1 Abimelechs, Jerubbaāla dēls, nogāja uz Sichemu pie savas mātes brāļiem un pateica viņiem un visai savas mātes tēva ģimenei:
2 „Jautājiet visiem Sichemas noteicējiem pilsoņiem: Kas jums ir labāk, vai ka pār jums valda septiņdesmit vīru, visi Jerubbaāla dēli, jeb vai ka valda viens vienīgs vīrs? Pieminiet, ka es esmu ir jūsu kauls, ir jūsu miesa!“
3 Kad Sichemas vadītāju pilsoņu klātbūtnē viņa mātes brāļi sacīja tiem visus šos vārdus, tad viņu sirdis nosvērās uz Abimelecha pusi, jo tie sprieda un sacīja: „Viņš taču ir mūsu brālis.“
4 Un tie viņam izsniedza septiņdesmit sudraba seķeļus no Derības Baāla svētnīcas, un par tiem Abimelechs saderēja visādus neliešus un neuzticamus ļaudis, kas viņam sekoja.
5 Pēc tam viņš nonāca Ofrā, sava tēva namā, un nokāva savus brāļus, Jerubbaāla dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena vienīga akmens; bet Jotāms, Jerubbaāla jaunākais dēls, paglābās, jo viņš bija paslēpies.
6 Tad sapulcējās visi Sichemas noteicēji pilsoņi un viss Bet-Millas pulks, un tie visi sadevās kopā un iecēla Abimelechu par ķēniņu pie piemiņas ozola, kas ir tuvu pie Sichemas.
7 Kad to pateica Jotāmam, tad viņš cēlās un devās Garicima kalna virsotnē, nostājās un pacēla savu balsi, sauca un sacīja: „Uzklausait mani, jūs Sichemas pilsoņi, tad Dievs ari jūs klausīs!
8 Sanākt reiz sanāca koki, lai sev svaidītu ķēniņu, un tie sacīja eļļas kokam: „Valdi jel tu pār mums kā ķēniņš!“
9 Bet eļļas koks tiem atbildēja: „Vai man likt iet zudumā savam taukumam, par ko Dievs un cilvēki mani slavē, un es tad lai noietu un līgotos pāri koku galotnēm?“
10 Tad koki teica vīģes kokam: „Nāc tu, esi mūsu ķēniņš!“
11 Bet vīģes koks tiem sacīja: „Vai lai es atstāju savu saldumu sulā un savus labos augļus, kas ir tik jauki, un lai noietu un locītos pāri citiem kokiem?“
12 Tad koki sacīja vīna kokam: „Nāc tu un topi mums par ķēniņu!“
13 Bet vīna koks tiem atbildēja: „Vai lai es atstāju savu vīna svaigo sulu, kas ielīksmo kā dievus, tā cilvēkus, un lai noeju un līgojos pāri pār citiem kokiem?“
14 Tad visi koki uzrunāja dzēlīgo ērkšķu krūmu: „Nāc tu un esi ķēniņš pār mums!“
15 Tad ērkšķu krūms atbildēja pārējiem kokiem: „Kad jūs patiešām mani gribat svaidīt sev par ķēniņu, tad nāciet un uzticieties manai paēnai! Bet ja jūs to nedarīsit, tad lai no ērkšķu krūma izšaujas uguns, un tā lai aprij Libanona ciedrus!“
16 Tad nu tagad, ja jūs esat godīgi un nevainojami rīkojušies, ieceldami Abimelechu par ķēniņu, un ja jūs esat labu vien darījuši Jerubbaālam un viņa namam, un ja jūs esat tā darījuši, kā viņa rokas būtu to pelnījušas,
17 —Jo mans tēvs ir jūsu dēļ vedis kapus, un viņš jūsu dēļ ir bijis labprātīgi ar mieru ziedot savu dzīvību un jūs izglābis no Midiana rokas,
18 Kurpretī jūs šodien esat sacēlušies pret manu tēva namu un esat nogalinā-juši viņa dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens, un esat iecēluši Abime-lechu, kalpones dēlu, par ķēniņu Siche-mas dižciltīgajiem tāpēc, ka viņš ir jūsu brālis,
19 Ja nu jūs tiešām esat rīkojušies godīgi un taisnīgi ar Jerubbaālu un viņa namu, tad vēlu jums no sirds priecāties par Abimelechu, un ari viņš lai būtu līksms par jums.
