1 Un šie nu ir tie apgabali, kurus Israēla bērni sev iemantoja īpašumā Kānaāna zemē un kurus viņiem piešķīra priesteris Ēleāzars un Jozua, Nūna dēls, un Israēla bērnu cilšu vecāko pārstāvji.
2 Un viņi to zemi iemantoja, meslus metot, kā tas Kungs ar Mozus starpniecību to bija pavēlējis dot deviņām ar pus ciltīm,
3 Jo tām divām un pus ciltij Mozus jau bija piešķīris īpašumus viņā pusē Jardānai, bet Ievītiem viņš cilšu starpā nebija devis nekādu īpašumu.
4 Jāzepa pēcnācēji sadalījās divās ciltis, Manases un Efraima; bet Ievītiem netika dota nekāda īpaša zemes īpašumu daļa, atskaitot vienīgi pilsētas dzīvošanai un ganības viņu ganāmpulkiem un viņu lopiem.
5 Kā tas Kungs bija Mozum pavēlējis, tā Israēla bērni rīkojās, zemi sadalot.
6 Tad Jūdas bērni piegāja pie Jozuas Gilgalā, un Kālebs, Jefunnas dēls, šis kenizietis, sacīja Jozuam: „Tu zini pats to vārdu, ko tas Kungs Mozum, šim Dieva vīram, teica, zīmēdamies uz mani un uz tevi pie Kadeš-Bameas.
7 Man bija četrdesmit gadi, kad tā Kunga kalps Mozus mani sūtīja no Kadeš-Bameas šo zemi te izlūkot, un es viņam ar labāko sirdsapziņu nodevu par to savu ziņojumu.
8 Bet mani tautas brāļi, kas bija man līdzi gājuši, bija tie, kas darīja tautas sirdi bailīgu; es tomēr paliku pilnīgi tā Kunga, sava Dieva, sekotājs.
9 Tai dienā Mozus zvērēja, sacīdams: Patiesi, tā zeme, uz kuras tu esi savu kāju spēris, pa to staigādams, tā lai paliek tev un taviem bērniem kā īpašums uz mūžīgiem laikiem, jo tu tiešām esi pilnīgi klausījis tam Kungam, manam Dievam!
10 Un tu tagad redzi: tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis, kā Viņš man bija apsolījis; un no tā laika tagad ir pagājuši četrdesmit pieci gadi, kopš tas Kungs šo vārdu sacīja Mozum un Israēls ir klīdis tuksnesī; un tā nu, redzi, es esmu šodien astoņdesmit piecus gadus vecs.
11 Es esmu vēl šodien tikpat stiprs un tāds pats savā spēkā kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja, vai es eju karā, vai eju tīrumā, vai pārnāku mājās.
12 Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru tas Kungs toreiz runāja, jo tu jau to arī tanī dienā dzirdēji, ka tur dzīvojot ēnakieši un ka tur esot lielas un nocietinātas pilsētas; varbūt tas Kungs būs ar mani, ka es tos spēšu izdzīt, kā tas Kungs ir apsolījis!“
13 Tad Jozua viņu svētīja un deva Kālebam, Jefunnas dēlam, Hebronu īpa-šumā.
14 Šādā kārtā Hebrona kļuva kenizieša Kāleba, Jefunnas dēla, šī vecā vīra, īpašums vēl līdz šai pašai dienai, tāpēc ka viņš bija nepārtraukti sekojis tam Kungam, Israēla Dievam.
15 Bet Hebronas vārds bija vecos laikos Kirjat-Arba, jo Arba bija lielākais vīrs ēnakiešu vidū. Un zemei bija miers no kariem.
Jardānas rietumkrasta zemju sadalīšana
1 Šo visu Israēla dēli iemantoja Kanaāna zemē – to viņiem deva mantojumā priesteris Elāzārs un Jozua, Nūna dēls, un Israēla dēlu cilts tēvu galvenie. 2 To viņi iemantoja, metot lozes, kā Kungs caur Mozu bija pavēlējis deviņām ciltīm un pusei cilts. 3 Jo divām ciltīm un pusei cilts Mozus jau bija devis mantojumu viņpus Jardānas, taču levītiem viņš nedeva mantojumu, – 4 Jāzepa dēliem bija divas ciltis – Manase un Efraims, bet levītiem viņu zemes daļa netika dota, vienīgi pilsētas, kur dzīvot, un ganības ganāmpulkiem un lopiem. 5 Kā Kungs Mozum bija pavēlējis, tā Israēla dēli darīja – sadalīja zemi.
Kālebam tiek piešķirta Hebrona
6 Tad Jūdas dēli nāca pie Jozuas uz Gilgālu, un kenazietis Kālebs, Jefunnes dēls, viņam sacīja: “Tu zini, ko Kungs Kādēš-Barnēā sacījis Dieva vīram Mozum par mani un tevi. 7 Man bija četrdesmit gadu, kad Kunga kalps Mozus mani sūtīja no Kādēš-Barnēas izlūkot šo zemi, un es viņam visu stāstīju no sirds, 8 bet mani brāļi, kas gāja kopā ar mani, runāja tā, ka tautas sirds iztrūkās, taču es vienmēr sekoju Kungam, savam Dievam! 9 Todien Mozus zvērēja, sacīdams: tiešām, zeme, kur minusi tava kāja, būs par mantojumu tev un taviem dēliem uz mūžiem, jo tu pilnībā sekoji Kungam, manam Dievam! 10 Un tagad, redzi, Kungs ir uzturējis mani dzīvu, kā viņš solīja, visus šos četrdesmit piecus gadus – kopš tā brīža, kad Kungs teica Mozum šos vārdus, kad Israēls staigāja pa tuksnesi, līdz šim brīdim, kad man ir astoņdesmit pieci gadi. 11 Vēl šodien es esmu tikpat stiprs kā tad, kad Mozus mani sūtīja – kāds man bija spēks tad, tāds spēks man ir tagad! – es varu doties karā un darīt visu, kas vajadzīgs. 12 Tad nu dod man šo kalnieni, par ko Kungs todien teica, jo todien tu dzirdēji, ka tur ir anākieši un lielas nocietinātas pilsētas – varbūt Kungs būs ar mani un es tos izdzīšu, kā Kungs ir solījis!” 13 Tad Jozua viņu svētīja un atdeva Hebronu mantojumā Kālebam, Jefunnes dēlam. 14 Tāpēc līdz šai dienai Hebrona pieder kenazietim Kālebam, Jefunnes dēlam, – jo viņš vienmēr bija sekojis Kungam, Israēla Dievam. 15 Hebronu iepriekš sauca Kirjat-Arba – Arba bija lielākais cilvēks no anākiešiem! Un zeme atguvās no kara.
