1 Es esmu nelaimīgs vīrs, kam bijušas jāpieredz daudz bēdu no Viņa dusmības rīkstes.
2 Viņš mani vadīja un sūtīja tumsā un ne gaismā.
3 Pret mani Viņš vērsa vienumēr savu roku augu dienu un joprojām rīkojas ar mani ne tā, kā es to sagaidītu.
4 Viņš novājināja manu miesu, lika manai ādai vecai kļūt un satrieca manus kaulus.
5 Viņš norobežoja mani dzīvē par sevi un lika sajust man visapkārt žulti un grūtības.
6 Viņš mani ielika tumsā kā sen mirušos.
7 Viņš mani iemūrēja, ka es nevaru iziet, Viņš mani ieslēdza smagās važās.
8 Kad es kliedzu un saucu palīgā, Viņš aizbāž sev ausis un izliekas nedzir-dam manu lūgšanu.
9 Viņš aizsprostoja manus ceļus ar lieliem akmeņiem un padarīja neejamas manas tekas.
10 Viņš glūnēja uz mani kā lācis, kā lauva paslēptuvē.
11 Viņš man ļāva neceļos staigāt, samala mani garīgi un pārvērta mani par neesošu.
12 Viņš uzvilka savu stopu un lika mani par mērķi bultām.
13 Viņš ņēma bultas no maksts un iešāva tās ar savu stopu manās īkstīs.
14 Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu priekšmetu ikdienas.
15 Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm.
16 Viņš sasita man zobus smalkās druskās un mani pašu Viņš valsta pelnos.
17 Manai dvēselei ir atņemts miers; man jāaizmirst viss labais, es neprotu vairs laimīgs būt.
18 Man jāsaka: „Pagalam ir mans dzīvības spēks un mana cerība uz to Kungu.“
19 Piemini taču, cik es esmu nelaimīgs un atstāts un kā es esmu dzirdīts ar vērmelēm un žulti.
20 Es par to domāju vienumēr, un mana dvēsele ir nospiesta manī. Bet gan arī Tu domāsi par to, jo mana dvēsele man to saka.
21 To es likšu sev pie sirds, un tādēļ man ir cerība.
22 Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl gluži pagalam neesam; Viņa žēlsir-dībai vēl nav pienācis gals.
23 Tā ir ikrītu jauna, un liela ir tava uzticība.
24 „Tas Kungs ir mana daļa,“ saka mana dvēsele, „tādēļ es cerēšu uz Viņu.“
25 Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas cerē uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē.
26 Ir labi—būt pacietīgam un klusā garā cerēt un gaidīt uz tā Kunga palīdzību.
27 Ir labi jau jaunībā mācīties savu jūgu nest
28 Un savā atstātībā būt pacietīgam, ja kas ļauns gadās,
29 Un pat krist uz sava vaiga pīšļos, bet tomēr vēl cerībā gaidīt,
30 Ja pat ļaut sevi pa vaigiem pliķēt un panest rupju apsmieklu.
31 Jo tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem:
32 Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal iepriecina pēc savas lielās žēlastības,
33 Jo Viņam nav tieša prieka mocīt un apbēdināt cilvēka bērnus,
34 It kā Viņš gribētu visus šīs zemes gūstekņus tieši samīt zem savām kājām
35 Un likt cilvēka tiesībām locīties Visaugstākā priekšā,
36 Kā ari atļaut atklāti piedzīvot cilvēkam netaisnību, it kā Viņš, tas Kungs, to neredzētu.
37 Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez tā Kunga pavēles
38 Un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes?
39 Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai labāk ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem!
40 Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un savu dziļāko būtību un atgriezīsimies pie tā Kunga!
41 Pacelsim savas sirdis un rokas uz Dievu debesīs:
42 Mēs esam grēkojuši, bijuši neuzticīgi un nepaklausīgi, tāpēc Tu mums nepiedevi un mūs pēc taisnības nesaudzēji,
43 Bet Tu liki savām dusmām jo bargi izlieties pār mums, vajāji mūs un nogalināji bez žēlastības.
44 Tu biji aizsedzies ar padebesi tā, ka mūsu lūgšanas nevarēja izspiesties tam cauri un Tevi sasniegt.
45 Tu mūs padarīji par mēsliem un riebekļiem tautu starpā.
46 Visi mūsu ienaidnieki pleš vaļā savu muti uz mums.
47 Stindzinātājas bailes un šausmas ir mūs pārņēmušas, iznīcības un bojā ejas sajūta valda pār mums.
48 Manas acis izplūst asarās kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.
49 Manas acis nemitīgi rieš asaras un nevar apstāties; tas nav arī iespējams,
50 Kamēr tas Kungs neuzmetis man skatu no debesīm un neieraudzīs tās.
51 Manas acis sabeidz man manu dzīvi manas pilsētas meitu dēļ.
52 Kā putnu mani ienaidnieki mani vajāja bez iemesla.
53 Tie mani iegrūda bedrē, meta man akmeņus virsū un bezmaz mani nogalināja;
54 Tie lēja ūdeni uz manu galvu, un es domāju: Nu es jau pagalam!
55 Tad es piesaucu, Kungs, tavu vārdu, piesaucu to no bedres dziļuma.
56 Un Tu izdzirdēji un paklausīji manu saucienu: „Neaizsedz un neaizslēdz savas ausis manu vaimanu un manu kliedzienu priekšā!“
57 Un tagad Tu man tuvojies, kad es Tevi piesaucu, un saki man: „Nebīsties!“
58 Tu, Kungs, vadi tagad manas dvēseles lietas, Tu paglāb ari manu dzīvību.
59 Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek. Vadi Tu pats mani taisnībā.
