1 „Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās, vai viņa mūža dienas nav kā algādža dienas?
2 Kā vergs ilgojas pēc ēnas, kā algādzis, kas cerē uz savu algu,
3 Tā es sev īpašumā ieguvu vilšanās mēnešus, un man piedevām pielika klāt naktis ar bēdām.
4 Tiklīdz apguļos, man jādomā: Cik ilgs laiks paies, kad es atkal piecelšos? Tad seko bezgala gafi izstiepusies nakts, un man galīgi apnikusi mana grozīšanās un valstīšanās līdz pašai rīta stundai.
5 Manas miesas ietērps ir tārpu sagrauzti puveši un zemjaina krazga, mana āda ir sarāvusies čokurā, un tā čūlo.
6 Manas diena lido ātrāki nekā audēja spole un izgaist bezcerībā.
7 Piemini, ka visa mana dzīve ir tikai dvesma, manām acīm nebūs vairs lemts skatīt laimi kā sendienās!
8 Tā cilvēka acs, kurš mani vēl redz, mani drīz vairs neredzēs; kad tavas acis mani meklēs, tad manis vairs nebūs.
9 Kā mākonis izjūk un izgaist, tā arī tas, kas aizgājis mirušo valsti, vairs neuzkāpj atpakaļ zemes virsū.
10 Tas vairs otrreiz neatgriežas savā namā, un viņa dzīves vieta vairs neko nezina par viņu!
11 Tad arī es savu muti vis neapklusināšu, bet runāšu savas dvēseles izmisumā, es žēlošos savā sirdsrūgtumā, savas sirds bailēs.
12 Vai tad es esmu jūfa vai kāds jūras pūķis, ka Tu mani aplenc ar izliktiem sargiem?
13 Kad es domāju: Mana gulta mani nomierinās, manas cisas dalīsies ar mani bēdās,
14 Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un Tu mani iztrūcini ar parādībām.
15 Tad es labāk gribētu noslāpēts būt, labāk nāvi nekā te tādas mokas!
16 Es esmu apnicis, es negribu te tā mūžīgi dzīvot, atstājieties jūs no manis, jo vairs tikai neilga gaisa pūsma ir manas dienas!
17 Kas ir cilvēks, ka Tu to tik augstu cel, un ka Tu viņam esi pievērsis savu sirdsprātu un savu acu zīles,
18 Un Tu viņu piemeklē ik rītu, un Tu viņu pārbaudi ik acumirkli?
19 Kādēļ Tu nenogriezies nost no manis un nepamet mani uz bridi, ļaudams man norīt savas siekalas?
20 Ja es esmu grēkojis, ko es ar to Tev esmu kaitējis, Tu, Cilvēka Sargs un novērotājs? Bet kāpēc Tu mani esi sev izvēlējies par piemeklējamo, ka es sev pašam esmu kļuvis par nastu?
21 Kādēļ Tu nepiedod man manus grēkus un neatlaid manu noziegumu? Jo tad es varētu atgulties pīšļos, Tu mani meklētu, bet manis vairs nebūtu.“
Manas ciešanas ir nemitīgas bez gala
1 Vai cilvēks nav kara kalps zemes virsū
un viņa dienas kā algādža dienas –
2 kā vergam, kas ēnas alkst,
kā algādzim, kas gaida algu?
3 Tāpat man doti nīcības mēneši,
moku naktis man nolemtas,
4 guldamies prasu: kad celšos? –
bet nakts velkas,
apnicis grozos līdz ausmai.
5 Miesa man klāta tārpiem un pīšļiem,
āda man plaisā un pūžņo.
6 Par atspoli žiglāk man dienas steidz,
tās beidzas, un cerības nav.
7 Atceries, mana dzīve kā dvesma,
manas acis vairs neredzēs laba!
8 Kas uzlūkos, neredzēs mani,
raugies uz mani – un manis nav.
9 Padebesis izirst un zūd,
kas kapā nokāps, atpakaļ nenāks,
10 savā namā neatgriezīsies,
viņa mājvieta nepazīs viņu.
11 Tādēļ es nesavaldīšu mēli,
runāšu gara mokās,
gaudīšos dvēseles rūgtumā –
12 vai es jūra, vai es pūķis,
ka tu izliec sardzi pret mani?
13 Ja saku: pagalvis lolos mani,
cisas vieglinās manas nopūtas, –
14 vienalga, tu satrauc mani sapņiem,
nakts jausmām tu biedē mani,
15 un mana dvēsele grib nosmakt,
nāvi grib mani kauli.
16 Nu man pietiek! – ne mūžam man dzīvot,
mities no manis! – manas dienas tik dvaša.
17 Kas tev cilvēks, ka to paaugstini,
ka pievērs tam savu sirdi,
18 ka meklē to katru rītu,
katru mirkli to tirdi?
19 Cik ilgi vēl turēsi mani priekš acīm?
Tu nelaid pat tik, lai noriju slienas!
20 Esmu grēkojis! – bet ko tev
es darījis, cilvēka Uzraudzītāj?
Kādēļ mani par mērķi sev noliec?
Kādēļ es kļuvis sev par nastu?
21 Kādēļ tu nepiedod manu vainu,
kādēļ nenoņem manu grēku?
Redzi, tagad es pīšļos gulstos –
meklēsi mani – un nav manis!”
