1 Tad atļauju runāt lūdza temanietis Ēlifass un sacīja:
2 „Vai tad gudram pieklājas neskaidras vējīgas atziņas dot atbildei, un vai tas savu krūti tiešām piepūtis ar austruma vēju?
3 Vai viņš var izlikties nopietni atbildam ar nenozīmīgām runām un nelietderīgiem vārdiem?
4 Vai tad tu gribi sagraut dievbijību, satricināt svētsvinīgo pielūgšanas klusumu, kāds Dievam pienākas?
5 Taču tava paša vainas apziņa liek tavai mutei tā runāt, tu pats sev esi izraudzījis viltnieku valodu.
6 Tava mute, bet ne es, tevi nosoda, un tavas lūpas tevi apsūdz, tās liecina pret tevi.
7 Vai tu esi kā pirmais cilvēks piedzimis, vai esi vēl pirms kalniem nācis pasaulē?
8 Vai tu slepeni esi noklausījies Dieva padomu un tā gudrību piesavinājies sev?
9 Ko tad tāda tu nu zini, ko mēs nezinām? Ko saproti tu tāda, kas nebūtu ari mūsu atziņu krājumā?
10 Ari mūsu starpā ir gan sirmas galvas, gan galīgi veci ļaudis, kas ir vēl ar daudz garākiem mūžiem nekā tava tēva dzīves laiks.
11 Vai tik maz vien tev nozīmē Dieva apmierinājumi un vārds, kas tev laipnībā un mīlestībā teikts?
12 Kāpēc tevi aizrauj tavs paša dedzīgums, kālab tavas acis raugās īgni,
13 Ka tu pret pašu Dievu vērs savu dusmu svelmi un izverdi tādu valodu no savas mutes?
14 Kas tad ir cilvēks, ka tas šķīsts pastāvētu un ka no sievas dzimušais būtu taisnīgs?
15 Lūk, pat uz savu svēto saimi Dievs nevar paļauties, pat debesis nav nemaz Viņa paša acīs tik nevainojamas,
16 Bet cik daudz vairāk atmetams un nolādams ir cilvēks, šis šausmonis un izdzimums, kas ļaunumu dara tā, it kā viņš ūdeni dzertu!
17 Es tevi pamācīšu, un tu uzklausi mani; ko es esmu garā redzējis, to es tev izskaidrošu, proti,
18 Ko gudrie māk vēstīt, kas tiem viņu tēvu priekšā nav bijis jāslēpj,
19 Viņi, kuriem vienīgi bija tikusi zeme nodota un kuru vidū vēl nebija apmeties neviens svešinieks:
20 Bezdievis ir visu mūžu pakļauts bailēm, tāpat kā varmākam ir jau iepriekš noteikts viņa gadu skaits.
21 Viņa ausīs atbalsojas briesmu balsis, tieši mierīgas laimes brīdī viņam uzbrūk viņa iznīcinātājs.
22 Viņam nav nekādas cerības izkļūt no tumsības, tāds domā, ka viņš ir paredzēts zobenam.
23 Viņam ir jāklīst apkārt pēc maizes. Bet kur to atrast? Viņš zina sev Dieva nolikto iznīcības dienu tuvu klāt esam.
24 Viņu šausmina bailes un nemiers, un tie viņu nomāc tā kā ķēniņš, kas ir spēcīgi apbruņojies cīņai.
25 Tā kā tas savu roku bija pacēlis pret pašu Dievu un bija parādījis savu nepaklāvību Visuvarenajam,
26 Tad Dievs drāzās pret viņu ar izslietu kaklu un ar sava vairoga bieza-jiem kuprumiem,
27 Jo cilvēks pats savu seju ir apklājis ar saviem taukiem un uzbriedinājis sev resnu vēderu
28 Un jau dzīvo ārpus likuma izsludinātās pilsētas namos, kas nav apdzīvojami, kurus bija paredzēts pārvērst par drupu kaudzēm.
29 Tā viņš nekļūs bagāts, viņa labklājībai nav pamata, un viņa vārpas neliecas pie zemes, nekāds stāsts par viņa laimi neizpaudīsies pa viņa apdzīvoto zemi.