20 Bet ja ne, tad lai iziet no Abimelecha uguns, un tā lai aprij Sichemas cienījamākos vīrus un pils iemītniekus, un lai ari uguns iziet no Sichemas dižciltīgajiem un no pils un aprij Abimelechu!“
21 Tad Jotāms steidzīgi bēga un glābās, nokļūdams Beērā, un tur viņš dzīvoja, baidīdamies no sava brāļa Abimelecha un turēdamies tālu no viņa.
22 Kad nu Abimelechs bija trīs gadus valdījis pār Israēlu,
23 Tad Dievs deva ļaunu prātu Abimelecha un Sichemas vecaju starpā, tā ka Sichemas pilsoņi lauza uzticību Abimelecham un atstājās no viņa.
24 Tas notika tādēļ, lai viņa varmācība, kas bija nodarīta septiņdesmit Jerubbaāla dēliem, kristu uz viņu, un viņu asinis lai nāktu pār Abimelechu, viņu brāli, kas tos pats bija nogalinājis, un lai tās nāktu ari pār Sichemas dižciltīgajiem, kupi bija stiprinājuši viņa rokas, lai viņš nokautu savus brāļus.
25 Lai noskaņotu ļaudis pret Abimelechu, Sichemas dižciltīgie novietoja kalnos paslēptus laupītājus. Tiem vajadzēja aplaupīt ikvienu ceļa gājēju. Tas tika paziņots Abimelecham.
26 Toreiz Gaāls, Ebeda dēls, nāca ar saviem brāļiem, lai nomestos Sichemā, un Sichemas noteicēji pilsoņi viņam uzticējās.
27 Reiz tie izgāja ārā uz lauka un nolasīja vīna kalnus, izspieda sulu un svinēja prieka svētkus, tad tie devās sava dieva namā, ēda un dzēra un lādēja Abimelechu.
28 Tad Gaāls, Ebeda dēls, sacīja: „Kas ir Abimelechs, un kas esam mēs, sichemieši, ka mums viņam jākalpo? Vai viņš nav Jerubbaāla dēls, un Zebuls viņa pilnvarotais? Vai viņam nevajadzētu kalpot Hemora, Sichemas ciltstēva, vīriem, kādēļ tad mums ir jākalpo viņam?
29 Ak, kaut šī tauta būta manā vadībā, gan tad es izdzītu Abimelechu!“ Un Abimelecham viņš teica: „Pastiprini savu karaspēku un nāc laukā!“
30 Kad nu Zebuls, pilsētas virspavēlnieks, šos Gaāla, Ebeda dēla, vārdus dzirdēja, tad viņam sametās dusmas.
31 Viņš slepeni nosūtīja ziņnešus pie Abimelecha uz Arūmu un vēstīja: „Redzi, Gaāls, Ebeda dēls, ar saviem brāļiem ir atnākuši uz Sichemu, un tagad tie sakūda pilsētu pret tevi.
32 Tādēļ celies tu, un arī tie karavīri, kas ir pie tevis, nakts laikā, un apmeties tīrumu aizsegā.
33 Bet rītā agri, saulei lecot, celies un uzbrūc pilsētai. Un redzi, kad viņš ar karavīriem, kas turas pie viņa, izietu tev pretī, tad tu varētu darīt, kā tava roka to atrod par iespējamu!“
34 Tad Abimelechs ar karavīru saimi, kas bija pie viņa, piecēlās naktī, devās ceļā tīrumu aizsegā, un četros pulkos ielenca Sichemu.
