1 Kā gan apsūbējis zelta spožums, un kā gan pats tīrākais zelts kļuvis neglīts! Svētnīcas dārgie akmeņi guļ izkaisīti visos ielas stūros.
2 Ciānas cienījamie dēli, kas bija līdzīgi tīram zeltam, kā gan tie ir kļuvuši līdzīgi māla traukiem, vienkārša podnieka darinājumiem.
3 Pat šakaļu mātes zīdi savus mazuļus un baro tos, bet manas tautas meitas ir piespiesti kļuvušas nežēlīgas kā strausi tuksnesī.
4 Zīdaiņiem līp mēle aiz slāpēm pie viņu aukslējām; bērni prasa maizes, bet neviens viņiem tās nedod.
5 Kas agrāk ēda gardumus, tie tagad mirst badā uz ielas, kas audzināti purpurā, tie tagad spiesti gulēt uz mēslu kaudzes.
6 Manas tautas meitas noziegums ir lielāks nekā Sodomas grēki, kas tika sagrauta piepeši, nevienam pie tās nepieskaroties.
7 Viņas dižciltīgie bija dzidrāki nekā sniegs, baltāki nekā piens, un viņu miesa bija sārtāka nekā koraļļi; savā izskatā viņi bija kā safīrs.
8 Bet tagad viņu sejs ir melnāks nekā sodrēji, viņus nevar vairs pazīt uz ielas. Viņu āda līp pie kauliem, tā ir sakaltusi kā plāna skaida.
9 Laimīgāki ir ar zobenu nokautie nekā tie, kas nomira badā un aizgāja bojā aiz zemes augļu trūkuma.
10 Visžēlsirdīgākās sievas ir vārījušas savus pašu bērnus, lai būtu ko ēst manas tautas meitas postā.
11 Tas Kungs ir piepildījis savu dusmu mēru, Viņš izlējis savu bardzību un iededzinājis uguni Ciānā, kas aprija tās pamatus.
12 Ne ķēniņi zemes virsū nedz visas pasaules iedzīvotāji nekad agrāk nebūtu ticējuši, ka Jeruzālemes pretinieki un ienaidnieki varētu kādreiz ieiet pa tās vārtiem.
13 Bet tas ir noticis tās praviešu grēku un tās priestepu noziegumu dēļ, tie ir izlējuši tās vidū taisno asinis.
14 Tie klejoja kā akli pa ielām, būdami aptraipīti ar asinīm, tā ka nevarēja aizkart viņu drēbes.
15 Ļaudis sauca viņiem virsū: „Prom no ceļa, nešķīstie! Neskarieties nekam klāt!“ Un kad viņi aizgāja un klejoja apkārt, tad atskanēja runas pat arī pagānu starpā: „Viņi nedrīkst ilgāki palikt te.“
16 Tā Kunga dusmas viņus izklīdi-nāja, Viņš tos vairs neuzlūko. Priesterus vairs necienīja un pret vecajiem nesajuta nekādas žēlastības.
17 Vēl ilgi velti raudzījās mūsu acis kaut vai pēc niecīgas palīdzības, kamēr tās nogura, jo mēs gaidījām uz tautu, kas nevarēja palīdzēt.
18 Mūs sāka vajāt, tā ka mēs nevarējām vairs staigāt paši pa saviem ceļiem. Ar to mums arī tuvojās gals. Mūsu dienas ir beigušās, mūsu gals klāt.
19 Mūsu vajātāji bija ātrāki nekā ērgļi apakš debess. Tie vajāja mūs kalnos, tie uzglūnēja mums tuksnesī.
20 Mūsu dzīvības gars, tā Kunga svaidītais, ir sagūstīts viņu bedrēs, bet ar Viņu mēs sevi mierinājām, un Viņa ēnā mēs cerējām dzīvot tautu starpā.
21 Priecājies tad nu un līksmo, Ēdoma meita, tu, kas dzīvo Ucas zemē. Ari tev neies gājām nelaimes kauss, tu piedzersies un parādīsies ļaudīs kaila.
22 Tavs noziegums, Ciānas meita, ir izlīdzināts: Dievs tevi vairs neliks aizvest gūstā. Bet tavu noziegumu, Edoma meita, Viņš piemeklēs, un tavus grēkus Viņš atklās.
Dieva dusmas pār Jeruzālemi
1 Kādēļ!?
Aptumsis zelts, pārvērties tīrzelts,
izgāzti svētie akmeņi katrā ielgalā.
2 Kādēļ cēlos Ciānas dēlus, kas sverami zeltā,
līdzina māla traukiem – podnieka roku darbam?
3 Pat šakāļu māte dod pupu, mazuļus zīda,
mana tautmeita cietsirdīga – kā strausi tuksnesī.
4 Zīdaiņiem līp mēle pie aukslējām sāpēs,
bērni lūdz maizi, devēja nav.
5 Kas kārumus ēdis – nīkst ielās,
kas purpurā audzis – rakā mēslus.
6 Lielāka manas tautmeitas vaina par Sodomas grēku,
kas mirklī apgāzta bez pieliktas rokas.
7 Viņas izredzētie par sniegu tīrāki, par pienu baltāki,
miesa par koraļļiem sārtāka un augums kā safīrs.
8 Nu tumšs kā kvēpi to vaigs, tos nepazīst ielās,
tiem saraucas āda uz kauliem, tie izkalst kā koks.
9 Labāk lai zobens kauj, nekā kauj bads,
kas caururbjot nobeidz bez lauka augļiem.
10 Žēlīgu sievu rokas vāra bērnus,
redzi, viņu maize manas tautmeitas postā.
11 Kungs piepilda savu bardzību, lej savu dusmu kvēli
un sakur uguni Ciānā, lai aprij tās pamatus.
12 Neticēja zemes ķēniņi un visi, kas pasaulē dzīvo,
ka naidnieks un pretinieks ienāks Jeruzālemes vārtos
13 viņas praviešu grēku, priesteru noziegumu dēļ,
kad tie pilsētā izlēja taisno asinis.
14 Viņi akli grīļojas ielās, tā apšļākti asinīm,
ka neviens pat neskaras pie viņu drēbēm!
15 Nost, nešķīsts! – sauca viņiem.
Nost, nost, nepieskarieties!
Kad viņi bēga un klīda, runāja tautās: tiem nepalikt!
16 Kungs viņus iztrenkājis – vairs tos neuzlūko!
Priesterus tie nav godājuši, vecos nav žēlojuši.
17 Acis izskatījušās pēc palīga – velti,
gaidot gaidījām kādu no tautām – nenāca palīgā.
18 Tie dzen mums pēdas, ka ne ielās iziet,
gals mums tuvu – skaitītas dienas, jo nāk mūsu gals!
19 Ātrāki mūsu vajātāji par ērgļiem debesīs,
mums seko pār kalniem, tuksnesī glūn.
20 Kunga svaidītais – mūsu elpa! –
viņu lamatās notverts,
par kuru teicām: tā ēnā starp tautām dzīvosim.
21 Priecājies, līksmo, Edoma meita, kas dzīvo Ūczemē,
arī pār tevi nāks kauss – tu piedzersies, izģērbsies kaila.
22 Beidzies tavs sods, Ciānas meita,
tevi nedzīs vairs trimdā,
viņš sodīs tavu vainu, Edoma meita, atklās tavu grēku.
