1 „Tev, Kungs, taisnība, ja es gribētu tiesāties ar Tevi. Tomēr es gribu reiz par tiesas lietām ar Tevi runāt. Kāpēc bezdievjiem viņu ceļš labi izdodas, un visiem krāpniekiem labi klājas?
2 Tu tos iedēstīji, tie iesakņojas, tie aug un atnes augļus. Tu esi tuvu viņu mutei, bet tālu viņu sirdīm.
3 Bet Tu, Kungs, mani pazīsti labi jo labi, Tu redzi un zini, kāda ir mana sirds tavā priekšā. Aizvāc viņus projām kā avis kaušanai un novēli viņus jau laikus tai dienai, kad viņi būs spiesti izbeigt savas dzīves gaitas!
4 Cik ilgi tad lai sēro zeme, un novīst zāle visur laukā? Cik ilgi vēl iedzīvotāju ļaunprātības dēļ lai aiziet bojā lopi un putni? Jo šie ļaudis saka: Viņš neredzēs, kā mums beigās klāsies!
5 Ja tu sacenties iešanā ar kājniekiem un tie tevi jau nokausē, kā tad tu varētu sacensties ar zirgiem? Un ja tu jūties drošs tikai miera zemē, ko tad tu darīsi Jardānas biezokņos?
6 Tiešām, pat tavi brāļi, radi un visa tava dzimta no tēva puses ir tev neuzticīgi, jā, pat viņi, jo arī viņi raidīja tev pakaļ skaļā balsī naida pilnus saucienus. Tādēļ neuzticies tiem, pat kad tie ar tevi arī laipni runātu!
7 Es atteicos no sava nama, es pametu savu mantas tiesu un nodevu savu sirdsmīļo viņa ienaidnieku rokās.
8 Mans mantojums Man kļuvis kā lauva mežā, tas pacēla rūkdams savu balsi pret Mani, tādēļ es to nevarēju neienīst.
9 Vai tad mans mantojums Man kļuvis par raibu putnu, ka tam citi putni krīt virsū no visām pusēm? Šurp, pulcējieties kopā, visi lauku zvēri, nāciet un ēdiet!
10 Daudzi gani ir postījuši manu vīna dārzu un saminuši manu tīrumu, tie padarījuši manu jauko tīrumu par kailu noru.
11 Tie pārvērtuši to par tuksnaini, nopostīts tas skumst manā priekšā. Pārvērsta kailatnē ir visa zeme, tādēļ ka nav neviena, kas par to rūpējas.
12 Pāri visiem kailajiem tuksnešaino ganību pauguriem pārvirzījušies postītāji; tam Kungam ir zobens, tas rij no viena zemes gala līdz otram, nav glābiņa nevienam dzīvam radījumam.
13 Viņi sēja kviešus, bet pļauj ērkšķus, viņi piespiedās ar visiem spēkiem, bet bez panākuma. Tā palieciet tad arī kaunā ar savu ražu tā Kunga liesmojošo dusmu priekšā!“
14 Tā teica tas Kungs par visiem maniem ļaunajiem kaimiņiem, kas aizkāruši to mantojumu, ko Es devu savai Israēla tautai par īpašumu: „Redzi, Es tos izplūkšu no viņu zemes tāpat, kā Es izrauju Jūdas namu no viņu vidus!
15 Kad Es tos būšu izrāvis, Es par tiem atkal apžēlošos un tos vedīšu atpakaļ katru savā mantojumā, katru savā zemē.
16 Kad tie būs pieraduši pie manas tautas dzīves, ka tie zvērēs pie mana vārda: Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo! —Tāpat kā tie bija pieradinājuši manu tautu zvērēt Baāla vārdā, tad tie taps novietoti manas tautas vidū.
17 Bet ja tie neklausīs, tad Es izdeldēšu tādu tautu, iznīcināšu to līdz pašiem pamatiem uz mūžīgiem laikiem!“ —saka tas Kungs.
Jeremijas žēlabas
1 Taisns tu, Kungs,
kad es ķildā ar tevi.
Tomēr runāšu ar tevi par tiesu:
kādēļ ļaundariem ceļš sokas
un bez rūpēm tie visi krāpjas?
2 Tu viņus stādīji,
un tie iesakņojās,
tie izauga un deva augļus,
tu esi tuvu to mutēm,
bet tālu to nierēm!
3 Tu, Kungs, pazīsti mani un redzi,
tu pārbaudi manu sirdi pret tevi,
dzen tos ārā kā avis uz nāvēšanu
un nošķir tos kaušanas dienai!
4 Cik ilgi sēros zeme
un kaltīs zāle uz lauka –
zvēri un putni ir patriekti
tur mītošo ļaunuma dēļ,
jo viņi teica:
mūsu galu viņš neredzēs!
Dieva atbilde Jeremijam
5 Ja tu ar kājniekiem skrienies
un tas tevi gurdina,
tad kā tev skrieties ar zirgiem?
Ja uz miera zemi tu paļaujies,
tad ko tev darīt Jardānas biezokņos?
6 Pat tavi brāļi un tava tēva nams –
pat tie tevi pievīluši,
pat tie brēc tev pakaļ pilnā rīklē,
netici tiem, kad tie runā labu!
7 “Es pametu savu namu,
es pametu savu mantoto,
savas dvēseles mīļo es atdevu
viņas naidnieka rokā.
8 Mana mantotā tapa
kā biezokņu lauva,
savu balsi pret mani tā pacēla,
tādēļ to nīstu.
9 Vai mana mantotā ir raibs plēsējputns?
Vai plēsējputni riņķo ap to?
Ejiet, pulciniet lauka zvērus,
vediet tos šurpu, lai rij!
10 Pulka ganu postījuši manu vīnadārzu,
manu daļu tie nominuši,
manu kāroto daļu
par izdeldētu tuksnesi pataisījuši.
11 Par izpostījumu pataisīta,
sapostīta tā vaid uz mani,
izdeldēta ir visa zeme,
bet nav neviena,
kas to liktu pie sirds.
12 Pār visiem kailajiem tuksneša pakalniem
nākuši postītāji,
jo Kunga zobens rij
no viena zemes gala līdz otram,
un nevienai miesai nav miera!
13 Tie sēja kviešus
un ievāca ērkšķus,
paši jau paguruši,
bet guvuši nav neko,
par savu ražu tiem jākaunas
Kunga dusmu kvēles dēļ.”
14 Tā saka Kungs par visiem maniem ļaunajiem kaimiņiem, kuri grābstās gar manu mantojumu, kuru es devu mantot savai tautai Israēlam: “Redzi, es izraušu viņus no viņu zemes, un Jūdas namu es izraušu no viņu vidus! 15 Bet pēc tam, kad es būšu tos izrāvis, es atkal apžēlošos par viņiem – ikvienu es vedīšu atpakaļ pie viņa mantojuma un viņa zemes. 16 Un, ja tie pratīsies turēties pie manas tautas gājuma un zvērēs manā vārdā: dzīvs Kungs! – tāpat kā tie mācīja manai tautai zvērēt pie Baala, tad tie tiks ietverti manas tautas vidū. 17 Bet, ja tie neklausīs, es izraušu šo tautu, izraušu un izdeldēšu!” saka Kungs.