35 Bet Gaāls, Egeda dēls, iznāca laukā un nostājās pilsētas vārtos; tad Abimelechs un visi tie, kas bija pie viņa, cēlās ārā no paslēptuves.
36 Tiklīdz Gaāls ieraudzīja šos ļaudis, viņš teica Zebulam: „Redzi, tur taču kareivji dodas lejup no kalnu virsotnēm!“ Bet Zebuls viņam teica: „Tev šķiet kalnu ēnas vīri esam.“
37 Gaāls tomēr nerimās un teica: „Nē, tie ir karavīri, kas nāk lejup, un tur ir vēl viens pulks karavīru, kas nāk pa ceļu no Burvju ozoliem.“
38 Tad Zebuls viņam sacīja: „Kur nu tagad ir tava mute, ar ko tu teici: „Kas ir Abimelechs, ka mums būs viņam kalpot labu prātu?“ Vai tā nav tā tauta, par kuru tu ņirgājies? Izej nu tagad ārā un karo pret viņiem!“
39 Un Gaāls izgāja Sichemas pilsoņu priekšgalā un karoja pret Abimelechu.
40 Un Abimelechs to vajāja, un tas bēga no viņa, un daudzi krita, un nokautie gulēja līdz pat pilsētas vārtiem.
41 Tad Abimelechs atgriezās Arūmā, bet Zebuls izdzina Gaālu un viņa brāļus, ka tie nepalika dzīvot Sichemā.
42 Un notika nākamajā dienā, ka ļaudis izgāja tīrumā, un tas tika Abime-lecham paziņots.
43 Tad viņš sapulcināja savu karaspēku, sadalīja to trijos pulkos un tos paslēpa laukos. Un kad viņš vēroja, ka, lūk, tauta pašreiz nāk laukā no pilsētas, tad viņš devās pret tiem cīņā un tos apkāva.
44 Un Abimelechs un tie pulki, kas bija pie viņa, devās tālāk uz priekšu un apstājās pie pilsētas vārtiem, bet divi pulki uzbruka visiem tiem, kas atradās laukā, un arī tos nogalināja.
45 Tā Abimelechs karoja pret pilsētu visu dienu, un viņš arī ieņēma pilsētu un nokāva visus ļaudis, kas atradās pilsētā, un, nopostījis pilsētu, pārkaisīja to ar sāli.
46 Kad nu visi Sichemas nocietinātas pils iemītnieki to dzirdēja, tad tie sagāja stipri nocietinātā Derības dieva nama tornī.
47 Un tiklīdz kā Abimelecham tika paziņots, ka visi Sichemas cietokšņa pavēlnieki ir sapulcējušies vienkopus,
48 Tad Abimelechs devās ar visu savu karaspēku, kas bija pie viņa, augšā uz Salmona kalnu. Tur Abimelechs ņēma savā rokā cirvi, nocirta kāda koka zaru, uzcēla un uzlika to uz saviem pleciem; tad viņš sacīja tai tautai, kas bija pie viņa: „Ko jūs redzat mani darām, to darait arī jūs steidzīgi, tāpat kā es!“
49 Tad arī visi ļaudis nocirta ikviens pa zaram un sekoja Abimelecham. Viņi nolika zarus pie stiprā torņa un aizdedzināja tos ar uguni; tā nobeidzās visi Sichemas cietokšņa pavēlnieki un ļaudis, ap tūkstoš vīru un sievu.
50 Tad Abimelechs devās pret Tefaecu, uzcēla savas teltis tai visapkārt un ieņēma to.
51 Bet pilsētas vidū atradās stiprs nocietinājums, tur sabēga visi viri un visas sievas, visi vietējie pilsoņi; un tie visu aiz sevis noslēdza un uzkāpa uz torņa jumta.
52 Kad nu Abimelechs bija tuvu nocietinājumam, tad viņš devās pret to uzbrukumā un izlauzās līdz cietokšņa durvīm, lai tās sadedzinātu ar uguni.
