1 Un ījabs atbildēja tam Kungam un sacīja:
2 „Es zinu, ka Tu visu spēj, un Tev nav nekāds nodoms neizpildāms.
3 Kas tad ir bijis tas, kas bez zināšanām aptumšojis Dieva padomu? Es esmu runājis, bet man nebija pareizas izpratnes par lietām: tās man bija pārāk brīnišķīgas parādības, un tās izprast man nebija iespējams.
4 Ak klausi, lūdzams, mani, jo es gribu runāt; es gribu Tevi jautāt, —Tu atbildi man un pamāci mani!
5 Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi!
6 Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos.“
7 Un notika pēc tam, kad tas Kungs šos vārdus bija ījabam sacījis, tad tas Kungs sacīja temanietim Ēlifasam: „Mana dusmu kvēle ir iedegusies pret tevi un taviem divi draugiem, jo jūs neesat par Mani runājuši pienācīgā kārtā, —ne tā, kā mans kalps ījabs.“
8 Un tagad, —izraugiet sev septiņus vēršus un septiņus aunus un ejiet pie mana kalpa ījaba un upurējiet kā dedzmāmo upuri jusu pašu labā, un mans kalps ījabs par jums lai aizlūdz, jo tikai viņa dēļ. Es negribu ļums ar ļatrnu atmaksāt par jūsu muļķīgo neprātību, jo jūs neesat par Mani pienācīgā kārtā izteikušies, ne tā, kā mans kalps ījabs.“
9 Un tad temanietis Elifass, šuachietis Bildads un naamatietis Cofars nogāja un darīja tā, kā tas Kungs bija viņiem ieteicis. Un tas Kungs uzlūkoja ījabu un ievēroja viņa par saviem draugiem teiktos aizlūgumus.
10 Un tas Kungs novērsa ījaba likteņa piemeklējumu un atjaunoja viņa agrāko labklājību, kad viņš bija aizlūdzis savu draugu labā, un tas Kungs piešķīra ījabam divkārt to, kas vien bija tam piederējis.
11 Un tad pie viņa atnāca sērst visi viņa brāļi un visas viņa māsas un visi viņa pazīstamie, kādi iepriekš bija bijuši, —un tie ar viņu kopā ēda maizi viņa namā, un tie izteica viņam līdzjūtību un viņu iepriecināja visās tais nelaimēs, kādām tas Kungs bija licis nākt pār viņu. Un ikviens no viņiem deva tam vienu kešitu un ikkatrs vienu zelta gredzenu.
12 Un tas Kungs svētīja ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu; un viņam piederēja—četrpadsmit tūkstoši sīklopu, un seši tūkstoši kamieļu, un tūkstotis jūgu vēršu, un tūkstoš ēzeļu mātes.
13 Un viņam dzima no jauna septiņi dēli un trīs meitas.
14 Un viņš nosauca pirmās meitas vārdu—Jemina, otras vārdu—Kecija, bet trešās vārdu—Keren-Hapūcha,
15 Un visā zemē nevarēja atrast tik skaistas sievietes, kādas bija ījaba meitas. Un viņu tēvs iedalīja tām dzimts īpašumu viņu brāļu vidū.
16 Un pēc tam ījabs nodzīvoja simts četrdesmit gadus, un viņš pieredzēja ir savus bērnus, ir savus bērnu bērnus—četrus augumus.
17 Un ījabs nomira vecs un padzīvojis gana gadu.
Ījaba nožēla un pazemošanās
1 Ījabs atbildēja Kungam:
2 “Zinu, ka tu visu spēj,
ko tu nolem, to nevar novērst!
3 Kurš padomu apslēpj bez zināšanas?
Jā, es runāju, bet nesapratu,
brīnums tas man – es nezināju.
4 Klausies jel, es runāšu,
es tev vaicāšu, stāsti tu man!
5 Tikai dzirdējis biju par tevi,
nu manas acis tevi ierauga –
6 tāpēc noliedzu sevi un nožēloju
pīšļos un pelnos.”
Ījaba labklājība tiek atjaunota
7 Kad Kungs bija tā runājis ar Ījabu, Kungs sacīja Elīfazam no Tēmānas: “Dusmas man deg pret tevi un taviem diviem draugiem, ka nerunājāt par mani patiesību kā mans kalps Ījabs. 8 Tādēļ ņemiet septiņus vēršus un septiņus aunus un ejiet pie mana kalpa Ījaba, un upurējiet par sevi sadedzināmo upuri. Un mans kalps Ījabs lai lūdz par jums, jo tikai viņa vaigu es uzlūkošu, – ka es vēl neapkaunoju jūs par to, ka netikāt runājuši par mani patiesību kā mans kalps Ījabs.” 9 Elīfazs no Tēmānas un Bildads no Šūhas, un Cofars no Naamas gāja un darīja, kā Kungs tiem bija sacījis. Tad Kungs uzlūkoja Ījaba vaigu, 10 Kungs Ījabam visu atdeva, kad tas bija lūdzis par saviem draugiem. Kungs vairoja otrtik visu, kas Ījabam bijis. 11 Tad nāca pie viņa visi brāļi un māsas un visi agrākie paziņas un ēda ar viņu maizi viņa namā. Tie žēloja viņu un mierināja visa ļaunuma dēļ, ko Kungs viņam bija uzsūtījis. Tie deva viņam katrs vienu sudraba gabalu un katrs vienu zelta gredzenu.
12 Kungs svētīja Ījaba mūža galu vēl vairāk nekā sākumu. Viņam bija četrpadsmit tūkstoši avju, seši tūkstoši kamieļu, tūkstotis jūgu vēršu un tūkstotis ēzeļmāšu. 13 Viņam bija septiņi dēli un trīs meitas, 14 un pirmajai viņš lika vārdā – Ūbele, otrajai – Smaržule un trešajai – Smaržuvācele, 15 un visā zemē nebija citu tik skaistu sievu kā Ījaba meitas, un tēvs tām deva mantas tiesu līdz ar brāļiem.
16 Pēc tam Ījabs dzīvoja vēl simts četrdesmit gadu un pieredzēja savus bērnus un bērnubērnus līdz ceturtajam augumam. 17 Ījabs nomira vecs un sāts savu dienu.