30 Viņam neizbēgt tumsas, un viņa atvasēm jānokalst karstā vēja pūsmā, un viņš pats izzudīs dusmu pilnās Dieva mutes dvesmā.
31 Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš tikai pieviļ pats sevi, jo nelietība būs viņa alga:
32 Iekāms vēl viņa laiks nav klāt, piepildās jau viņa liktenis, tā ka viņa paša galotnes palmas zars nepagūst sazaļot.
33 Kā vīna koks tas nokratīs neienākušos savus ķekarus, un kā olīvu koks tas nometīs savus ziedus.
34 Jo neauglīga ir bezdievīgo saime, un uguns aprij teltis dāvanu izspiedējiem.
35 Kas dzemdina grūtumu, tur piedzimst bēdas un bezdievība, un tā klēpis rada vienīgi vilšanos.“
Elīfazs: Ījabs grauj reliģiju
1 Elīfazs no Tēmānas viņam atbildēja, sacīdams:
2 “Vai gudrs, kas pauž vēja runas,
piepilda sevi ar tuksneša svelmi,
3 taisnojas runām, kam vērtes nav,
un vārdiem, kas labumu nenes?!
4 Tu izdeldē bijāšanu,
tu niecini Dieva pielūgšanu!
5 Grēks māca tavu muti,
kā viltnieks tu vērp valodu!
6 Tava mute tevi apsūdz, nevis es,
un tavas lūpas liecina pret tevi!
7 Vai starp cilvēkiem pirmais tu dzimis?
Vai par pakalniem tu pirmāk radīts?
8 Vai Dieva sapulcē tu noklausījies
un viņa gudrības sev piesavinājies?
9 Ko gan tu zini, bet mēs nezinām?
Ko tādu apjaut, kas mums slēpts?
10 Gan sirms, gan vecs ir starp mums,
par tavu tēvu vecāks gados!
11 Vai tev par maz, ka Dievs mierina
un tik rāmi runā uz tevi?
12 Ko tā aizraujas tava sirds,
kas tā aptumšo tavas acis,
13 ka dusmas tu pret Dievu vērs,
izverd no mutes vārdus!
14 Kā tad cilvēks lai būtu šķīsts?
Vai taisns būs, kas no sievas dzimis?
15 Redzi, viņš saviem svētajiem neuzticas,
un nav debesis šķīstas viņa acīs –
16 kur nu vēl tāds derdzīgs un samaitāts,
kas netaisnību kā ūdeni dzer!
17 Es tev bildīšu, nu klausies,
ko nomanījis, nu pastāstīšu,
18 ko gudrie vēstījuši
un slēpuši nav, kas dzirdēts no tēviem –
19 no tiem, kam pašiem bij dota zeme,
ka neietikt svešam viņu starpā!
20 Caurām dienām ļaundaris vaid,
un varmākam skaitīti gadi,
21 baiļu balsis tam ausīs,
miera laikā tam sirotājs uzklūp,
22 tas necer izkļūt no tumsas,
tas nolūkots zobenam,
23 ērglim par ēsmu tas klīst,
zina, ka tiešām klāt tumsas diena,
24 biedē to mokas un spaidi māc,
kā ķēniņš, kas kaujai gatavs,
25 jo pret Dievu tas pacēla roku,
pret Visuvareno tas dižojās,
26 galvu pieliecis, skrēja pret viņu,
piesedzies bieza vairoga dzelkšņiem,
27 nobarojies, tauks vaigā,
noaudzējis ar speķi sānus!
28 Drupu pilsētās tas dzīvo,
namos, kur cilvēki nemīt,
kas pārvērsti gruvešos!
29 Ne bagāts taps, ne manta tam augs,
ne viņa guvums paliks virs zemes.
30 Tas nepaglābsies no tumsas,
liesma vītinās tā atvases,
viņa mutes dvaša to aizraus .
31 Lai tas vildamies nenotic nīcībai –
nīcība būs viņa alga,
32 pirms laika tā pienāks,
viņa zari nezaļos,
33 kā vīnakoks ķekarus tas nometīs,
kā olīvkoks nopurinās ziedus!
34 Neauglīga būs bezgožu saime,
pērkamo teltis aprīs uguns.
35 Mokas tie ieņem un postu dzemdē,
miesas tiem grūtas ar viltu!”