53 Bet tad kāda sieva nometa virsējo dzirnu akmeni uz Abimelecha galvu, un tas sadragāja viņa galvas kausu.
54 Tad viņš steidzīgi piesauca savu ieroču nesēju, puisi, un pavēlēja tam: „Izvelc savu zobenu un nonāvē mani, lai par mani nesaka, ka kāda sieviete mani nonāvējusi!“ Un viņa ieroču nesējs to nodūra, un tā tas mira.
55 Kad nu Israēla vīri redzēja, ka Abimelechs bija kritis, tad tie atgriezās ikviens savās mājās.
56 Tā Dievs atmaksāja Abimelecha ļauno darbu, ko viņš bija nodarījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus.
57 Un tāpat arī Dievs lika visiem tiem ļauniem darbiem, ko Sichemas vīri bija nodarījuši, krist atpakaļ uz viņu galvām, un tā piepildījās Jotāma, Jerubbaāla dēla, lāsts.
Abīmelehs ceļ sevi par ķēniņu
1 Abīmelehs, Jerubaala dēls, devās uz Šehemu pie saviem mātesbrāļiem un runāja ar tiem un visu sava mātes tēva dzimtas namu: 2 “Jel runājiet, lai klausās visi Šehemas pilsoņi: kas jums ir labāk – vai ka pār jums valda septiņdesmit vīri, visi Jerubaala dēli, vai ka pār jums valda viens vīrs? Pieminiet taču, ka es esmu no jūsu kaula un miesas!” 3 Viņa mātesbrāļi stāstīja par viņu visus šos vārdus Šehemas pilsoņiem, un to prāti nosliecās par labu Abīmeleham, jo tie sacīja: “Viņš ir mūsu brālis.” 4 Viņi tam deva septiņdesmit sudraba gabalus no Derībbaala nama, un Abīmelehs par tiem nolīga salašņas un pārgalvjus, kas viņam sekoja. 5 Viņš nāca uz sava tēva namu Ofrā un nokāva savus brāļus, Jerubaala dēlus, – septiņdesmit vīrus uz viena akmens. Bet Jerubaala jaunākais dēls Jotāms palika dzīvs, jo viņš bija paslēpies.
Līdzība par kokiem
6 Visi Šehemas pilsoņi un visi no Millo nama sapulcējās un devās pie piemiņas ozola iecelt sev ķēniņu – lai Abīmelehs kļūtu viņu ķēniņš. 7 Kad to paziņoja Jotāmam, viņš gāja un nostājās Gerizīma kalna galā un skaļā balsī tiem sauca:
“Uzklausiet mani, Šehemas pilsoņi,
tad arī Dievs uzklausīs jūs!
8 Nāktin reiz sanāca koki,
lai sev svaidītu ķēniņu,
un sacīja olīvkokam:
valdi kā ķēniņš pār mums!
9 Olīvkoks tiem atbildēja:
vai lai pametu savu taukumu,
ar ko dievi un vīri tiek godāti,
un eju locīties pāri kokiem?!
10 Tad koki sacīja vīģes kokam:
nāc tu, valdi kā ķēniņš pār mums!
11 Vīģes koks tiem atbildēja:
vai lai pametu savu saldumu
un savus lieliskos augļus
un eju locīties pāri kokiem?!
12 Tad koki sacīja vīnakokam:
nāc tu, valdi kā ķēniņš pār mums!
13 Vīnakoks tiem atbildēja:
vai lai pametu jauno vīnu,
kas ielīksmo dievus un vīrus,
un eju locīties pāri kokiem?!
14 Tad visi koki sacīja dadzim:
nāc tu, valdi kā ķēniņš pār mums!
15 Un dadzis sacīja kokiem:
ja jau patiesi jūs mani svaidāt,
lai es būtu ķēniņš pār jums,
tad nāciet un tverieties manā paēnā,
bet, ja ne, šausies uguns no dadža
un aprīs Lebanona ciedrus!
