1 Un notika kādā dienā, kad viņš dievnamā mācīja ļaudis, sludināja evaņģēliju, viņam piestājās augstie priestejri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem
2 Un jautāja viņam: „Saki mums, ar kādām tiesībām tu to dari, jeb kas tevi uz to pilnvarojis?“
3 Bet viņš tiem atteica: „Arī es jums vienu vārdu vaicāšu:
4 Sakait man, —Jāņa kristība vai tā bija no debesim, vai no cilvēkiem?“
5 Bet tie savā starpā sāka spriest: „Ja mēs teiksim: no debesim, viņš sācis: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?
6 Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, visa tauta metis uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.“
7 Un tie atbildēja: „Mēs nezinām, no kurienes.“
8 Tad Jēzus viņiem sacija: „Tad ari es jums nesaku, kā pilnvarā es šis lietas daru.“
9 Bet ļaudim viņš sāka stāstit šādu lidzibu: „Kāds cilvēks stādi ja viņa dārzu un izdeva to dārzniekiem, bet pats uz ilgāku laiku aizgāja dzivot uz citurieni.
10 Kad bija pienācis laiks, viņš pie dārzniekiem sūtija savu kalpu, lai viņi tam dotu no vina dārza augļiem. Bet tie to sita un aizsūtīja tukšām rokām atpakaļ.
11 Tad viņš nosūtīja otru kalpu, bet ari šo viņi sita, apsmēja un sūtija atpakaļ tukšā.
12 Vēl trešo viņš sūtija. Bet ari šo tie sasita līdz asinīm un izmeta ārā.
13 Tad vina dārza īpašnieks sacija: Ko man darīt? es sūtīšu savu miļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies.
14 Bet dārznieki, to ieraudzījuši, sprieda savā starpā: Šis ir tas mantinieks. Nokausim to, lai viņa mantojums nāk mūsu rokās.
15 Un viņi to izmeta ārā no vina dārza un nokāva. —Ko nu gan darīs viņiem vina dārza īpašnieks?
16 Viņš nāks, nomaitās šos dārzniekus un vīna dārzu izdos citiem.“ Klausītāji sacīja: „To tik ne.“
17 Bet viņš tos uzlūkoja un sacīja: „Kā tad ir rakstīts: Akmens, kupu namdari atmetuši, kļuvis par stūra akmeni.
18 Ikviens, kas uz to kritīs, sašķīdis, bet uz ko tas kritis, to tas sadragās.“
19 Bet rakstu mācītāji un augstie priesteri, kas saprata, ka viņš lidzibu bija zimējis uz viņiem, no tā briža centās pielikt rokas pie viņa. Bet tiem bija bailes no tautas.
20 Tad tie glūnēja uz viņu un sūtija izlūkus, kam vajadzēja izlikties nevainīgiem, lai tie viņu pieķertu kādā vārdā, un to varētu nodot valdībai un zemes soģa varai.
21 Tie griezās pie viņa ar šādu jautājumu: „Mācitāj, mēs zinām, ka tu runā un māci pareizi un negribi iztapt cilvēkiem, bet pēc patiesības māci Dieva ceļu.
22 Saki, vai mums ir brīv ķeizaram nodevas dot, jeb ne?“
23 Bet viņš noprata viņu viltību un sacija tiem:
24 „Parādait man vienu denāriju! Kā attēls un uzraksts tam ir?“ Viņi atbildēja: „Ķeizara.“
25 Tad viņš tiem sacija: „Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!“
26 Tā viņiem ņeizdevās to noķrte viņa vārdos tautas priekšā un, izbrīnī-jušies par viņa atbildi, tie apklusa.
27 Bet pienāca vēl kādi no saduķējiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un griezās pie viņa,
28 Jautādami: „Mācītāj, Mozus mums devis priekšrakstu: Ja kam nomirst brālis, atstādams sievu, un viņam nav bērnu, tam jāapprec brāļa sieva, lai radītu savam brālim pēcnācējus.
