1 Gileādietis Jefta bija stiprs karavīrs, kaut arī netikles dēls; viņa tēvs bija kāds gileādietis.
2 Kad nu šā gileādieša paša sieva bija viņam dzemdējusi dēlus un kad šīs sievas dēli pieauga, tad tie izdzina Jeftu un tam sacīja: „Tu gan nemantosi nenieka sava tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls!“
3 Tad Jefta bēga no saviem brāļiem un apmetās dzīvot Tobas zemē; ap Jeftu sapulcējās dažādi nelieši un gāja kopā ar viņu sņot.
4 Pēc kāda laika amonieši sāka karot ar Israēlu.
5 Kad nu amonieši sāka uzbrukumu pret Israēlu, tad Gileāda vecaji devās ceļā, lai atvestu Jeftu no Tobas zemes,
6 Un tie sacīja Jeftam: „Nāc un topi tu mums par vadoni, jo mēs kājosim pret amoniešiem!“
7 Bet Jefta sacīja Gileāda vecajiem: „Vai jūs mani neienīdāt un neizdzināt mani no mana tēva nama? Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdu laiki?“
8 Tad Gileāda vecaji sacīja Jeftam: „Tāpēc jau mēs atkal pie tevis atgriežamies, nāc mums līdzi, mēs kājosim ar Amona dēliem, un tev būs būt mums par vadoni visiem Gileāda iedzīvotājiem!“
9 Tad Jefta sacīja Gileāda vecajiem: „Jūs esat atkal pie manis atnākuši, lai vestu kaju pret Amona dēliem. Bet kad tas Kungs tos nodos manās rokās, vai tad es arī būšu jums par galvu?“
10 Tad Gileāda vecaji sacīja Jeftam: „Lai tas Kungs mūsu vidū dzird, ka mēs lietu izkārtosim tieši tā, kā tu to esi nupat prasījis.“
11 Tad Jefta gāja kopā ar Gileāda vecajiem, un tauta viņu iecēla sev par priekšnieku un par kajavadoni, un Jefta cēla visu savu lietu tā Kunga priekšā Micpā.
12 Un Jefta nosūtīja vēstnešus pie amoniešu ķēniņa, teikdams: „Ko tev no manis vajaga, ka tu esi nācis un lauzies manā zemē, lai sāktu kaju?“
13 Tad amoniešu ķēniņš atbildēja Jeftas sūtņiem: „Tāpēc, ka Israēls ir atņēmis manu zemi, kad viņš atnāca no Ēģiptes, sākot no Arnonas un līdz Jabokai un Jardānai; tagad nu atdod man to ar labu!“
14 Bet Jefta sūtīja atkal vēstnešus pie amoniešu ķēniņa
15 Un lika tam teikt: „Tā saka Jefta: Israēls nav ņēmis ne Moāba zemi, ne amoniešu zemi,
16 Jo, iznākot ārā no Ēģiptes, Israēls gāja pa tuksnesi līdz Niedju jūjai un nonāca Kadešā.
17 Un Israēls tanī laikā nosūtīja vēstnešus pie Ēdoma ķēniņa, teikdams: „Atļauj mums iziet caur tavu zemi!“ Bet Ēdoma ķēniņš neuzklausīja lūgumu. Un arī pie Moāba ķēniņa viņš sūtīja, bet arī tas to negribēja. Un tā Israēlam vajadzēja palikt Kadešā.
18 Un pēc tam viņš pārstaigāja tuksnesi un apgāja Ēdoma zemei un Moāba zemei apkārt un nonāca apgabalā pret austrumiem no Moāba zemes; un tur tas uzcēla savas teltis viņpus Arnonas, bet tie nemaz arī neienāca Moāba robežās, jo Arnona ir moābiešu robeža.
19 Tad Israēls sūtīja vēstnešus pie amoriešu ķēniņa Sichona, ķujš kā ķēniņš valdīja Hešbonā, un Israēls tam teica: „Mēs, uz savu ceļa mērķi iedami, gribam iziet caur tavu zemi.“
20 Tomēr Sichons neuzticējās Israēlam, lai atļautu viņam šķērsot savus novadus, bet sapulcināja visu savu kajotāju saimi, apmetās nometnē pie Jachcas un uzbruka Israēlam.
21 Bet tas Kungs, Israēla Dievs, nodeva Sichonu un visu viņa karotāju saimi Israēla rokā, ka tie tos sakāva; tā Israēls iemantoja it visu amoriešu zemi un to ari apdzīvo.
22 Un tie ieguva īpašumā visu amoriešu robežu apgabalu no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jardānai.
23 Un tā nu tas Kungs, Israēla Dievs, ir izdzinis amoriešus savas Israēla tautas labā, —un tagad tu to gribi ieņemt?
24 Patiešām to, ko tavs dievs Kā-rnošs izdzīs, to tu varēsi iegūt, bet visu to apgabalu, no kūja mūsu labā izdzinis citus tas Kungs, mūsu Dievs, to mēs paši iegūsim kā mantojumu!
25 Un nu tagad, —vai tu tiešām savā taisnībā esi stiprāks nekā Moāba ķēniņš Balaks, Cipora dēls? Vai viņam jel kad ar Israēlu bijušas nesaskaņas, un vai viņš ar to ir kājojis,
26 Kamēr Israēls mita Hešbonā un tās mazpilsētās un Aroērā un tās priekšpilsētās un visās tanīs pilsētās, kas atrodas abpus Arnonas, visus šos trīs simts gadus? Kāpēc tad jūs tanī laikā necentāties tos atkal pievienot sev?
