1 Un tas Kungs runāja ar Mozu un Aronu, sacīdams:
2 „Ja kāda cilvēka miesas ādā metas tūkums vai augonis, vai balti ādas plankumi, kas norāda uz spitālību, un viņa miesas āda liktos slima, tad lai tādu ved pie priestera Ārona vai viņa dēliem priesteriem.
3 Un priesteris lai apskata miesas ādas vainu: ja mati virs slimās vietas ir kļuvuši balti, un slimā vieta liekas dziļāka, salīdzinot to ar pārējo miesas ādu, tad tā ir spitālības pazīme; priesteris lai to apskata un atzīst tādu par nešķistu.
4 Bet ja viņa ādā ir balti plankumi, bet ādā padziļinājumi nav saskatāmi, un ari mati vainā nav kļuvuši balti, tad priesteris lai to iesloga uz septiņām dienām.
5 Un septītajā dienā lai priesteris viņu apskata un, lūk, ja vaina ādā palikusi tāda pati un nerādās izplētusies, tad lai priesteris viņu iesloga vēl uz nākamajām septiņām dienām.
6 Un pēc šīm septiņām dienam lai priesteris to apskata otru reizi, un, lūk, ja vaina ir sadzijusi un slimība ādā nav izplētusies, tad lai priesteris viņu atzīst par šķīstu; tas ir bijis kāds parasts izsitums, bet viņš pats lai mazgā savas drēbes, un tad viņš ir šķīsts.
7 Bet ja balto plankumu vieta ādā ir izplētusies pēc tam, kad tas ir ticis priestera apraudzīts, lai viņu šķīstītu, tad lai to parāda priesterim otru reizi.
8 Un ja nu priesteris redz, lūk, tā vieta ādā ar baltiem plankumiem ir izplētusies, tad lai priesteris viņu atzīst par nešķīstu: tā ir patiesi spitālība.
9 Ja kāds cilvēks saslimst ar spitālību, tad tas ir jāved rādīt pie priestera.
10 Un priesteris to apraudzīs, un, lūk, ja ādā iemeties balts tūkums, kas matus virs tā pārvērtis baltus, un tūkumā ir ieaugusi lieka gaļa,
11 Tad tā ir nelaimes nesēja spitālība, kas iemetusies viņa miesas ādā, un priesteris lai viņu atzīst par nešķīstu; taču tas lai viņu neiesloga, jo tas ir nešķists.
12 Un ja spitālības slimība, caur ādu lauzdamās laužas uz āru tā, ka spitālība sāk pārņemt visu ādu, sākot ar viņa galvu līdz tā kājām, visu ķermeni, cik tālu to priesteris redz,
13 Un priesteris redz, ka, lūk, spitālība sāk pārklāt it visu viņa miesu, tad tā ir visu viņa slimumu iztīrījusi, un tas, kam tā vaina, ir jāatzīst par šķīstu, un viņš ir viss kļuvis balts, viņš ir šķīsts.
14 Bet tiklīdz kādā dienā viņam uzmetas lieka gaļa, tad tas tūdaļ ir pasludināms par nešķīstu.
15 Un kad priesteris ierauga lieko gaļu, tad tas tūdaļ atzīst slimnieku par nešķīstu, jo liekā gaļa pati par sevi ir nešķīsta, tā ir spitālības pazīme.
16 Bet ja liekā gaļa izzūd un pārvēršas baltās miesās, tad lai viņš nāk pie priestera.
17 Un priesteris viņu aplūkos un redzēs, lūk, slimā vieta atkal ir kļuvusi balta, tad priesterim tas, kam šī vaina ir bijusi, ir jāatzīst par šķīstu; un viņš patiesi ir šķīsts.
18 Bet ja miesas ādā ir bijis kāds augonis, kas ir sadzijis,
19 Bet ja parādās augoņa vietā vai nu balts uztūkums, vai baltas pūtes, kuras krāsojas iesarkanas, tad lai viņu parāda priesterim.
