1 Tad atklājās tā Kunga vārds Jonam, Amitaja dēlam, un tas Kungs teica:
2 „Celies un dodies uz lielo pilsētu Ninivi; norāj to un paziņo tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši mana vaiga priekšā!“
3 Bet Jona cēlās, lai bēgtu no tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Taršišā, un nonāca līdz Jafai. Tur viņš atrada kuģi, kas taisijās ceļā uz Taršišu, samaksāja braucamo naudu un iekāpa kuģī, kam bija viņu aizvest uz Taršišu projām no tā Kunga acīm.
4 Tad tas Kungs lika pūst uz jūras lielam vējam; drīzi sacēlās vētra, un visiem likās, ka kuģis grims.
5 Kuģa ļaudis pārņēma lielas izbailes, un viņi kliedza, piesaukdami katrs savu dievu, un sameta visu, kas bija uz kuģa, jūrā, lai atvieglotu kravas svaru. Jona bija nokāpis apakšējās dziļākās kuģa telpās, tur nolicies un gulēja dziļā miegā.
6 Tad pie viņa piegāja kuģa kapteinis un sacīja: „Kā tu vari tik cieši gulēt? Celies un piesauc savu dievu! Varbūt šis dievs atcerēsies mūs, lai mēs neaizejam bojā.“
7 Un kuģa ļaudis teica cits uz citu: „Sanāciet, metīsim kauliņus, lai izzinātu, kura dēļ mums klājas tik ļauni!“ Kauliņus metot, vaina krita uz Jonu.
8 Tad viņi teica viņam: „Saki mums, kāpēc mums ir uzbrukusi šī nelaime? Kāda tava nodarbība, un no kurienes tu nāci? Kādas tu zemes un tautas?“
9 Tad viņš tiem atbildēja: „Es esmu ebrējs un bīstos to Kungu, debesu Dievu, kaš radījis jūru un sauszemi.“
10 Tad no jauna kuģa ļaudis ārkārtīgi izbijās un jautāja viņam: „Kādēļ tu to tā izdarīji?“ —Viņi zināja, ka Jona bēga no tā Kunga, jo viņš to viņiem iepriekš bija pateicis.
11 Tad tie viņam sacīja: „Ko lai mēs ar tevi darām, lai jūra nomierinātos?“ —Jo jūra joprojām bija ārkārtīgi nemierīga.
12 Viņš atbildēja viņiem tā: „Ņemiet mani un iemetiet jūrā, tad tā kļūs rāma. Es zinu, ka manas vainas dēļ pār jums sacēlusies šī lielā vētra.“
13 Tad kuģa ļaudis, visiem spēkiem airēdami, centās pagriezt kuģi tā, lai vīni drīzāk sasniegtu krastu, bet tas viņiem neizdevās, jo jūra bija sacēlusies un bangoja vētrā pāri viņu galvām.
14 Tad viņi piesauca to Kungu un sacīja: „Ak Kungs, nepazudini mūs šā cilvēka dvēseles dēļ un nepieskaiti mums par grēku viņa nenoziedzīgās asinis! Jo Tu, Kungs, rīkojies tā, kā Tu atzini par pareizu.“
15 Tad viņi satvēra Jonu un iemeta jmā; vētras trakošana mitējās, un drīzi jūra norima pavisam.
16 Bet kuģa ļaudis pārņēma lielas bailes tā Kunga priekšā; viņi nesa tam Kungam kaujamos upurus un deva Viņam īpašus solījumus.
Jona mēģina aizbēgt no Dieva
1 Kungs runāja uz Jonu, Amitaja dēlu: 2 “Celies, ej uz lielo pilsētu Ninivi un apsauc turieniešus, jo viņu ļaunums ir nācis manā priekšā!” 3 Bet Jona cēlās un bēga no Kunga uz Taršīšu. Viņš gāja uz Jafu, atrada kuģi, kas devās uz Taršīšu, samaksāja ceļa naudu un kāpa kuģī, lai dotos uz Taršīšu – prom no Kunga.
4 Bet Kungs meta jūrā lielu vēju, jūrā sacēlās liela vētra, un kuģim draudēja salūšana gabalos. 5 Jūrnieki izbijās un sauca ikviens uz savu Dievu, un viņi iemeta jūrā kuģa kravu, lai tas kļūtu vieglāks. Bet Jona bija nokāpis laivas dibenā un apgūlies, un cieši aizmidzis. 6 Kuģinieku virsnieks piegāja pie viņa un teica: “Ko tu guli tik cieši?! Celies un sauc uz savu Dievu – varbūt Dievs mūs pamana un neejam bojā!” 7 Un tie sacīja viens otram: “Nāciet un lozēsim, lai zinām, kura dēļ mums šis ļaunums ir noticis?” Un tie meta lozes, un loze krita Jonam. 8 Tad tie sacīja viņam: “Jel pastāsti mums, kādēļ noticis šis ļaunums? Kāds ir tavs amats, un no kurienes tu nāc? Kur tava zeme, un no kādas tautas tu?” 9 Viņš sacīja tiem: “Esmu ebrejs un bīstos Kunga, debesu Dieva, kas radījis jūru un sauszemi.” 10 Tad šie ļaudis bijās milzu izbailēm un sacīja viņam: “Ko tādu tu esi nodarījis?!” – jo tie zināja, ka viņš bēg no Kunga, tādēļ ka viņš bija to pateicis. 11 Tie viņam sacīja: “Ko lai ar tevi darām, ka jūra aprimtu?” – jo jūra trakoja arvien vairāk. 12 Viņš tiem sacīja: “Celiet mani un metiet jūrā, lai jūra aprimst, jo es zinu, ka manis dēļ uznākusi šī lielā vētra.” 13 Tomēr šie ļaudis īrās, lai atgrieztos krastā, bet nejaudāja, jo jūra ap viņiem trakoja arvien vairāk un vairāk. 14 Tad tie piesauca Kungu, sacīdami: “Ak, Kungs! Kaut mēs neietu bojā šā vīra dzīvības dēļ! Nepielīdzini mums nevainīgas asinis, jo tu, Kungs, dari, kā tev tīk!” 15 Un tie cēla Jonu un iemeta viņu jūrā, tad jūra mitējās trakot. 16 Tad šie ļaudis bijās Kunga milzu izbailēs, upurēja Kungam un deva zvērestus.