16 Tad, ja nu jūs esat rīkojušies patiesi un godīgi, ieceļot Abīmelehu par ķēniņu, ja esat labu darījuši Jerubaalam un viņa namam, ja esat atmaksājuši viņam, kā viņa darbi to pelna, – 17 kad mans tēvs karoja par jums, savu dzīvību nežēlodams, un izrāva jūs no Midjāna rokas, 18 bet jūs šodien esat sacēlušies pret mana tēva namu un nokāvuši viņa dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens, un Abīmelehu, verdzenes dēlu, iecēluši par ķēniņu Šehemas pilsoņiem, jo viņš ir jūsu brālis, – 19 ja nu jūs šodien esat rīkojušies patiesi un godīgi pret Jerubaalu un viņa namu, tad baudiet prieku par Abīmelehu, un arī viņš lai bauda prieku par jums, 20 bet ja ne – uguns izšausies no Abīmeleha un aprīs Šehemas pilsoņus un Millo namu, un uguns izšausies no Šehemas pilsoņiem un Millo nama un aprīs Abīmelehu!” 21 Un Jotāms bēga un glābās, dodamies uz Beēru. Tur viņš dzīvoja tālu no sava brāļa Abīmeleha.
Abīmeleha krišana
22 Abīmelehs valdīja pār Israēlu trīs gadus. 23 Bet Dievs sūtīja ļaunu garu starp Abīmelehu un Šehemas pilsoņiem, un Šehemas pilsoņi kļuva neuzticīgi Abīmeleham, 24 lai septiņdesmit Jerubaala dēliem nodarītie varasdarbi un viņu asinis nāktu pār viņu brāli Abīmelehu, kurš tos nokāva, un pār Šehemas pilsoņiem, kuri atbalstīja viņa brāļu nokaušanu. 25 Šehemas pilsoņi viņa dēļ kalnu virsotnēs slēpņos izvietoja vīrus, kuri aplaupīja katru, kas gāja pa ceļu tiem garām. Tas tika pavēstīts Abīmeleham.
26 Gaala, Ebeda dēls, nāca kopā ar saviem brāļiem, un viņi ienāca Šehemā. Viņš ieguva Šehemas pilsoņu uzticību. 27 Un, kad tie izgāja laukos, novāca vīnogas savos vīnadārzos, izspieda tās un rīkoja svētkus, tie gāja sava dieva namā, ēda un dzēra un lādēja Abīmelehu. 28 Gaala, Ebeda dēls, teica: “Kas gan ir Abīmelehs un kas ir Šehema, ka mums viņam jākalpo? Vai viņš nav Jerubaala dēls un Zebūls viņa pilnvarnieks? Kalpojiet Hamora, Šehemas tēva, vīriem! Kāpēc lai mēs kalpotu viņam! 29 Eh, ja šie ļaudis būtu manā rokā, es novāktu Abīmelehu!” Un viņš teica par Abīmelehu: “Piepulcini sev vēl karapulkus un iznāc!” 30 Kad pilsētas pārvaldnieks Zebūls dzirdēja Gaalas, Ebeda dēla, vārdus, viņš iedegās dusmās. 31 Viņš slepus sūtīja vēstnešus pie Abīmeleha, sacīdams: “Redzi, Gaala, Ebeda dēls, un viņa brāļi ir atnākuši uz Šehemu, un, redzi, viņi musina pilsētu pret tevi. 32 Tad nu celies naktī, tu un tavi ļaudis, un paslēpies laukos. 33 Bet rīta agrumā, kad lēks saule, strauji uzbrūc pilsētai. Un, kad viņš un viņa ļaudis izies pret tevi, tad dari viņam, kā redzi.”
34 Abīmelehs un visi viņa ļaudis cēlās naktī un paslēpās pie Šehemas – četri pulki. 35 Gaala, Ebeda dēls, iznāca un nostājās pilsētas vārtu ejā. Tad Abīmelehs un viņa ļaudis cēlās no slēpņa. 36 Kad Gaala ieraudzīja šos ļaudis, viņš teica Zebūlam: “Redzi, ļaudis nāk lejā no kalnu virsotnēm!” Bet Zebūls viņam atbildēja: “Kalnu ēnas tev izskatās pēc vīriem.”