20 Un priesteris viņu apskatīs, un, lūk, ja viņa paskats uzrāda iegrimi, salīdzinot ar pārējo ādu, un mati virs tās vietas kļuvuši balti, tad lai priesteris viņu atzīst par nešķistu, jo tad tā ir spitālības vaina, kas sitas ārā caur augoni.
21 Bet ja priesteris, to apskatīdams, tanī neierauga baltus matus, nedz ari kādi ādas padziļinājumi ir saskatāmi, un augoņa vieta sadzīst, tad lai priesteris viņu iesloga septiņas dienas.
22 Bet ja tā ādā lauzdamās laužas uz āru, tad priesterim viņš ir jāatzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības slimība.
23 Bet ja zem ādas paliek pūtītes un tās neizlaužas ādai cauri, tad, ja tā dzīst, tad tā ir tūkuma iezīme, un priesterim būs viņu atzīt par šķīstu.
24 Vai arī, ja miesas ādā ir palikuši sadzijumi no uguns apdeguma, un apdeguma vietā ir baltas pūtes, kas krāsojas iesarkanas vai arī paliek baltas,
25 Tad tādu lai priesteris apskata, un, lūk, ja mati tanī pūtītēm apklātā vietā ir kļuvuši balti un pēc paskata šī vieta ir kļuvusi rētaina, ar dobumiem, salīdzinot ar pārējo ādu, tad tā ir spitālības slimība, kas, lauzdamās uz āru, parādās sadzijuma vietā; tādu lai priesteris atzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības slimība.
26 Bet ja priesteris viņu apskata, un tur virs pūtītēm nav baltu matu, un arī nav nekādu rētu, nav iegrimes ādā, un tā sadzīst, tad lai tādu priesteris iesloga septiņas dienas.
27 Un septītā dienā lai priesteris viņu apskata; ja tā lauzdamās laužas ādai cauri, tad lai tādu priesteris atzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības slimība.
28 Bet ja zem ādas paliek pūtītes, kas nesitas ādai cauri uz āru, bet sadzīst, tad tā ir deguma tūkuma sadzīšanas vieta; tāpēc priesterim viņu būs atzīt par šķīstu, jo tā ir deguma vainas sadzīšanas plēve.
29 Bet ja kādam vīrietim vai sievietei vaina ir metusies galvā vai bārdā,
30 Tad lai priesteris šo vainu apskata, un, lūk, ja vaina ir kā dobums pārējā ādā un mati ir šķidri un iedzelteni, tad tādu lai priesteris atzīst par nešķīstu; tas ir spitālības izsitums galvā vai bārdā.
31 Bet ja priesteris apskata ar izsitumiem saslimušo vietu un tur, lūk, nekāda iedobuma ādā nav, un arī tanī nerādās melni mati, tad tādu lai priesteris iesloga septiņas dienas.
32 Un lai priesteris aplūko vainu septītā dienā, tin, lūk, ja izsitums nav izplatījies tālāk un tanī vietā nav arī atrodami iedzelteni mati un pēc izskata tā vieta nav rētaina, salīdzinot ar pārējo ādu,
33 Tad lai viņam nodzen matus, bet izsituma vietu lai neaizkar, tm tādu lai priesteris iesloga otru reizi septiņas dienas.
34 Un septītajā dienā lai priesteris apskata izsitumu, un, lūk, ja izsitums ādā nav tālāki izplatījies un pēc izskata, salīdzinot ar pārējo ādu, tur nav nekādu iedobumu, tad priesterim viņu būs pasludināt par šķīstu, bet tam pašam ir jāmazgā savas drēbes, un lai viņš ir šķīsts.
35 Bet ja izsitums lauzdamies laužas tālāk cauri ādai pēc viņa pasludināšanas par šķīstu,
36 Un viņu aprauga priesteris, un, lūk, izsitums ādā ir izplēties tālāk, tad lai priesteris sīkāk nepētī, vai mati ir kļuvuši iedzelteni, —tas tik un tā ir nešķīsts.
