1 Un otrreiz atklājās tā Kunga vārds Jonam, un tas skanēja:
2 „Celies, eji uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko Es tev teikšu!“
3 Tad Jona cēlās un devās uz Ninivi, kā tas Kungs bija teicis. Ninive bija liela pilsēta Dieva priekšā; lai tai apietu apkārt un to kurmet izstaigātu, bija vajadzīgas trīs dienas.
4 Jona iesāka staigāt pa pilsētu, un paveica veselas dienas gājumu, viņš sludināja un teica: „Vēl tikai četrdesmit dienas, tad Ninive tiks galīgi nopostīta!“
5 Tad Ninives ļaudīs radās ticība Dievam, viņi izsludināja gavēni, un liels un mazs uzvilka mugurā maisus.
6 Un kad tas kļuva zināms Ninives ķēniņam, viņš uzcēlās no sava troņa, novilka savu purpuru, ietērpa savu miesu maisa drānās, sajozās un apsēdās pelnos.
7 Tad pat viņš lika Ninivē ar uzsaukumu zināmu darīt: „Pēc ķēniņa un augstāko varas nesēju pavēles stājas spēkā šāds rīkojums: Ne cilvēki, ne lopi, nc vērši, nedz avis nedrīkst nekādu ēdienu nedz ēdamo baudīt; lopus nedrīkst dzīt ganos nedz arī viņus dzirdīt ar ūdeni;
8 Bet cilvēki un lopi lai tērpjas maisu drānās, un lai jo gauži piesauc Dievu, un lai ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa un no varas lietošanas, kāda ir nodota viņa rokās!
9 Kas gan lai zina? —Varbūt Dievam paliek mūsu žēl, un Viņš ļaujas novērst Sevi no savām bargajām dusmām, tā ka mēs nepazūdam!“
10 Un kad Dievs redzēja viņu darbus, —redzēja, ka viņi atgriezušies no sava ļaunā ceļa, tad Viņam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš bija teicies viņiem nodarīt, un Viņš viņiem to nenodarīja.
Ninives atgriešanās
1 Tad Kungs runāja uz Jonu otrreiz: 2 “Celies, ej uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko es tev teikšu!” 3 Un Jona cēlās un gāja uz Ninivi, kā Kungs bija tam licis. Bet Ninive bija Dievam liela pilsēta – cauri tai jāiet trīs dienas. 4 Jona nostaigāja pa pilsētu vienas dienas gājumu un sauca: “Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!”
5 Ninives ļaudis noticēja Dievam, pasludināja gavēni un visi ieģērbās maisos – no lielākā līdz mazākajam. 6 Kad Ninives ķēniņam pienāca vēsts, tas cēlās no troņa, novilka savu tērpu, ietērpās maisā, apsēdās pelnos 7 un lika, lai Ninivē sludina: “Tāda ir ķēniņa un viņa vareno griba: lai ne cilvēks, ne lops, ne vērsis, ne avs neko nebauda, lai ne ganās, ne dzer ūdeni, 8 lai sedzas ar maisu gan cilvēks, gan lops un gauži sauc uz Dievu. Ikviens lai atstājas no saviem ļaunajiem darbiem un varmācības, ko tas paradis darīt, – 9 kas zina, ja nu Dievs vēl mitējas, varbūt viņš vēl apdomāsies un atstāsies no savas dusmu kvēles, ka neejam bojā!” 10 Kad Dievs redzēja viņus tā darām, ka tie atgriezušies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Dievs atstājās no visa ļauna, ko bija teicies tiem darīt, un to nedarīja.
