1 Tad Ēlihus atkal atsāka runu un sacīja:
2 „Vai tev šķiet esam pareizi, ka tu saki: Mana taisnība iet pāri par Dieva taisnību,
3 Ka tu spried: Ko man būs iegūt? Kāds man labums, ka es tīrs no grēka?
4 Es tev to paskaidrošu ar vārdiem un ari taviem draugiem, kas pie tevis.
5 Uzlūko debesis un raugies augšup mākoņos, kas ir augstu pār tevi!
6 Ja tu grēko, ko tu ar to tieši Viņam nodari? Un ja tu pavairo savu pārkāpumu skaitu, kādu zaudējumu tad tu ar to sagādā Viņam?
7 Un ja tu esi taisns, kas Viņam no tam tiek? Jeb vai Viņš saņem sev kaut ko tavas rokas dāvinātu?
8 Tikai cilvēkam, kāds tu esi, var ko nozīmēt tava bezdievība, un tikai tev, cilvēka bērnam, tavs taisnīgums var būt par svētību.
9 Ļaudis gan vaimanā par neskaitāmiem spaidiem un skaļi sūdzas par lielo cilvēku varmācību,
10 Bet nemēdz gan jautāt: Kur ir pats Dievs, mans Radītājs, kas ir naktī iedveš slavas dziesmas,
11 Kas mums piešķir pamācību kā nevienam lauku zvēram un mums dod iespēju iegūt augstāku gudrības pakāpi nekā debesu putniem?
12 Tad nu cilvēki brēc par ļauno ļaužu augstprātību, bet Viņš neveltī tam nekādu uzmanību.
13 Tiešām! Tukšām žēlabām Dievs nepiegriež vērību, un Visuvarenais tās pat neuzlūko.
14 Un vēl tu pat izsakies, ka tu Viņu neredzot; tava lieta gan guļot Viņa priekšā, bet tu velti gaidot Viņa izšķīrēju spriedumu!
15 Un nu tieši tagad, kad Viņa dusmas nesoda un Viņš neveltī daudz uzmanības pārgalvīgiem vārdiem,
16 Ījabs plaši atver savu muti tukšām izrunām un izplūst bez dziļāka ieskata lietu būtībā pārgalvīgos vārdos!“
Ēlīhu nosoda paštaisnību
1 Un Ēlīhu runāja vēl, sacīdams:
2 “Vai tu domā, ka tev taisnība,
kad saki: par Dievu es taisnāks? –
3 Tu prasi: kāds labums man,
ko es gūtu, ja negrēkotu? –
4 Atspēkošu es tevi vārdiem
un ar tevi kopā tavus draugus:
5 paskaties debesīs un raugi,
uzlūko padebešus augstu pār tevi!
6 Kaut tu grēkotu, kas viņam par to?
Ja pilns tu nedarbu, kas viņam no tā?
7 Ja tu taisns, ko viņam tas dod,
vai viņš ko ņem no tavas rokas?
8 Tādiem kā tu tavs negantums,
tavs taisnums tik cilvēku dēliem ko vērts.
9 Tie kliedz, ka varmāku daudz,
tie brēc zem spēkoņu rokas,
10 neprasa: kur ir Dievs, mans Radītājs,
kas dāvā dziesmas naktī,
11 liek mums mācīties no zemes zvēriem,
no debesu putniem gudrību aizgūt? –
12 Tad tie kliedz, bet viņš neatbild,
jo ļaundari pārlieku lepni,
13 bet Dievs neklausās niecībā,
Visuvarenais tos pat nemana!
14 Tu sūdzies, ka redzēt viņu nedabū?
Viņam pieder tiesa – tad gaidi viņu!
15 Kad nu viņš aiztaupa savas dusmas,
kad viņš ne dikti blēņdari tirda –
16 Ījabs dēļ niekiem vārsta muti,
bez sajēgas vairo vārdus!”