37 Bet ja tas izsitums, viņam to aplūkojot, ir tādā pat stāvoklī un tanī vietā aug melni mati, tad viņa izsitums ir izārstēts, un viņš ir šķīsts, un ari priesterim viņš ir jāatzīst par šķīstu.
38 Bet ja kādam vīrietim vai kādai sievietei uz viņu miesas ādas mestos gaiši plankumi, plankumi ar baltām pūtēm,
39 Un priesteris viņus apskatītu, un, lūk, viņu miesas ādā ir bālas baltas pūtes, tad tas ir nevainīgs izsitums, kas aug viņa ādā, un viņš ir šķists.
40 Un ja kādam v rietim izkrīt galvas mati, un tas paliek par plikpauri, viņš ir šķīsts;
41 Un arī, ja no viņa galvas deniņiem un virs pieres izzūd mati, un viņš ķlūst plikpauris, tad arī viņš ir šķīsts.
42 Bet ja viņa plikā paurī vai augstā pierē iemetas balts izsitums, kas kļūst iesarkans, tad tā ir spitālība, kas attīstās vai nu viņa plikā paurī, vai kailā galvā.
43 Lai tādu apskata priesteris, un lūk, ja izsituma pacēlumi ir balti un krāsojas iesarkani vai nu viņa kailā paurī, vai ari virs pieres, un tie izskatās kā miesas ādas spitālīgie izsitumi,
44 Tad tāds vīrs ir spitālīgs; viņš ir nešķīsts, un arī priesterim būs viņu atzīt par nešķīstu, jo tam galvā ir spitālības vaina.
45 Un kas tādā kārtā ir spitālīgs, tam savas drēbes ir jāsaplēš lupatās, un viņa galva lai ir neapsegta, ar nekoptiem matiem, viņa virslūpa lai ir apsegta un viņš lai sauc: „Nešķīsts! nešķīsts!“
46 Un visu to laiku, kamēr šī spitālības slimība ir viņā, tas ir nešķists; tam ir jādzīvo atsevišķi, un viņa mājas vietai jāatrodas ārpus nometnes.
47 Un kas attiecas uz drēbēm, kas viņam ir, tad lai tās būtu vai nu vilnas, vai nātnas drēbes, spitālība ir ari drēbēs.
48 Lai tās būtu diedziņu audumā austas vai ari adītas, vai no vilnas, vai no liniem, vai ari no ādām un no ādas izstrādājumiem, vienalga,
49 Ja tikai parādās slimības dzelteni iesarkanā iedīgļa krāsa vai pie drēbēm, vai pie ādas uzvalka, vai nu pie diedziņiem, vai pie adāmās vilnas, vai pie kāda ādas trauka vai rīka, tad tā ir spitālības slimība, un tai ir jātiek rādītai priesterim.
50 Un priesteris lai šādu vainu aplūko, un to, kam tāda vaina ir, lai iesloga septiņas dienas.
51 Bet septītajā dienā lai viņš apskata, vai slimība ir tālāk izplatījusies vai nu uz drēbēm, vai uz diedziņiem, vai uz adījuma, vai uz ādas, vai uz jebkādiem ādas izstrādājumiem, kādi vien gadās, un ja tā vaina ir izplētusies tālāk, tad tā ir ļaundabīga spitālības slimība, tāds ir nešķīsts.
52 Un lai viņš sadedzina savas drēbes vai nātnas austas diedziņos, vai vilnas adījumā, vai no vilnas, vai no liniem, kā arī visus ādas izstrādājumus, kādi vien tam būtu, jo tā slimība ir ļaundabīga spitālības slimība, tāpēc tos būs sadedzināt ugunī.
53 Un ja priesteris aplūko, un, lūk, slimība nav izplatījusies nedz uz drēbēm, nedz uz diedziņiem, nedz uz adījumiem, nedz uz jebkādiem ādas izstrādājumiem,
54 Tad priesterim būs pavēlēt, lai mazgā visu, kas tam slimības laikā bijis mugurā, un lai viņu iesloga otrreiz septiņas dienas.
