1 „Tanī laikā“, —tā saka tas Kungs, —„Es būšu Dievs visām Israēla ciltīm, un tās būs mana tauta.“
2 Tā saka tas Kungs: „Zobena pasaudzētā tauta ir atradusi žēlastību tuksnesī. Es noiešu, lai vestu Israēlu viņa miera pilnajā dzīves vietā!“
3 Tas Kungs man parādījās no tālienes: „Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis savu žēlastību.
4 Es tevi atkal uzcelšu, ka tu stāvēsi atjaunota, Israēla jaunava! Tu greznosies vēlreiz ar savām roku bungām un prieka pilna līgosies jautrā ritumā gaļā dejotāju vijā!
5 Tu atkal dēstīsi vīna dārzus Samarijas kalnos, un dēstītāji arī baudīs to augļus.
6 Jo nāks diena, kad sargi sauks Efraima kalnos: Celieties, iesim uz Ciānu pie tā Kunga, mūsu Dieva!“
7 Jo tā saka tas Kungs: „Priecājieties ar skaļiem kliedzieniem par Jēkabu un gavilējiet par tautu galvu—pašu pirmo starp tautām! Skandiniet slavas dziesmas un sakiet: Izglāb, Kungs, savu tautu, Israēla pārpalikumu!
8 Redzi, Es tos atvedīšu atpakaļ no ziemeļu zemes un sapulcināšu no visiem zemes galiem. Viņu starpā ir akli un tizli, grūtas sievas un dzemdētājas, tie atgriezīsies šurp visi kā viena liela draudze.
9 Tie nāks raudādami, ar kvēlām lūgšanām sirdī, un Es tos vedīšu mājās. Es tos vedīšu pie ūdens strautiem pa līdzenu ceļu, kur tie neklups, jo Es esmu Israēlam atkal kļuvis par tēvu, un Efraims ir mans pirmdzimtais dēls!
10 Klausaities, tautas, tā Kunga vārdu un pasludiniet tālajām jūjras salām šādu vēsti: Viņš, tas Kungs, kas izklīdināja Israēlu, tas to tagad atkal pulcina kopā un sargā kā gans savu ganāmo pulku!
11 Jo tas Kungs ir izpircis Jēkabu un viņu atsvabinājis no tā rokas, kas bija stiprāks par viņu.
12 Tā tie nāks un gavilēs Ciānas kalnā un steigsies pie tā Kunga dāvanām, pie labības, vīna un eļļas, pie jauniem jēriem un vēršiem, un viņu dvēsele būs kā auglīgs dārzs, un tiem nebūs vairs jācieš trūkums.
13 Tad jaunavas atkal priecāsies deju vijā un jaunekļi un sirmgalvji jūsmos visi kopā līdz ar viņām. Es pārvērtīšu viņu skumjas priekā un tos iepriecināšu un ielīksmošu pēc viņu bēdām.
14 Un Es pamielošu priesteru sirdi ar tauku barību, un mana tauta būs paēdināta ar manas svētības dāvanām“, —saka tas Kungs.
15 Tā saka tas Kungs: „Klau! Brēk-šana dzirdama Rāmā, vaimanas un gauža raudāšana! Rāhele apraud savus bērnus, tā nav iepriecināma savu bērnu dēļ, jo to vairs nav!“
16 Tomēr arī tā saka tas Kungs: „Neļauj savai balsij izskanēt nemitīgās vaimanās un atradini savas acis no nepārtrauktām asarām! Jo ir vēl kāda cita atlīdzība par tavām pūlēm“, —tā saka tas Kungs, —„patiesi, tie pārnāks no ienaidnieku zemes!
17 Tiešām, tev ir vēl nākotnes cerība“, —tā saka tas Kungs, —„jo tavi bērni pārnāks atpakaļ savās robežās, atgriezīsies savā dzimtenē!“
18 „Es gan dzirdēju, kā Efraims žēlojās: Tu esi mani pārmācījis, un es mācījos kārtību kā iešanai jūgā nepiera-dināts teļš. Ļauj man atgriezties mājās, tad es atgriezīšos, jo Tu taču esi tas Kungs, mans Dievs!
