, lai viņi, bailēs trīcēdami, lien laukā no savām pilīm un tuvojas tam Kungam, mūsu Dievam, lai tie izjūt bailes tavā priekšā.“
18 Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus un neatmaksā savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, kas mūžīgi netur dusmas, jo Tev patīk žēlastība?
19 Viņš atnāks pie mums atkal atpakaļ, Viņš apžēlosies pār mums; mūsu vainas Viņš griezīs atkal par labu. Visus mūsu grēku darbus Tu liec iemest jūras dziļumos.
20 Tu parādīsi Jēkabam uzticību un dāvināsi žēlastību Ābrahāmam, ko Tu esi mūsu tēviem apsolījis ar zvērestu kopš senajām dienām.
Pravieša žēlabas par Israēla samaitātību
1 Vai! man –
es esmu kā tie, kas meklē vasaras augļus,
kas lasa vīnogas ražas laikā –
ne vīnogu ķekara, ko paēsties,
ne agrīnās vīģes, ko mana sirds kāro!
2 Uzticīgie izzūd no zemes,
taisno nav starp ļaudīm!
Ikviens glūn no slēpņa, lai izlietu asinis,
brālis brāli medī ar tīklu!
3 Abas rokas ir naskas uz ļaunu –
augstmanis prasa sev,
soģis ņem kukuli,
un dižvīrs saka, ko iekārojis, –
visi tie sader kopā!
4 Labākie no tiem ir kā dzelkšņi,
taisnīgākie kā ērkšķu žogs!
Nāk tavu sargu diena,
tavas piemeklēšanas diena –
nu tie dabūs trūkties!
5 Neuzticies tuvākajam,
nepaļaujies uz draugu!
Pat no tās, kas guļ tev pie krūtīm,
sargies, ka neizpļāpājies!
6 Jo dēls nicina tēvu,
meita ceļas pret māti,
vedekla pret vīramāti –
naidnieki ir paša nama ļaudis!
Kungs atkal apžēlosies par Israēlu
7 Bet es raudzīšos uz Kungu,
cerēšu uz Dievu, savu pestīšanu –
mans Dievs mani dzirdēs!
8 Nepriecājies par mani, naidniece,
kaut esmu pakritis – tomēr celšos!
Kaut dzīvoju tumsā,
Kungs ir mana gaisma!
9 Es pacietīšu Kunga dusmas,
jo esmu grēkojis pret viņu, –
līdz viņš iztiesās manu prāvu,
dos man taisnu spriedumu!
Viņš mani izvedīs gaismā,
un es skatīšu viņa taisnību.
10 To redzēs mana naidniece,
kauns pārņems to, kas man sacīja:
“Kur tad ir Kungs, tavs Dievs?”
Manas acis skatīs,
ka to samin kā dubļus ielās!
11 Nu ir diena,
kad uzcels tavus mūrus, –
šajā dienā izpletīs tavas robežas.
12 Šajā dienā pie tevis nāks
no Asīrijas un Ēģiptes pilsētām,
no Ēģiptes līdz pat upei ,
no jūras līdz jūrai,
no kalniem līdz kalniem.
13 Zeme būs izdeldēta
tās iemītnieku dēļ,
viņu darba augļu dēļ!
14 Gani savu tautu ar zizli,
sava īpašuma avis,
kas vienas mīt mežā,
starp auglīgām ganībām.
Lai tās ganās Bāšānā un Gileādā
kā sendienās!
15 Kā dienās, kad tu izgāji no Ēģiptes zemes,
es tiem atkal rādīšu brīnumus.
16 Svešas tautas to redzēs un paliks kaunā,
viņu spēks tām nelīdzēs!
Tie liks roku uz mutes,
un viņu ausis būs kurlas.
17 Tie laizīs pīšļus kā čūskas,
kā zemes rāpuļi,
tie grīļosies laukā no saviem cietokšņiem,
tos pārņems bailes no Kunga, mūsu Dieva, –
tie tevis bīsies!
18 Kas ir Dievs kā tu,
kas noņem vainu un piedod pārkāpumu
sava īpašuma atlikušajiem!
Viņš nepaturēs dusmas uz mūžiem,
jo viņam tīk žēlastība!
19 Viņš atkal iežēlosies par mums,
viņš samīdīs mūsu noziegumus
un iemetīs jūras dzelmē visus mūsu grēkus.
20 Tu dāvāsi uzticību Jēkabam
un žēlastību Ābrahāmam,
kā tu esi zvērējis mūsu tēviem senajās dienās!
