1 Tad naamatietis Cofars pārņēma runu un sacīja:
2 „Vai šī vārdu plūsma lai paliek bez atbildes, un vai lai šim valodīgajam vīram būtu taisnība?
3 Vai lai tavas bezjēgas valodas dēj vīri klusē, ka tu vari izteikt apvainojumus, un nevaid, kas tevi apkaunina?!
4 Tu gan apgalvo: Mana mācība ir skaidra, un Tavās acīs es biju šķists!
5 Bet kā būtu, ja Dievs kādu vārdu pasacītu, un ja Viņš savas lūpas atvērtu pret tevi?
6 Tad Viņš gan tev atklātu gudrības un atziņu apslēptos dziļumus, cik vispusīgi tie ir īstu zināšanu ziņā, tad tu saprastu, ka Dievs nepieskaita tev par ļaunu vēl visus tavus grēku parādus!
7 Vai tad tu vari izprast Dieva apslēptos dziļumus vai pacelties līdz paša Visuvarenā pilnībai?
8 Tās ir tik augstas kā debesis, —ko tu tur sasniegsi? Dziļākas nekā elle, cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas?
9 Tās garums ir gajrāks nekā zeme; tās platums platāks nekā jūra.
10 Kad Viņš uzbrūk un gūsta un sauc kādu tiesas priekšā, kas Viņam to liegs?
11 Taisni Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, pat neveltīdams tai sevišķu uzmanību.
12 Te jau pat tukšgalvim jākļūst prāta pilnam, un pat mežēzeļa kumeļam jāpārdzimst par cilvēku.
13 Ja nu tu pats savu sirdi saved kāi tībā un gribētu plaši izplēst savas rokas pret Viņu,
14 Ja tu ļaunumu ar savu paša spēku turi tālu nost no sevis, un ja tu savā teltī nedod vietas nekādai netaisnībai,
15 Tad tādā brīdī tu gan savu seju bez vainas apziņas varētu pacelt, tu stāvētu nesatricināms kā no vapa izliets, tev ne no kā nebūtu jābīstas,
16 Jo tad tu aizmirstu savas grūtības un ciešanas un atminoties tās tev šķistu kā ūdens, kas aiztecējis.
17 Un tava dzīve tev būtu gaišāka nekā pusdiena, un ja tevi kādreiz apņemtu tumsa, tā būs kā rīta gaisma.
18 Tu būsi iepriecināts ar to, ka tev vēl ir cerība, un, apskatoties visapkārt, tu jutīsies atbrīvots no bēdām un rūpēm, un tu varēsi mierīgi dusēt.
19 Tā tu gulēsi, un neviena nebūs, kas tevi izbiedē, un daudzi meklēs tavu atbalstu un tev glaimos.
20 Bet bezdievīgo acis izīgs: patvē-rums tiem iet bojā, un viņu cerība uz dzīvi iznīkst, un vienīgā cerība paliek—izlaist garu!“
Cofars: Ījabs ir pelnījis sodu
1 Cofars no Naamas atbildēja, sacīdams:
2 “Vai tik daudz vārdu paliks bez atbildes?
Vai gan pļāpam taisnība būs?
3 Tu gvelz, bet vīri cieš klusu!
Tu paļā, bet nav, kas tevi liek kaunā!
4 Tu saki: mani spriedumi tīri,
un es šķīsts tavā priekšā! –
5 Patiesi, kaut runātu Dievs
un vērtu uz tevi savas lūpas,
6 kaut stāstītu tev gudrības noslēpumus,
jo padomam divas puses!
Dievs mazāk prasa, nekā pelnījis grēks!
7 Vai Dieva dziļumus atklāt vari?
Vai Visuvarenā robežas atrast vari?
8 Tās augstu kā debesis, ko tu darīsi?
Tie dziļāk par elli, kā tu zināsi?
9 Par zemi garāks to mērs
un platāks par jūru.
10 Ja viņš nāks un valgiem sies,
un sasauks tiesu – kas viņam liegs?
11 Jo viņš niekkalbjus zina,
ieraudzīs vainu – vai neliksies zinis?
12 Bet tukšgalvis iegūs prātu,
kad mežēzelis par cilvēku dzims!
13 Ja tu stiprināsi savu sirdi,
ja stiepsi viņam savas plaukstas,
14 nometīsi grēku, kas tavā rokā,
nelaidīsi netaisnību savās teltīs –
15 tad brīvs no negoda celsi vaigu,
kaldināts un nebaidīsies,
16 savas mokas aizmirsīsi,
kā noskrējušus palus tās pieminēsi!
17 Par dienvidu spožāks tavs mūžs,
un tumsa kā rīts.
18 Tu paļausies, ka cerība ir,
tu lūkosies vietas un dusēsi drošs,
19 tu atgulsies, tevi netramdīs,
vēl daudzi tev vaigā glaimos!
20 Bet ļaundaru acis izīgs,
to patvērums izputēs,
to cerība – izlaist garu!”