55 Pēc tam, kad viņš ir ticis mazgāts, lai priesteris vainu aplūko, un, lūk, ja viņa acīs slimības pazīmes nav mainījušās, bet arī slimība nav tālāk izplatījusies, tad tomēr tas ir nešķīsts, un drēbes ir sadedzināmas ugunī, jo tā ir spitālības ieēdusies vaina, vai nu uz drēbes mugurpuses, vai uz tās priekš-puses.
56 Un ja priesteris to aplūko un, lūk, pēc mazgāšanas aizdomīgā vieta ir mainījusies, tad lai tas tādu vietu izplēš no drēbēm, vai no ādas, vai no diedziņiem, vai no adījumiem.
57 Bet ja vēl aizvien redz pie drēbēm vai pie diedziņiem, vai pie adījumiem, vai pie kādiem ādas izstrādājumiem kaut ko aizdomīgu, tad lai itin viss tiek sadedzināts ugunī, kas slimniekam ir bijis mugurā.
58 Un drēbes vai diedziņi, vai adījumi, vai ādas dažādie izstrādājumi, kuras jūs esat mazgājuši, ja slimības iezīmes no tām atstājas, ir mazgājamas otru reizi, un tikai tad atzīstamas par šķīstām.“
59 Šie ir bauslības noteikumi par spitālību un drēbēm, ir par vilnainām drēbēm, ir par nātnām, vai nu diedziņos austām, vai adītām un visādiem ādas izstrādājumiem, kā tos turēt: vai par šķīstiem, vai par nešķīstiem.
Norādījumi par spitālību un tās pazīmes
1 Kungs sacīja Mozum un Āronam: 2 “Ikvienu, kam uz ādas ir pampums, kreve vai balts plankums un tas ādā vēršas par spitālības sērgu, lai ved pie priestera Ārona vai pie kāda no viņa dēliem priesteriem. 3 Priesteris lai apskata sērgu, kas uz ādas, un, ja sērgas vietā mati ir izbalojuši un ja sērgas vieta ir dziļāka par ādu, lai priesteris pēc apskates atzīst viņu par nešķīstu! 4 Ja plankums viņa ādā ir balts un pēc izskata nav dziļāks par ādu un mati nav izbalojuši, lai priesteris ieslēdz sirdzēju uz septiņām dienām. 5 Septītajā dienā lai priesteris viņu apskata, un redzi – ja sērga nav mainījusies, ja sērga nav izplatījusies uz ādas, tad lai priesteris ieslēdz viņu vēl uz septiņām dienām. 6 Septītajā dienā lai priesteris viņu apskata vēlreiz, un redzi – ja sērga ir blāvāka, ja sērga uz ādas nav izplatījusies, lai priesteris atzīst viņu par šķīstu, tas bijis tikai pampums, lai viņš mazgā savas drānas un ir šķīsts. 7 Bet, ja pampums ādā izplatās plašāk pēc tam, kad viņš pirms savas šķīstīšanas rādījies priesterim, lai rādās priesterim vēlreiz. 8 Lai priesteris apskata, un redzi – ja pampums izpleties uz ādas, tad lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, tad tā ir spitālība.
9 Ja cilvēkam ir spitālības sērga, lai viņu ved pie priestera. 10 Lai priesteris apskata, un redzi – ja uz ādas ir balts plankums, mati izbalojuši un plankumā jēla miesa, 11 tad tā ir ilgstoša spitālība viņa ādā, lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, bet lai neieslēdz, jo skaidrs, ka viņš ir nešķīsts. 12 Un, ja spitālība laužas no ādas, ja spitālība pārklāj visu sirdzēja ādu no galvas līdz kājām, visu, kas redzams priesterim, 13 un priesteris viņu apskata, un redzi – spitālība apklājusi visu viņa miesu, tad lai atzīst viņu par šķīstu, ja viņš viss palicis balts, tad viņš ir šķīsts! 14 Tiklīdz viņam parādās jēla miesa, viņš ir nešķīsts! 15 Lai priesteris apskata jēlo miesu un atzīst viņu par nešķīstu – jēlā miesa ir nešķīsta, tā ir spitālība! 16 Bet, ja jēlā miesa pazūd un vēršas balta, lai viņš atkal nāk pie priestera. 17 Lai priesteris viņu apskata, un redzi – ja sērga vērtusies balta, lai priesteris atzīst viņu par šķīstu, viņš ir šķīsts!