60 Tu redzi viņu atriebības centienus un visus viņu nolūkus pret mani.
61 Ak Kungs, Tu dzirdi viņu nievāšanos un visas viņu domas par mani,
62 Manu pretinieku melu pilnās runas par mani un viltus pilnos valgus, kādus viņi man izliek.
63 Vai tie sēd vai ceļas, tie dzied par mani kādu apsmieklu dziesmu.
64 Tu tiem atmaksāsi, Kungs, kā tie pelnījuši.
65 Tu apstulbosi viņu sirdi. Tavs lāsts lai nāk pār tiem!
66 Tu tos vajāsi ar dusmām un tos iznīcināsi zem tā Kunga debesīm.
Jeremija līdzdala Israēla ciešanas
1 Es, vīrs, kas dabūjis ciest no viņa dusmības rīkstes;
2 mani viņš dzen, liek staigāt tumsā, ne gaismā;
3 tik griež un griež savu roku pret mani augu dienu.
4 Deldē man miesu un ādu, satriec kaulus;
5 apsēž mani un lenc ar mokām un rūgtumu.
6 Mitina mani tumsā kā mūžam mirušos.
7 Ceļ mūri ap mani – netieku prom,
dara smagas man važas;
8 arī kad kliedzu un saucu, viņš aprauj man lūgšanu,
9 akmeņiem aizmūrē ceļus, jauc manas takas.
10 Viņš man uzglūn kā lācis, kā lauva no slēpņa.
11 Viļ manus ceļus, saplosa mani un nolēmē.
12 Velk loku un liek mani bultai par mērķi.
13 Triec manās īkstīs bultumaksts dēlus.
14 Ikviens apsmej mani, apdzied augu dienu.
15 Viņš baro mani ar rūgtu, ar vērmelēm dzirda.
16 Saberž man zobus zvirgzdiem, mani izvārta pīšļos;
17 liegts manai dvēselei miers, neatceros vairs labo;
18 saku: pagalam mans stiprums un mana cerība uz Kungu.
Cerība uz Dieva žēlastību
19 Atceries klaidas un ciešanas ar sūrmi un vērmelēm.
20 Minēt to piemin mana dvēsele un nonīkst.
21 Bet šo ņemšu pie sirds, lai ceru:
22 Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība,
23 tās ir jaunas ik rītu, liela tava uzticība!
24 Mana daļa ir Kungs! – saka dvēsele,
tādēļ gaidīšu viņu.
25 Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē;
26 labi ir klusējot gaidīt palīdzību no Kunga.
27 Labi vīram, kas jūgu jaunībā nes,
28 lai sēž klusējot viens, jo tas viņam uzlikts,
29 lai skūpsta pīšļus – varbūt ir cerība!
30 Lai vērš sitējam vaigu, lai atēdas kauna, –
31 jo neba uz mūžu novērsies Kungs.
32 Kaut skumdina – apžēlosies, jo liela tam žēlastība,
33 jo ne ar vieglu sirdi viņš apspiež,
skumdina cilvēka dēlus!
34 Kad min kājām visus zemes gūstekņus,
35 kad sagroza vīra tiesu Visuaugstākā priekšā,
36 kad cilvēku pieviļ strīdā – vai Kungs neredz?
37 Kurš liek – un tā notiek! – ja ne Kungs tā pavēl?
38 Vai ne no Visuaugstākā mutes iziet ļauns un labs?
39 Ko gaužas dzīvais? – viņš vīrs savos grēkos.
40 Lai pārbaudām mūsu ceļus un meklējam –
un atgriežamies pie Kunga.
41 Sirdis celsim, ne rokas uz Dievu debesīs:
42 mēs grēkojām, pretojāmies, tu nepiedevi,
43 ietinies dusmās, tu vajāji mūs, tu kāvi un nežēloji,
44 mākonī ietinies, ka lūgšana netiek tev klāt.
45 Par drazām un mēsliem mūs darīji tautu vidū,
46 ver muti pret mums ik naidnieks:
47 mums baismas un bedre, mums slazdi un posts.
48 Asarām acis man palo manas tautmeitas posta dēļ.
49 Pludo, nerimst man acs, nav mitas,
50 līdz lūkosies lejup un redzēs Kungs no debesīm.
51 Mana acs sāpina dvēseli manas pilsētas meitu dēļ,
52 par neko mani tvarsta kā putnu mani naidnieki,
53 dzīvu met bedrē, akmeņiem mētā,
54 plūst ūdens pār galvu, saucu: pagalam!
55 Saucu tavu vārdu, Kungs, no bedres dziļumiem;
56 klau: mana balss, nenovērs ausi
manam palīgā saucienam.
57 Tu nāci dienā, kad saucu tevi, sacīji: nebīsties.
58 Tu, Kungs, stāvi par manu dvēseli tiesā,
glāb manu dzīvību!
59 Kungs, tu redzi, kā mani apspiež, iztiesā manu tiesu.
60 Tu redzi viņu atbildību, viņu viltu par mani,
61 tu dzirdi viņu paļas, Kungs, viņu viltu uz mani.
62 Pretinieku runas un domas nāk uz mani ik dienu.
63 Tie sēstot un ceļoties smej mani dziesmās.
64 Atmaksā viņiem, Kungs, pēc viņu roku darba.
65 Cietini tiem sirdis, uz viņiem tavs lādējums,
66 dusmās vajā un nīcini zem Kunga debesīm.