29 Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecējās, bet nomira bez bērniem,
30 Tad viņa sievu apprecēja otrs.
31 Un pēc tam trešais, tāpat visi līdz septītam, un tie visi mira, neatstā-dami bērnu.
32 Beidzot nomira ari sieva.
33 Kā sieva nu viņa būs pie augšāmcelšanās, kad viņa ir bijusi par sievu visiem septiņiem?“
34 Jēzus viņiem atbildēja: „Šini dzīvē ļaudis precē un tiek precēti,
35 Bet kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē un uzcelties no nāves, ne tie precēs, ne tiks precēti.
36 Un ari mirt tie vairs nevar, jo viņi ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni.
37 Bet ka mirušie celsies augšām, uz to arī Mozus aizrādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur viņš Dievu sauc par Ābrahāma, īzāka un Jēkaba Dievu.
38 Tā tad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, 10 viņa priekšā visi ir dzīvi.“
39 Tad kādi no rakstu mācītājiem sacīja: „Tu labi esi atbildējis, mācītāj!“
40 Un viņi vairs neko neuzdrošinājās viņam jautāt.
41 Bet viņš tiem teica: „Kā var sacīt, Kristus esot Dāvida dēls?
42 Jo Dāvids pats saka psalmu grāmatā: Tas Kungs sacīja uz manu kungu: sēdies pie manas labās rokas,
43 Tiekams es tavus ienaidniekus lieku par pameslu tavām kājām.
44 Tā tad Dāvids viņu sauc par kungu; kā tad viņš var būt viņa dēls?“
45 Un visiem ļaudīm dzirdot, viņš sacīja saviem mācekļiem:
46 „Sargaities no rakstu mācītājiem, jo tie mīl apkārt staigāt garos svārkos un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un viņiem patīk ieņemt goda vietas sinagogās un viesībās.
47 Viņi apēd atraitņu namus, uz ārieni plātīdamies ar savām garajām lūgšanām. Viņi dabūs daudz smagāku sodu!“
Jēzus pilnvaras apšaubīšana
(Mt 21:23–27Mk 11:27–33)1 Kādu dienu, kad viņš templī mācīja ļaudis un sludināja evaņģēliju, pie viņa piestājās virspriesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem 2 un, uzrunādami viņu, sacīja: “Saki mums, kā varā tu to dari? Kas tev ir devis tādu varu?” 3 Viņš tiem atbildēja: “Arī es jums ko jautāšu, sakiet man: 4 vai Jāņa kristība bija no debesīm vai no cilvēkiem?” 5 Tie savā starpā sāka spriest: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kādēļ tad jūs viņam neticējāt? 6 Bet, ja teiksim: no cilvēkiem, – visa tauta mūs nomētās akmeņiem, jo tā ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.” 7 Un viņi atbildēja, ka nezinot, no kurienes. 8 Jēzus tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es to daru.”
Līdzība par ļaunajiem vīnkopjiem
(Mt 21:33–46Mk 12:1–12)9 Bet ļaudīm viņš sāka stāstīt šādu līdzību: “Kāds cilvēks iestādīja vīnadārzu un, nodevis to vīnkopjiem, aizceļoja uz ilgāku laiku. 10 Noteiktā laikā viņš sūtīja savu kalpu pie vīnkopjiem, lai viņi tam dotu no vīnadārza augļiem, bet vīnkopji to piekāva un aizsūtīja tukšā atpakaļ. 11 Viņš sūtīja vēl otru kalpu, bet arī šo piekāvuši un pazemojuši tie aizsūtīja tukšā atpakaļ. 12 Tad viņš sūtīja vēl trešo, bet tie arī šo, smagi savainojuši, izmeta ārā. 13 Tad vīnadārza saimnieks sacīja: ko lai es daru? Es sūtīšu savu mīļoto dēlu, varbūt to viņi ņems vērā. 14 Bet vīnkopji, viņu ieraudzījuši, savā starpā sprieda: šis ir mantinieks, nonāvēsim viņu, un mantojums būs mūsu! 15 Un viņi to izmeta no vīnadārza un nonāvēja. Ko nu vīnadārza saimnieks ar tiem darīs? 16 Viņš nāks un šos vīnkopjus pazudinās, un dos vīnadārzu citiem.” Kad klausītāji to dzirdēja, tie sacīja: “Tas nedrīkst notikt.” 17 Jēzus, tos uzlūkodams, sacīja: “Kā tad jāsaprot rakstītais: akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni? 18 Ikviens, kas kritīs pār šo akmeni, sašķīdīs, bet, uz kuru tas kritīs, to tas satrieks putekļos.” 19 Rakstu mācītāji un virspriesteri tajā brīdī gribēja viņu sagūstīt, bet viņi baidījās no tautas. Tie saprata, ka šo līdzību viņš bija stāstījis par viņiem.
