1 Bēdziet, Benjamīna bērni, no Jeru-zālemes, pūtiet tauri Tekoā un paceliet karogu Bet-Keremā! Jo nelaime draud no ziemeļiem un liels posts:
2 Es izdeldēšu mīlīgo, izlutināto Ciānas meitu.
3 Tai uzbruks gani ar saviem ganāmiem pulkiem, tie uzcels tai visapkārt teltis un noganīs katrs savu tiesu.
4 „Taisaities uz kajru pret viņiem! Celieties, iesim vēl dienas vidū! Bēdas mums! Vakars jau metas, un ēnas paliek garas.
5 Celieties, iesim naktī un sagrausim viņu skaistos namus!“
6 Jo tā saka tas Kungs Cebaots: „Cērtiet kokus un celiet valni ap Jeru-zalemi!“ Šai pilsētai jātop sodītai, jo tanī valda viscaur varmācība!
7 Kā aka pastāvīgi izverd vēsu un tīru ūdeni, tā šī pilsēta liek no sevis nemitīgi virt savam ļaunumam, tur dzird notiekam varas darbus un netaisnību; ievainojumi un uz miesas uzsistas asins svītras Man tur pastāvīgi ir acu priekšā.
8 Tas tev par biedinājumu, Jeruzāleme, lai manai dvēselei nebūtu jānovēršas no tevis, lai Man tu neesi jāpadara par tuksnesi, par zemi bez iedzīvotājiem!“
9 Tā saka tas Kungs Cebaots: „Kas Israēlā vēl atlicis, tas jānolasa kā atlikušie augļi no vīna koka! Ķeries pie darba kā vīnogu lasītājs un darbojies nemitīgi kā vīna koku kopējs gar to stīgām!“
10 Jā! Ko Es lai uzrunāju, un pie kā sirdsapziņas Es vēl varētu griezties, lai viņi to ari dzird? Redzi, viņu ausis ir neapgraizītas, tā ka tie nevar dzirdēt! Tiešām, tā Kunga vārds ir tiem kļuvis par apsmieklu, tas viņiem nav patīkams!
11 Mani pilda tā Kunga dusmu kvēle, tik ar pūlēm es varu savaldīties! „Lai izlīst tā pār bērniem uz ielas un kopā ar tiem arī pār visu jaunekļu draudzi, jo tā skars vīrus un sievas, vecus un tos, kas pilnas mūža dienas jau nodzīvojuši.
12 Viņu nami pāries citu īpašumā kopā ar tīrumiem un sievām, ja Es izstiepšu savu roku pret šīs zemes iedzīvotājiem!“ —saka tas Kungs.
13 „Jo tie visi ir, no jaunākā līdz vecākajam, mantas kārīgi un no pravieša līdz priesteriem visi nododas meliem.
14 Tie grib manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: Miers, miers! kur miera nav.
15 Tiem būs jāpaliek kaunā, tādēļ ka tie darījuši negantību; un tomēr tie nekaunas, nosarkšanu aiz kauna tie vairs nepazīst. Tādēļ tiem jākrīt, kad vispārīgi notiks krišana, laikā, kad Es tos saukšu pie atbildības, tie kritīs!“ —saka tas Kungs.
16 Tā saka tas Kungs: „Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus uņ izpētiet, kufš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei! Bet tie atbildēja: „Mēs negribam pa to staigāt!
17 Tad Es iecēlu sargus pār tiem ūn atgādināju viņiem: Klausaities uz taures skaņām! Bet tie atbildēja: Mēs negribam klausīties!“
18 Tādēļ klausaities, tautas, un ņem vērā, draudze, kas ar tiem notiks!
19 Klausies, tu zeme! Tagad Es sūtīšu nelaimi pār šo tautu, tā ir viņu ļauno nodomu alga! Jo tie neklausījās uz maniem vārdiem, un tie ir atmetuši manus baušļus.
20 Kam Man tās dārgās kvēpināmās vielas, kas nāk no Sabas, un smaržīgās niedres no tālajām zemēm? Jūsu dedzināmie upuri Man neiet pie sirds!“
21 Tādēļ saka tas Kungs: „Redzi, Es likšu šai tautai piedauzības akmeņus ceļā; tēvi un dēli klups kopā pār tiem, kaimiņš ar kaimiņu kopā aizies bojā!“
22 Tā saka tas Kungs: „Redzi, nāk tauta no ziemeļu zemes, un stipras tautas milzīgs karaspēks uzsāk savu virzīšanos šurpu no attālākā zemes gala.
23 Tiem ir stopi un šķēpi, tie ir briesmīgi un nežēlīgi, viņu radāmais troksnis ir kā jūras krākšana, tie jāj ar zirgiem, būdami apbruņoti kā karavīri, un virzās pret tevi, Ciānas meita!“
24 Kad mēs par viņiem dzirdējām, tad nolaidās mums rokas, mūs pārņēma bailes un sāpes kā dzemdētāju sievu!
25 Neeita laukā un nestaigājiet pa lauku ceļiem, jo tur draud ienaidnieka zobens, briesmas visapkārt!
26 Ak, manas tautas meita, apvelc sēru drēbes un nometies pelnos! Sēro kā par vienīgo dēlu smagās sērās! Jo piepeši nāks postītājs pār jums!
27 „Es iecēlu tevi par savas tautas it kā par kāda metalla lējuma pārbaudītāju, lai tu uzzinātu, izpētītu un pārbaudītu tās dzīves ceļus.
