1 Un Ijabs atbildēja un sacija:
2 „Cik ilgi jūs manu dvēseli gribat skumdināt, mani ar vārdiem saplosīdami gabalos?
3 Jau desmitkārt jūs mani niecinājāt, un jums nebija par kaunu man sāpes darīt!
4 Un ja es patiešām būtu maldījies, tad šie maldi vispirmā kārtā skartu mani pašu.
5 Bet ja patiešām jums ir Jauts pacelties man pāri, tad vai varat man pierādīt mana kauna iemeslu?
6 Atzīstiet taču, ka netaisni Dievs mani ir locījis pie zemes un visapkārt man apmetis ķeramo tīklu!
7 Redzi, ja esiekliedzos par varmācību, tad es atbildes vis negūstu; ja es saucu pēc palīdzības, tad nav nekādas tiesas varas.
8 Manam ceļam Viņš ir licis šķēršļus, lai es netieku tālāk, un pāri manām tekām Viņš ir klājis tumsu.
9 Viņš mani piespiedis novilkt manu godu, Viņš man noņēmis no manas galvas goda vainagu.
10 Viņš mani salauzījis visās malās, es eju bojā; man manas cerības Viņš izrāvis kā koku ar visām saknēm.
11 Viņš iekvēlinājis savu bardzību pret mani, pie saviem ienaidniekiem Viņš mani ir pieskaitījis.
12 Viņa kafa pulki visi kopā ir sanākuši pret mani, savus uzbrukuma ceļus viņi uzbēruši un apmetuši nometni apkārt manai teltij.
13 Bet mani brāļi ir tīšām no manis tālu, mani paziņas man ir sveši kļuvuši.
14 Mani radi uzturas kaut kur tālumā, un mani uzticamie draugi mani aizmirsuši.
15 Kas mīt manā paša namā, kā arī manas kalpones, mani skaita pie svešiem ļaudīm: svešinieks es esmu kļuvis viņu acīs.
16 Ja kalpam es dodu pavēli, tad tas neatbild, tas man ar savu muti mīļi jālūdzas.
17 Mana dvaša riebj pat manai sievai, es jau nelabi ožu pie manas cilts piederīgiem vīriem, pat maniem brāļiem.
18 Pat draiskulīgi zēni mani muļķo: kad es ar pūlēm mēģinu piecelties, viņi zobojas par mani.
19 Visiem maniem uzticamiem draugiem es derdzos, un tie, ko es mīlēju, ir man pagriezuši muguru un ir man naidīgi.
20 Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un no maniem zobiem atlikusi vienīgi āda.
21 Mani dārgie draugi, apžēlojieties, apžēlojieties par mani, jo paša Dieva roka mani smagi ir situsi!
22 Kāpēc jūs mani vajājat kā tas stiprais Dievs, un kāpēc jūs nemitaties plosīt manas miesas?
23 Ak, kaut manas runas tiktu uzrakstītas rakstos, kaut tās taptu iezīmētas grāmatā!
24 Kaut vārdi ar dzelzs irbuli tiktu iegrebti svinā un pēc tam iecirsti klintī par mūžīgu piemiņu!
25 Taču es zinu, ka mans glābējs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pāri pār pīšļiem,
26 Un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu.
27 Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kujra mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!
28 Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim! —un, ka tā vaina meklējama manī pašā,
29 Tad bīstaities jūs paši no zobena, jo tamlīdzīgi apvainojumi pelna sodu ar zobenu, lai jūs atzītu, ka vispārīgi vēl pastāv tiesa!“
Ījabs: es zinu, mans Pestītājs ir dzīvs
1 Ījabs atbildēja, sacīdams:
2 “Cik ilgi vēl mocīsiet mani
un satrieksiet mani vārdiem?
3 Jau desmit reižu mani nopeļat!
Nav jums kauna mani vajāt!
4 Pat ja tiešām maldījies es,
mani maldi paliek ar mani!
5 Vai patiešām pret mani lielīsieties,
manu pazemojumu pašam pārmezdami?
6 Ziniet, ka Dievs man darījis pāri,
savu tīklu man uzmetis.
7 Par pārestību kliedzu, bet atbildes nav,
saucu, bet nav tiesas!
8 Ceļš man aizmūrēts, netikt nekur,
manās takās viņš nolicis tumsu,
9 manu godību noģērbis man,
noņēmis kroni no galvas,
10 no visām pusēm viņš mani grauj,
manu cerību izrauj kā koku.
11 Iededzies dusmās viņš pret mani,
nolicis mani par pretinieku sev,
12 kopā nāk viņa karapulki,
taisa ceļu pie manis, lenc manu telti!
13 Manus brāļus no manis viņš šķir,
un mani paziņas izliekas sveši,
14 prom nu tuvinieki un pazīstamie,
aizmirsuši mani
15 nama ļaudis,
un manas kalpones tur mani par svešu,
kā pieklīdenis izliekos viņām.
16 Saucu vergu, bet viņš neatbild,
lūgtin man jālūdzas šo!
17 Mana dvaša riebj manai sievai,
derdzos pat miesīgiem brāļiem!
18 Pat puišeļi nievā mani –
pieceļos, bet runā viņi!
19 Nicina mani pat tuvākie draugi,
tas, kuru mīlēju, vēršas pret mani!
20 Pie ādas un miesas man līp kauli,
tik smaganas mutē palikušas!
21 Žēlojiet, draugi, žēlojiet mani,
jo Dieva roka skārusi mani!
22 Ko vajājat mani tāpat kā Dievs?
Nav vēl jums sāta no manas miesas?
23 Kaut tiktu pierakstīti mani vārdi,
kaut tiktu tie grāmatā ierakstīti,
24 ar dzelzs cirtni un svinu
kaut tiktu uz mūžiem iekalti klintī!
25 Es zinu, mans Glābējs dzīvs
un galā nostāsies pāri pīšļiem,
26 kad man nebūs vairs ādas šīs –
tomēr miesā es skatīšu Dievu !
27 Es viņu skatīšu pats,
manas acis redzēs, ne citas!
Nieres man tirpst!
28 Jo jūs sakāt: kā vajāsim šo? –
Atrodiet ieganstu pret mani!
29 Bīstieties paši zobena asmens,
jo dusmība ir soda zobens –
lai jūs zinātu, ka pastāv tiesa!”
