1 Kad priesteris Pašchurs, īmera dēls, dzirdēja Jeremiju šos vārdus izsakām,
2 Tad viņš lika nopērt Jeremiju un ielika to siekstā cietumā, kas bija Benjamiņa vārtos: tie bija augšējie tā Kunga namā.
3 Kad otrā rītā Pašchurs izlaida Jeremiju no siekstas, Jeremija sacīja viņam: „Tas Kungs sauks turpmāk tavu vārdu ne Pašchur, bet Magor Misabib.
4 Jo tā saka tas Kungs: „Redzi, Es tevi darīšu par briesmām tev pašam un visiem taviem draugiem! Tie kritīs no ienaidnieka zobena, tavām acīm to redzot. Visu Jūdu Es nodošu Bābeles ķēniņa rokās, viņš tos aizvedīs gūstā uz Bābeli un tos nokaus ar zobenu.
5 Es nodošu ari visu šās pilsētas bagātību, un īpašumu, un visus dārgumus, un visu Jūdas ķēniņu mantu viņu ienaidnieku rokās. Viņi visu to izlaupīs un aizvedīs uz Bābeli.
6 Un tu, Pašchur, un visi tava nama iedzīvotāji, jūs kritīsit gūstā, tevi aizvedīs uz Bābeli, tur tu nomirsi, un tur tevi apraks un tāpat ari visus tavus draugus, kam tu sludināji melus!“
7 Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani! Bet es esmu kļuvis nepārtraukti par apsmieklu katru dienu, visi mani nievā un paļā!
8 Kad vien es runāju, man jāizsaucas un jākliedz: „Netaisnība un varmācība! —Tā Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu katru dienu!
9 Bet kad es apņemos: „Es nedomāšu vairs par to un nerunāšu Viņa vārdā“, —tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!
10 Es dzirdu daudzus jau čukstam: „Visapkārt briesmas! Uzrādiet viņu iestādēm! Apsūdzēsim viņu!“ Visi mani draugi sagaida no manas puses kādu nepareizu rīcību: „Varbūt viņš ļaujas apmuļķot sevi un mēs varam viņam pieķerties; tad viņš ir mūsu rokās, un mēs varam viņam atriebties!“
11 Bet tas Kungs ir pie manis, stiprs un varens. Tādēļ mani vajātāji kritīs un nepanāks nekā. Tie redzēs sevi galīgi vīlušos esam, jo viņu nodoms neizdevās. Tiem būs mūžīgs negods, kas paliks neaizmirstams!
12 Tu, Kungs Cebaot, kas pārbaudi taisno, kas redzi īkstis un sirdis, parādi tiem savu atriebību, jo es Tev pavēlu savu lietu.
13 Dziediet tam Kungam, slavējiet to Kungu! Jo Viņš izglāba nabaga cilvēka dzīvību no ļaundaru rokas!
14 Nolādēta lai ir tā diena, kad es piedzimu! Tā diena, kad māte mani dzemdēja, lai paliek bez svētības!
15 Nolādēts lai ir tas vīrs, kas atnesa manam tēvam vēsti, paziņodams: „Tev piedzima dēls!“ —un viņu ar to iepriecināja.
16 Šim vīram lai klājas tā, kā tām pilsētām, ko tas Kungs iznīcināja bez žēlastības. Lai tās rītā agri dzird vai-manas un pusdienas laikā kapa troksni!
17 Kāpēc Tu tomēr nenogalināji mani jau mātes miesās! Tā būtu manas mātes klēpis mans kaps, un viņas miesas būtu palikušas mūžam grūtas!
18 Kādēļ man bija jānāk no mātes miesām pasaulē, lai redzētu grūtumus un sirdēstus un pavadītu savas mūža dienas ar kaunu?
Jeremija un Pašhūrs
1 Priesteris Pašhūrs, Immēra dēls, kas bija Kunga nama uzraugs, dzirdēja Jeremiju pravietojam šo visu. 2 Tad Pašhūrs sita pravieti Jeremiju un ielika viņu siekstā, kas atradās Benjāmina vārtos, pie Kunga nama augšdaļas. 3 Un no rīta Pašhūrs atlaida pravieti Jeremiju no siekstas, un Jeremija viņam teica: “Tevi vairs nesauks par Pašhūru, bet par Visušausmīgo!”
4 Jo tā saka Kungs: “Redzi, es uzsūtīšu tev šaušalas, tev un visiem taviem mīļajiem, viņi kritīs no ienaidnieka zobena, un tavas acis to redzēs! Visu Jūdu es atdošu Bābeles ķēniņa rokā, un viņš aiztrieks to trimdā uz Bābeli un kaus ar zobenu! 5 Es atdošu ienaidnieka rokā visus šīs pilsētas dārgumus, visus tās krājumus un dārglietas, un visas Jūdas ķēniņu dārgumus, – tie tās izlaupīs, paņems un aiznesīs uz Bābeli! 6 Un tu, Pašhūr, un visi, kas dzīvo tavā namā, aiziesiet gūstā, jūs iesiet uz Bābeli, tur mirsiet un tiksiet aprakti – tu un visi tavi mīļie, kam tu pravietoji melus!”
Jeremijas žēlabas par vajātājiem
7 Tu mani pierunāji, Kungs,
es ļāvos pierunāties,
tu mani pārspēkoji un pievārēji,
es biju par izsmieklu cauru dienu,
visi par mani ņirdz!
8 Jo, kad es runāju,
es kliedzu,
spaidi un varasdarbi! –
es saucu.
Man bija Kunga vārds
par kaunu un izsmieklu
cauru dienu!
9 Es teicu:
viņu vairs neatcerēšos,
vairs viņa vārdā nerunāšu!
Manā sirdī bija degoša uguns,
kaulos man ieslodzīta,
knapi turos to valdīt
un nevaru.
10 Es dzirdēju daudzas paļas:
visapkārt šaušalas –
apsūdzam, uzrādām viņu!
Visi mani ļaudis
lūko, kad kritīšu:
varbūt viņš pieviļas
un mēs viņu pievārēsim
un sariebsim viņam!
11 Bet ar mani ir Kungs
kā varonis spēcīgs! –
Tādēļ klups mani vajātāji
un nepārspēs mani!
Tie paliks kaunā,
jo nejēdz,
negods tiem mūžīgs –
tas netiks aizmirsts!
12 Pulku Kungs,
kas pārbauda taisno,
kas redz sirdis un prātus!
Ļauj, lai es ieraugu,
kā tu atriebies viņiem,
tev es uzticu savu lietu!
13 Dziediet Kungam,
slavējiet Kungu,
jo viņš izglāba nabaga dzīvību
no ļaundaru rokas!
14 Nolādēta tā diena,
kad piedzimu,
diena, kurā māte mani dzemdēja,
nav svētīta!
15 Nolādēts tas vīrs,
kurš pateica manam tēvam:
tev piedzimis dēls, –
re, kā iepriecināja!
16 Lai tam vīram ir kā tām pilsētām,
kuras Kungs noplēsa un nežēloja,
lai viņš dzird kliedzam no rīta
un kara dunu jau pusdienas laikā!
17 Kādēļ viņš nenogalēja mani vēl mātes klēpī!
Tad mana māte būtu mans kaps
un viņas klēpis paliktu mūžam grūts.
18 Kādēļ es pametu klēpi?
Lai redzētu mokas un pūles?
Lai manas dienas ritētu kaunā?