37 Tomēr Gaala nerimās un atkal ierunājās: “Redzi, ļaudis, tie nāk lejā no zemes vidienes, un vēl viens pulks nāk no Zīlnieku ozola puses!” 38 Tad Zebūls viņam teica: “Kur tad nu tava mute, tu, kas sacīji: kas gan ir Abīmelehs, ka mums šim jākalpo? Vai šie nav ļaudis, kurus tu nonievāji? Tad nu tagad ej un cīnies ar tiem!”
39 Gaala izgāja Šehemas pilsoņu priekšgalā un cīnījās ar Abīmelehu. 40 Abīmelehs viņu vajāja, un viņš bēga no tā, un daudzi krita nodurti līdz pat ieejai pilsētas vārtos. 41 Abīmelehs dzīvoja Arūmā, bet Gaalu un viņa brāļus Zebūls izdzina no Šehemas. 42 Nākamajā dienā ļaudis izgāja laukos, un tas tika pavēstīts Abīmeleham. 43 Viņš ņēma ļaudis, sadalīja tos trīs pulkos un paslēpās laukos. Viņš skatījās, un redzi – ļaudis nāca ārā no pilsētas. Tad viņš cēlās tiem pretī un tos sakāva. 44 Abīmelehs un pulki, kas bija pie viņa, strauji uzbruka un nostājās pilsētas vārtu ejā, bet divi pulki uzbruka visiem, kas bija laukā, un sakāva tos. 45 Abīmelehs visu dienu karoja pret pilsētu, kamēr ieņēma šo pilsētu un nokāva ļaudis, kas tajā. Viņš šo pilsētu nopostīja un pārkaisīja ar sāli.
46 Kad visi Šehemas torņa pilsoņi to dzirdēja, viņi iegāja Derībbaala nama pagrabā. 47 Abīmeleham tika pavēstīts, ka visi Šehemas torņa pilsoņi ir sapulcējušies vienuviet. 48 Tad Abīmelehs uzkāpa Calmona kalnā, viņš un visi viņa ļaudis, un Abīmelehs ņēma rokā cirvi, nocirta koku zarus, pacēla tos, uzlika sev plecos un teica ļaudīm, kas bija pie viņa: “Kā jūs redzējāt mani darām, tā steidziet un dariet arī jūs!” 49 Tad arī visi ļaudis ikviens nocirta pa zaram, gāja pakaļ Abīmeleham, nolika tos uz pagraba un aizdedzināja pagrabu virs tiem. Tā gāja bojā visi Šehemas torņa iedzīvotāji – ap tūkstoš vīru un sievu.
50 Pēc tam Abīmelehs devās uz Tēbēcu. Viņš to aplenca un ieņēma. 51 Bet pilsētas vidū bija stiprs tornis, un visi vīri un sievas, visi šīs pilsētas pilsoņi sabēga tajā un ieslēdzās, un uzkāpa uz torņa jumta. 52 Abīmelehs devās pret torni, lai cīnītos pret to. Viņš tuvojās torņa durvīm, lai tās sadedzinātu, 53 bet kāda sieva nometa augšējo dzirnakmeni Abīmeleham uz galvas un sadragāja viņa galvaskausu. 54 Viņš steigšus sauca puisi, savu ieroču nesēju, un sacīja tam: “Izvelc savu zobenu un nonāvē mani, lai par mani neteiktu: sieva viņu ir nokāvusi!” Viņa puisis nodūra viņu, un viņš nomira. 55 Kad Israēla vīri redzēja, ka Abīmelehs ir miris, tie visi devās mājup. 56 Tā Dievs Abīmeleha noziegumu vērsa pret viņu pašu – visu, ko tas bija darījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus. 57 Un visam Šehemas vīru noziegumam Dievs lika nākt pār viņu pašu galvām. Pār tiem nāca Jotāma, Jerubaala dēla, lāsts.