19 Jo kopš es novērsos no Tevis, es sajūtu nožēlu, kopš esmu nācis pie īstās atziņas, es situ sev pa saviem gurniem, es kaunos un stāvu apjucis, jo man jācieš par savas jaunības negodu!
20 Vai tad Man Efraims tiešām ir tik dārgs dēls un tik mīļš bērns, ka Es viņu vienmēr atceros mīlestībā, kaut gan Es viņu bieži esmu brīdinājis? Taču lai-kam tādēļ mana sirds tā pukst par viņu, un Man par viņu jāapžēlojas katrā ziņā!“ —saka tas Kungs.
21 „Uzcel ceļa rādītājus stabus un nostati ceļa zīmes un ievēro to ceļu, pa kufu tu reiz gāji! Atgriezies, jaunava Israēl, atgriezies atpakaļ šeit savās pilsē-tās!
22 Cik ilgi tu vēl šurp un turp maldīsies, tu atkritēja gara meita? Tas Kungs ir devis ko jaunu šinī zemē: sieva aptecēs taru, tā cieši viņam piekļausies.“
23 Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Atkal lietos šo svētīšanas vārdu Jūdas zemē un tās pilsētās, kad Es pārvedīšu atpakaļ trimdiniekus: Tas Kungs lai tevi svētī, tu taisnības mājokli, tu svētais kalns!
24 Un Jūda tur dzīvos ar visām savām pilsētām vienkopus, arāji un tie, kas klejo ar ganāmo pulku;
25 Es dzirdināšu katru iztvīkušo un novārgušo un iepriecināšu katru noskumušo dvēseli!“
26 Tad es uzmodos, un raugi, mans miegs man bija salds bijis un mani spirdzinājis.
27 „Redzi, nāks dienas“, —saka tas Kungs, —„kad Es stiprināšu Israēla un Jūdas namu un likšu spēcīgi pieaugt tiklab abēju cilvēku, kā arī lopu skaitam.
28 Un kā Es turēju vaļā savas acis pār viņiem, lai tos izrautu ar visām saknēm, tos sagrautu, tiem visu noplēstu un iznīcinātu un sagādātu nelaimi, tā Es tagad būšu pār tiem nomodā, lai tiem uzceltu un dēstītu visu par jaunu!“ —tā saka tas Kungs.
29 Tanīs dienās vairs nesacīs: „Tēvi ēduši skābas vīnogas, un bērniem no tā zobi apmizējuši.“
30 Ikvienam jāmirst sava nozieguma dēļ: kas ēd skābas vīnogas, tam zobi tiešām apmizēs.
31 „Redzi, nāks dienas“, —saka tas Kungs, —„kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu,
32 Ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem!“ —tā saka tas Kungs.
33 „Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām“, —tā saka tas Kungs: „Es iedēstīšu savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs mana tauta.
34 Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: Atzīstiet to Kungu! Jo visi Mani pazīs, lielie un mazie“, —tā saka tas Kungs, —„jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!“
35 Tā saka tas Kungs, kas dienā ielicis sauli par spīdekli un mēnesi un zvaigznes pēc noteiktiem likumiem par spīdekļiem naktī, kas sabango jūju, ka tās viļņi krāc, —Kungs Cebaots ir Viņa vārds:
36 „Ja šie nesatricināmie likumi reiz izbeigtos manā priekšā“, —saka tas Kungs, —„tikai tad izbeigtos arī Israēla dzimums kā tauta manā priekšā uz visiem laikiem!“
37 Tā saka tas Kungs: „Ja varētu izmērīt debesis augšā un izpētīt zemes pamatus apakšā, tikai tad Es atstumtu arī no sevis visu Israēla dzimumu visa tā dēļ, ko tie darījuši“, —saka tas Kungs.
38 „Redzi, nāks dienas“, —saka tas Kungs, —„kad šo pilsētu uzcels no jauna tam Kungam no Hananeēla torņa līdz Stūjra vārtiem.