18 Par miesu, kuras ādā bijusi vāts, kas sadzijusi. 19 Ja vāts vietā rodas balts plankums vai balti sarkanīgs ādas pampums, lai to parāda priesterim. 20 Priesteris lai apskata, un redzi – ja tas zemāks par ādu un mati tajā izbalojuši, tad lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, tā ir spitālības sērga, kas izlauzusies no vāts! 21 Bet, ja priesteris to apskata, un redzi – tur nav baltu matu, un tā nav zemāka par ādu, un tā ir blāvāka, tad priesteris lai ieslēdz viņu uz septiņām dienām. 22 Un, ja tā izplatās uz ādas, lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, tā ir sērga. 23 Bet, ja pampums paliek un neizplatās, tad tā ir vāts rēta, lai priesteris atzīst viņu par šķīstu.
24 Par miesu, uz kuras ādas ir bijis apdegums un apdeguma vieta paliek par balti sarkanīgu vai baltu pampumu. 25 Lai priesteris apskata to, un redzi – ja pampumā izbalojuši mati un tā vieta ir dziļāka par ādu, tad tā ir spitālība, kas izlauzusies no apdeguma, lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, jo tā ir spitālības sērga. 26 Bet, ja priesteris to apskata, un redzi – pampumā nav baltu matu un tā vieta nav zemāka par ādu un ir blāva, tad priesteris lai ieslēdz viņu uz septiņām dienām. 27 Septītajā dienā lai priesteris apskata viņu – ja tas ir izplatījies uz ādas, lai priesteris atzīst viņu par nešķīstu, tā ir spitālības sērga. 28 Bet, ja pampums paliek un neizplešas uz ādas un ir blāvs, tas ir apdeguma plankums, lai priesteris atzīst viņu par šķīstu, jo tā ir apdeguma rēta.
29 Par vīru vai sievu, kam ir sērga uz galvas vai bārdā. 30 Lai priesteris apskata sērgu, un redzi – ja tā ir dziļāka par ādu un mati tajā ir dzelteni un plāni, tad priesteris lai atzīst viņu par nešķīstu, jo tas ir kraupis uz galvas, tā ir galvas vai bārdas spitālība. 31 Bet, ja priesteris apskata kraupaino sērgu, un redzi – pēc izskata tā nav dziļāka par ādu un tajā nav melnu matu, tad priesteris lai ieslēdz ar kraupi sirgstošo uz septiņām dienām. 32 Lai priesteris apskata sērgu septītajā dienā, un redzi – ja kraupis nav izplatījies un tajā nav dzeltenu matu, un pēc izskata kraupis nav dziļāks par ādu, 33 tad viņš lai noskujas, bet pār kraupi lai neskuj, un priesteris lai kraupaino ieslēdz vēl uz septiņām dienām. 34 Septītajā dienā lai priesteris apskata kraupi, un redzi – ja kraupis nav izplatījies uz ādas un pēc izskata nav dziļāks par ādu, tad priesteris lai atzīst viņu par šķīstu, lai viņš mazgā savas drānas un ir šķīsts. 35 Bet, ja kraupis izplatās uz viņa ādas pēc šķīstīšanās, 36 tad priesteris lai apskata viņu, un redzi – ja kraupis atkal izplatījies uz ādas, lai priesteris vairs nemeklē dzeltenos matus, tad viņš ir nešķīsts! 37 Bet, ja kraupis paliek un tam uzaug melni mati, tad kraupis ir izdziedēts, tad viņš ir šķīsts, un priesteris lai atzīst viņu par šķīstu.