Par nodevu maksāšanu cēzaram
(Mt 22:15–22Mk 12:13–17)20 Tie viņu novēroja un nosūtīja savus izlūkus, kas izlikās par taisnīgiem, lai pieķertu viņu kādā vārdā un varētu viņu nodot pārvaldnieka varai un tiesai. 21 Un tie viņam jautāja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu runā taisnīgi un nevērtē cilvēku pēc ārienes, bet runā un māci patiesībā Dieva ceļu. 22 Vai ir atļauts cēzaram dot nodevas vai ne?” 23 Pamanījis viņu viltību, viņš tiem sacīja: 24 “Parādiet man vienu denāriju! Kā attēls un uzraksts ir uz tā?” Tie sacīja: “Cēzara.” 25 Viņš tiem teica: “Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” 26 Un tie nespēja viņu pieķert vārdos tautas priekšā un, nobrīnījušies par viņa atbildi, apklusa.
Saduķeji izjautā Jēzu par augšāmcelšanos
(Mt 22:23–33Mk 12:18–27)27 Tad pienāca kādi saduķeji – tie noliedz augšāmcelšanos – un viņam jautāja: 28 “Skolotāj, Mozus mums rakstīja: ja kādam nomirst brālis, kam ir sieva, bet nav bērnu, tad lai viņš ņem sev brāļa sievu un dod savam brālim pēcnācējus. – 29 Bija septiņi brāļi, un pirmais, apņēmis sievu, nomira, būdams bez bērniem; 30-31 arī otrais un trešais apprecēja viņu, tāpat pārējie līdz pat septītajam, un visi nomira, neatstādami bērnus. 32 Beigās nomira arī sieva. 33 Kuram no tiem viņa būs sieva augšāmcelšanā? Viņa taču bija sieva visiem septiņiem.” 34 Jēzus viņiem sacīja: “Šī laikmeta dēli precas un tiek precēti; 35 bet tie, kas būs cienīgi sasniegt to laikmetu un augšāmcelšanos no mirušajiem, nedz precēsies, nedz tiks precēti. 36 Tie vairs nevar nomirt, jo ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva dēli, būdami augšāmcelšanās dēli. 37 Bet, ka mirušie celsies augšām, to arī Mozus ir rādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur Kungu sauc par Ābrahāma Dievu, Īzaka Dievu un Jēkaba Dievu. 38 Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo viņam visi ir dzīvi.” 39 Tad kādi rakstu mācītāji sacīja: “Skolotāj, tu labi pateici.” 40 Un neviens vairs neuzdrošinājās viņam ko jautāt. 41 Bet viņš tiem teica: “Kādēļ saka par Kristu, ka viņš ir Dāvida dēls? 42 Jo pats Dāvids psalmu grāmatā saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies man pie labās rokas, 43 līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu zem tavām kājām. 44 Tātad Dāvids sauc viņu par Kungu; kā tad viņš var būt tā dēls?” 45 Visai tautai dzirdot, viņš sacīja saviem mācekļiem: 46 “Sargieties no rakstu mācītājiem, kas grib staigāt garos tērpos un labprāt saņemt sveicienus tirgus laukumos, un ieņemt goda vietas sinagogās un mielastos. 47 Viņi aprij atraitņu namus un, lai izrādītos, ilgi lūdz Dievu – tie saņems bargāku sodu!”
