1 „Mans gars ir salauzts, manas dienas ir galā, tikai kapavieta vien mani gaida.
2 Patiešām, tikai mēdītāji ir man visapkārt un uz viņu ķildošanos jāno-raugās manām acīm!
3 Es lūdzu, ieliec jel Pats pie Sevis ķīlu manis labad, jo kas gan cits kā galvinieks varētu man dot solījumu?
4 Pats Tu viņu sirdi esi noslēdzis pareizai ieskatei, un tādēļ Tu nevari atļaut viņiem arī uzvarēt.
5 Ja kāds savus draugus nodod, lai kaut ko iegūtu no viņu mantas, tad tādēļ izīgst viņa bērnu acis!
6 Un mani Viņš ir nolicis tautām par apsmieklu, un man jāpieļauj, lai man spļauj sejā.
7 Sāpju dēļ manas acis ir kļuvušas tumšas, un visi mani locekļi līdzinās vairs tikai ēnai.
8 Un tālab taisnie izsamist, un šķīstais ir sašutis par neganto bezdievi.
9 Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa; kam ir tīras rokas, tas arvienu pieaug spēkā.
10 Bet lai jau ari jūs visi atgrieztos pie manis; es lūdzu, nāciet, tomēr es jūsu vidū neredzu nevienu gudru.
11 Manas dienas ir aiztecējušas, mani nodomi ir sabrukuši, mani svētākie sirds centieni!
12 Manu nakti viņi taisās pārvērst par dienu, jo man taču gaisma esot tuvāka nekā tumsa!
13 Bet ja jau es gaidu uz nāves valstību kā uz savu nākamo mitekli, kurā tumsa jau uzklājusi man guļas vietu,
14 Ja jau es kapu esmu nosaucis par savu tēvu, bet tārpus par savu māti un māsu, —
15 Jā—kur tad, un kāda lai vēl būtu mana cerība, jā, tiešām cerība, —un kas var to saskatīt?
16 Tā ved mani lejup pie nāves valstības vārtiem, kaut ari tur miesai pīšļos būs atdusa.“
Ījabs: dod man atdusu kaut vai kapā
1 Mans gars ir salauzts,
manas dienas izsīkušas –
kapi man!
2 Vai neesmu izsmieklā likts?
Viņu ņirgās man kavējas skatiens!
3 Galvo pats sev par mani!
Kurš cits sitīs man saujā?
4 Viņu sirdis tu esi saprātam slēdzis,
tad jau tu viņus nepaaugstināsi!
5 Kas draugus savtīgi nosūdz,
tā dēliem acis izīgs!
6 Viņš mani licis tautām par parunu,
par tādu, kam vaigā spļauj, esmu kļuvis.
7 No bēdām acis man tumst,
visi mani locekļi kā ēnas.
8 Taisnie iztrūcinātos par to,
un šķīstais noskaistos uz bezgodi.
9 Taisnais turēsies uz sava ceļa,
kam tīras rokas, tas pieaugs spēkā!
10 Nu visi nāciet vēlreiz pret mani!
Tik nerodu gudra jūsu vidū –
11 manas dienas ir garām, mani nodomi prom,
manas sirds alkas –
12 tās darītu nakti par dienu,
gaisma nāktu tūlīt pēc tumsas.
13 Ja kapu es cerētu sev par namu,
ja tumsā uzklātu cisas,
14 sacītu bedrei: tu mans tēvs! –
un tārpam: mana māte un māsa! –
15 Kur tad būtu mana cerība?
Kurš manu cerību ieraudzītu?
16 Vai tā nokāps man kapā līdzi?
Vai mēs kopā gulsimies pīšļos?”