38 Par vīru vai sievu, kam uz ādas ir pampumi – balti pampumi. 39 Lai priesteris apskatās, un redzi – ja tiem uz miesas ir bālgani pampumi, tad tie ir izsitumi, kas izlauzušies no ādas, tāds ir šķīsts.
40 Ja kādam uz galvas izkrituši mati, tas ir plikpauris, viņš ir šķīsts. 41 Ja viņam mati atkāpušies no deniņiem vai no pieres, viņš ir šķīsts. 42 Bet, ja uz viņa plikā galvvidus vai pieres ir balti sarkanīga sērga – tā ir spitālība, kas izlauzusies uz viņa plikā galvvidus vai pieres. 43 Lai priesteris viņu apskata, un redzi – ja uz viņa plikā galvvidus vai pieres ir balti sarkanīga pampuma sērga, kas izskatās kā ādas spitālība, 44 tad viņš ir spitālīgs, tad viņš ir nešķīsts – lai priesteris atzīst viņu nešķīstāku par nešķīstu, jo viņam ir sērga uz galvas. 45 Spitālīgais, kam sērga, – viņa drānas lai tiek saplēstas, viņa galva lai ir nesukāta, viņa augšlūpa lai ir apsegta, un viņš lai kliedz: nešķīsts, nešķīsts! 46 Visu laiku, kamēr viņam ir sērga, tas paliek nešķīsts. Viņš ir nešķīsts – lai dzīvo viens, miteklis tam lai ir ārpus nometnes!
47 Par drānām, kam uzmetusies spitālības sērga, – uz vilnas drānām vai linu drānām, 48 vai uz pinuma, vai uz vilnas vai linu auduma, vai uz ādas, vai uz jebkāda ādas darinājuma. 49 Ja drānām uzmetas zaļa vai sarkanīga sērga – vai uz ādas, vai pinuma, vai auduma, vai uz kāda ādas darinājuma, tad tā ir spitālības sērga un tā jārāda priesterim. 50 Lai priesteris apskata sērgu un ieslēdz to, kam sērga, uz septiņām dienām. 51 Lai apskata sērgu septītajā dienā – ja sērga izplatījusies uz drānām vai uz pinuma, vai uz auduma, vai uz ādas, vai uz jebkāda ādas darinājuma, tad tā sērga ir ļaunā spitālība un viss ir nešķīsts. 52 Lai sadedzina drānas vai pinumu, vai vilnas vai linu audumu, vai jebkādu ādas darinājumu, kam uzmetusies sērga, jo tā ir ļauna spitālība, tā lai tiek sadedzināta ugunī! 53 Bet, ja priesteris to apskata, un redzi – sērga nav izplatījusies drānās vai pinumā, vai audumā, vai jebkādā ādas darinājumā, 54 tad priesteris lai pavēl mazgāt to, kam uzmetusies sērga, un lai to ieslēdz vēl uz septiņām dienām. 55 Pēc tam kad sērga izmazgāta, priesteris lai apskata sērgas vietu, un, kaut arī sērga nebūtu izplatījusies, tas ir nešķīsts, sadedziniet to ugunī, vienalga, vai puve bijusi iekšpusē vai ārpusē. 56 Bet, ja priesteris apskata, un redzi – sērga pēc mazgāšanas ir blāva, lai to izplēš no drānām vai no ādas, vai no pinuma, vai no auduma. 57 Ja tā atkal parādās drānās vai pinumā, vai audumā, vai kādā ādas darinājumā, ja tā izlaužas – sadedziniet to ugunī, tā ir sērga! 58 Drānas vai pinums, vai audums, vai jebkāds ādas darinājums – kad tu to esi izmazgājis un noņēmis sērgu, lai tiek mazgāts vēlreiz, tad tas ir šķīsts! 59 Šis ir likums par spitālības sērgu vilnas vai linu drānās, vai pinumā, vai audumā, vai ādas darinājumā – vai tas ir šķīsts vai nešķīsts.”