39 Un mērnieka aukla stiepsies tālāk taisni pār Gāreba pakalnu un pagriezīsies tad uz Goahu.
40 Un visa miroņu, un pelnu ieleja, un visi tīrumi līdz Ķidronas upei, līdz Zirgu vārtu stūrim uz rītiem būs svēti tam Kungam. Tur neko vairs ne mūžam nedz plēsīs nedz jauks nost!“
Skumjas tiks vērstas priekā
1 “Tajā laikā,” saka Kungs, “es būšu Dievs visām Israēla ciltīm, un tās būs mana tauta!
2 Tā saka Kungs:
tuksnesī atrada vēlību
tauta, kas izbēga zobena, –
Israēls dodas uz rimtu vietu.”
3 No tālienes parādījās Kungs:
“Ar mūžīgu mīlestību
es mīlēju tevi,
tādēļ bez mitas
es žēloju tevi.
4 Atkal pacelšu tevi,
un tu pacelsies,
jaunava Israēla!
Atkal tu zvārguļiem rotāsies
un līksmi aplī diesi!
5 Atkal tu stādīsi vīnadārzus
Samarijas kalnos,
tur stādīs un baudīs vīnu!
6 Jo nāks diena,
kad vergi sauks
Efraima kalnā:
celieties, iesim uz Ciānu,
pie Kunga, mūsu Dieva! –
7 Jo tā saka Kungs:
ar prieku apdziediet Jēkabu
un gavilējiet par pirmo starp tautām!
Skandiniet, slavējiet, sakiet:
Kungs, glāb savu tautu,
Israēla pārpalikumu! –
8 Redzi, es vedīšu viņus
no ziemeļu zemes,
no zemes nostūriem
viņus sapulcināšu –
aklu un tizlu,
gan grūto, gan dzemdētāju,
kā liels pulks
viņi nāks uz šejieni atpakaļ!
9 Ar raudām tie nāks,
un ar mierinājumu es viņus vedīšu,
es vadīšu viņus pie ūdens strautiem,
pa taisnu ceļu, kur tie neklups,
jo es būšu Israēlam tēvs,
un Efraims ir mans pirmdzimtais!
10 Tautas, klausieties Kunga vārdu,
stāstiet par to tālās salās,
sakiet: tas, kurš izklīdināja Israēlu,
atkal to sapulcēs kopā
un sargās to kā gans savu ganāmpulku!
11 Jo Kungs ir izpircis Jēkabu,
no stiprākas rokas atpircis viņu!
12 Viņi nāks un dziedās Ciānas kalnos,
viņi tecēs pie Kunga labuma,
pie labības, vīna un eļļas
un pie jēriem, un pie teļiem, –
viņu dvēseles būs kā padzirdīts dārzs,
tiem vairs nenāksies nīkt.
13 Tad jaunavas priecāsies dejā
kopā ar večiem un jaunekļiem,
viņu sēras es vērtīšu līksmē,
es mierināšu,
es priecēšu viņu no rūpēm!
14 Ar treknumu es dzirdīšu
priestera dvēseli,
un savu tautu
ar savu labumu sātināšu! –
saka Kungs.
15 Tā saka Kungs:
Rāmā dzird žēlabu dziesmu –
raudas un rūgtums!
Rāhēle raud par saviem dēliem,
liedzas mierināties
par saviem dēliem,
jo viņu vairs nav!”
16 Tā saka Kungs:
“Liedz savai balsij raudas
un asaras acīm,
jo tavam darbam būs alga,
saka Kungs,
viņi atgriezīsies no naidnieka zemes!
17 Tavai nākotnei ir cerība,
saka Kungs,
tavi dēli atgriezīsies savā zemē!
18 Dzirdēt es dzirdēju Efraimu īdam:
tu mani pārmācīji,
es tiku pārmācīts
kā dumja tele!
Ved mani atpakaļ,
un es atgriezīšos,
jo tu esi Kungs, mans Dievs!
19 Kad es novērsos,
tad es rimos!
Kad man lika zināt,
tad sērodams situ uz gurniem:
es apkaunots, es bez goda,
jo savas jaunības izsmieklu nesu!