28 Savā kopumā viņi ir nepakļāvīgi un pretestības pilni nemiernieki, viņi staigā apkārt un nodarbojas ar aprunāšanu un apmelošanu; savā būtībā tie ir rupjš vara un dzelzs sakausējums un visi kopā nekaunīgi nelieši!“
29 Plēšas gan pūta, bet no uguns iznāca tikai alva; kausētājs bija velti kausējis; sārņi nebija ļāvušies sevi atšķirt.
30 Tāpēc viņus sauc par „bezvērtībā aizmestu sudrabu,“ jo tas Kungs tos ir projām aizmetis.
Jeruzāleme tiks izpostīta savu grēku dēļ
1 Tverieties, Benjāmina dēli
no Jeruzālemes,
Tekoā pūtiet ragu
un pār Bēt-Keremu
dedziet nelaimes zīmi,
jo no ziemeļiem slejas ļaunums
un liels posts.
2 Mīlīga gan un maiga
ir Ciānas meita –
bet izdeldēšu!
3 Pār viņu nāks gani
ar saviem avju pulkiem,
tie uzslies ap viņu teltis
un ganīs, kur gribēs.
4 Svētījiet kauju pret viņu!
Uzbrūkam dienvidū!
Vai! mums,
jo diena jau griežas uz galu,
jau izstiepjas vakara ēnas.
5 Celieties, uzbrūkam naktī,
sagraujam viņas mūra pilis!
6 Jo tā saka Pulku Kungs:
“Cērtiet kokus un uzberiet
ap Jeruzālemi aplenkuma valni! –
šai pilsētai jātop piemeklētai
tās varmācības dēļ!
7 Kā aka glabā ūdeni svaigu,
tā viņa saglabā ļaunumu!
Tur dzird apspiešanu un varasdarbus,
manā priekšā vienmēr ir sērgas un rētas!
8 Topi brīdināta, Jeruzāleme,
kamēr es tev neesmu palicis svešs,
kamēr vēl neesmu pārvērtis tevi par izpostījumu,
par zemi, kur neviens nedzīvo.”
9 Tā saka Pulku Kungs:
“Kā vīnogas lasīdams pārlasi
Israēla pārpalikumu,
atkal un atkal
liec savu roku pie stīgām
kā vīnkopis.”
10 Uz ko lai es runāju,
ko lai brīdinu, ka dzird,
redzi, tiem ir neapgraizīto ausis
un tie klausīties nespēj,
redzi, Kunga vārdi tiem par izsmieklu,
tie viņiem netīk.
11 Es, pilns Kunga dusmu,
knapi turos
izliet tās pār bērniem ielās
un pār jaunekļu pulku,
jo gan vīrs, gan sieva tiks sagūstīti,
gan vecis, gan tas, kam papilnam dienu.
12 “Viņu mājas iemantos citi,
tie dabūs gan viņu laukus, gan sievas,
jo es izstiepšu savu roku pār tiem,
kas mīt šajā zemē,”
saka Kungs.
13 “Gan mazi, gan lieli –
visi tīko pēc netaisnas mantas,
gan pravietis, gan priesteris –
visi krāpjas!
14 Manas tautas brūci
tie tik apārstē,
tie saka: miers, miers,
bet miera nav!
15 Nu tie apkaunoti,
jo tie darīja preteklību,
kauna tie nepratās,
goda tie nezināja, –
tādēļ tie kritīs kritējiem līdzi,
tie klups, kad tos piemeklēšu,”
saka Kungs.
16 Tā saka Kungs:
“Uz ceļa stājiet un raugiet,
prasiet pēc mūžsena gājuma –
kur ir labais ceļš?
Tad ejiet pa to!
Atrodiet savām dvēselēm rimtu vietu!
Bet viņi teica: mēs neiesim!
17 Es tiem iecēlu sargus:
klausieties raga skaņās!
Bet viņi teica:
mēs neklausīsimies.
18 Tādēļ klausieties, tautas,
un sapulce, zini,
kas viņiem būs!
19 Klausies, zeme,
redzi, es nesu šai tautai ļaunu –
tas viņu nodomu auglis,
jo manos vārdos tie neklausījās
un manu bauslību nopaļāja.
20 Kam man šis vīraks,
kas atvests no Šebas,
vai labās smaržu niedres
no tālām zemēm,
jūsu sadedzināmie upuri man netīk
un jūsu upuri man nav saldi!”
21 Tādēļ tā saka Kungs:
“Redzi, es likšu šai tautai
klupšanas akmeņus,
un tā pār tiem klups –
tēvi kopā ar dēliem
un kaimiņš ies bojā ar kaimiņu!”
Naidnieks no ziemeļiem
22 Tā saka Kungs:
“Redzi, no ziemeļu zemes nāk tauta,
no zemes nostūriem
šurp taisās liela cilts!
23 Loku un bozi tie tver,
tie ir cieti, tiem līdzjūtības nav,
viņu balss šņāc kā jūra,
uz zirgiem tie jāj
jau sarindojušies kaujai –
pret tevi, Ciānas meita!”
24 Mēs dzirdējām baumas par to,
mums nošļuka rokas,
mūs sakampa sāpes
kā dzemdētāju.
25 Uz lauka nenāc,
uz ceļa neej,
jo naidniekam zobens –
visapkārt šaušalas.
26 Mana tautmeita!
Joz maisu,
vārties pīšļos,
sēro kā par vienīgo dēlu
un vaidi rūgtās žēlabās,
jo pār mums
piepeši nāks postītājs!
27 “Es tevi darīju
par tādu, kas pārbauda metālu,
par cietoksni manā tautā –
lai tu zini un iztausti viņu ceļus.
28 Viņi visi ir pilni spīts,
staigā žvankstēdami, –
kā varš un dzelzs! –
viņi visi ir postītāji!”
29 Plēšas sveilē,
no uguns sanāk svins,
velti kausēts –
ļaunie nav atšķirti nost!
30 Uz viņiem sauks:
nederīgs sudrabs! –
jo tos atmetis Kungs.