20 Vai Efraims nav man mīļš dēls,
vai nav tīkams bērns?
Lai cik viņu lamāju,
taču vienmēr viņu atceros!
Viņa dēļ man trīs iekšas,
žēlot es žēlošu viņu!”
saka Kungs.
21 “Uzliec rādītāja akmeni,
uzslej sev ceļrāža stabu!
Ved savu sirdi pa stingru ceļu,
pa ceļu, kuru tu iesi,
atgriezies, jaunava Israēla,
atgriezies savās pilsētās!
22 Cik ilgi vēl mīņāsies,
atkritusī meita?!
Šai zemei Kungs jau devis citu sievu,
kas protas aptecēt vīru!”
23 Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: “Kad es atvedīšu atpakaļ gūstekņus, tad Jūdas zemē un pilsētās tie atkal teiks šos vārdus:
esi svētīts, tu, Kungs!
Tu taisnības pļava!
Tu svētuma kalns! –
24 Tur mitīs Jūda kopā ar visām pilsētām un zemnieki, un tie, kas ar ganāmpulkiem klejo. 25 Es padzirdīšu gurušu dvēseli, ik tvīkstošu dvēseli es piepildīšu!” 26 Tad es pamodos un palūkojos, mans miegs bija salds.
Ikviens ir atbildīgs par paša darbiem
27 “Redzi, nāk dienas,” saka Kungs, “un es sēšu Israēla namā un Jūdas namā cilvēka sēklu un lopa sēklu! 28 Un, kā es tos uzlūkoju, lai rautu un plēstu, lai plosītu un izdeldētu un lai darītu ļaunu, tā es tos uzlūkošu, lai celtu un lai stādītu,” saka Kungs.
29 Tajās dienās viņi vairs neteiks:
tēvi ēda skābas vīnogas,
bet dēliem notrula zobi! –
30 Bet ikviens mirs savas vainas dēļ, un zobi notruls tam cilvēkam, kas pats skābas vīnogas ēdis!
Jauna derība
31 “Redzi, nāk dienas,” saka Kungs, “kad es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un Jūdas namu. 32 Ne tādu derību, ko es slēdzu ar viņu tēviem todien, kad ņēmu tos pie rokas, lai izvestu no Ēģiptes zemes, – viņi lauza manu derību, lai gan pār tiem valdīju, saka Kungs. 33 Pēc šīm dienām ar Israēla namu es slēgšu šādu derību, saka Kungs, es došu viņiem savu bauslību, es rakstīšu to viņu sirdīs, un es būšu viņiem Dievs, un viņi būs mana tauta. 34 Neviens vairs nepamācīs nedz savu tuvāko, nedz savu brāli, sacīdams: pazīstiet Kungu! – jo viņi visi mani pazīs, no maza līdz lielam, saka Kungs, es piedošu viņu vainas un viņu grēkus vairs nepieminēšu!”
35 Tā saka Kungs,
kas dienā dod gaismai sauli
un mēness un zvaigžņu kārtību
gaismai naktī,
kas viļņo jūru,
ka tā krāc viļņus, –
Pulku Kungs ir viņa vārds!
36 “Ja šie mani likumi beigtos,”
saka Kungs,
“tik tad beigtos Israēla dzimums,
tik tad tie nemūžam vairs nebūtu mana tauta!”
37 Tā saka Kungs:
“Ja var izmērīt debesis augšā,
ja var izmērīt zemes pamatus apakšā,
tik tad es atmetīšu visu Israēla dzimumu
dēļ visa, ko viņi darījuši,
saka Kungs.
38 Redzi, nāk dienas, saka Kungs, kad Kungam tiks uzcelta pilsēta – no Hananēla torņa līdz Stūra vārtiem, 39 un mēraukla ies līdz Gārēba pakalnam un tad tiks pagriezta uz Gou, 40 un visa līķu un pelnu paleja un visas āres līdz Kidronas strautam un līdz Zirgu vārtiem uz austrumiem būs svētas Kungam! Te nemūžam vairs negraus un neplēsīs!”