27 Es tev neesmu nodarījis nekādu pārestību, bet tu gan man nodari ļaunu, jo tu man taisies uzbrukt ar kāju. Tad lai tas Kungs pats, tas dzīvais tiesnesis, šodien tiesā starp Israēla bērniem un Amona bērniem!“
28 Bet amoniešu ķēniņš neklausījās Jeftas vārdos, ko tas bija licis viņam pavēstīt.
29 Un tā Kunga gars nāca pār Jeftu, un viņš apstaigāja Gileādu un Manasi, viņš apmeklēja arī Micpu Gileāda, un no Micpas Gileāda viņš devās pāri pret amoniešiem.
30 Un Jefta deva īpašu solījumu tam Kungam, un viņš sacīja: „Ja Tu tiešām nodosi Amona bērnus manā rokā,
31 Tad lai notiek, ka tas, kas kā pirmais iznāks no mana nama durvīm man pretim, kad es vesels atgriezīšos no cīņas ar Amona bērniem, lai tad pieder tam Kungam, un es to upurēšu kā dedzināmo upuri!“
32 Tad Jefta devās pret amoniešiem, lai vestu pret tiem kaju, un tas Kungs tos nodeva viņa rokā.
33 Un viņš tos sakāva, no Aroēra sākot līdz ceļam uz Minnitu, divdesmit pilsētas, un līdz Abel-Keramimai varen lielā kaujā; tā Amona bērni tika Israēla priekšā pazemoti.
34 Kad nu Jefta atgriezās uz Micpu savā namā, redzi, tad viņa meita iznāca viņam pretī ar rokas bungām un dejas solī; un viņa bija tā vienīgais bērns, un bez tās viņam nebija ne dēla, ne meitas.
35 Un notika, ka, tiklīdz viņš to ieraudzīja, viņš saplēsa savas drēbes un sauca: „Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz, kāpēc tieši tev tai jābūt, kas mani apbēdini! Bet es esmu atvēris savu muti pret to Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties!“
36 Un viņa tam atbildēja: „Mīļais tēvs, ja tu savu muti esi tā Kunga priekšā atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes nācis, pēc tam kad tas Kungs tev ir ļāvis atriebties taviem ienaidniekiem, Amona bērniem!“
37 Un viņa sacīja savam tēvam: „Lai tad ar mani tā notiek, bet dod tikai man divi mēnešus laika, jo es gribu noiet kalnos un apraudāt savu jaunavību, —es pati un manas draudzenes!“
38 Un viņš sacīja: „Ej!“ Un viņš to atlaida uz diviem mēnešiem; un viņa aizgāja ar savām tikpat vecām draudze-nēm, un tās apraudāja kalnos viņas jaunavību.
39 Un pēc divu mēnešu laika notecēšanas viņa atgriezās pie sava tēva, un viņš pie tās izpildīja savu īpašo solījumu, ko viņš bija solījis; bet viņa pati vēl nepazina vīra. Un kopš tā laika tas kļuva par tikumu Israēlā,
40 Ka gadu no gada Israēla meitas dodas, lai apraudātu dziesmās gileādieša Jeftas meitu četras dienas gadā.
Jiftāhs
1 Gileādietis Jiftāhs bija varens karavīrs, kaut arī maukas dēls, bet Jiftāha tēvs bija Gileāds. 2 Gileāda sieva dzemdēja viņam dēlus, bet, kad šīs sievas dēli izauga, tie padzina Jiftāhu, sacīdami: “Tu neko nemantosi mūsu tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls!” 3 Tad Jiftāhs bēga no saviem brāļiem un apmetās Toba zemē. Pie Jiftāha savācās visādi salašņas un siroja kopā ar viņu.
4 Pēc kāda laika Amona dēli sāka karu ar Israēlu. 5 Amona dēliem karojot ar Israēlu, Gileādas vecajie devās atvest Jiftāhu no Toba zemes. 6 Viņi sacīja Jiftāham: “Nāc, esi mūsu vadonis karā ar Amona dēliem!” 7 Bet Jiftāhs atbildēja Gileādas vecajiem: “Vai tad ne mani jūs ienīdāt un padzināt no tēva nama? Kāpēc tagad esat nākuši pie manis, kad jūs esat briesmās?” 8 Tad Gileādas vecajie teica Jiftāham: “Tādēļ jau mēs tagad vēršamies pie tevis, lai tu nāktu ar mums un cīnītos ar Amona dēliem, un būtu mums galvenais – visiem Gileādas iedzīvotājiem.” 9 Un Jiftāhs sacīja Gileādas vecajiem: “Ja vedīsiet mani atpakaļ cīnīties ar Amona dēliem un Kungs nodos viņus man, es būšu jūsu galvenais!” 10 Gileādas vecajie teica Jiftāham: “Kungs ir liecinieks, ka mēs tiešām darīsim, kā tu saki!” 11 Tad Jiftāhs devās līdzi Gileādas vecajiem, un tauta iecēla viņu par savu galveno un karavadoni, un Kunga priekšā Micpā Jiftāhs teica visu savu sakāmo.
12 Jiftāhs sūtīja vēstnešus pie Amona dēlu ķēniņa, sacīdams: “Kas tev pret mani, ka esi nācis uz manu zemi karot ar mani?” 13 Amona dēlu ķēniņš atbildēja Jiftāha vēstnešiem: “Tāpēc ka Israēls, kad tas nāca no Ēģiptes, paņēma manu zemi no Arnonas līdz Jabokai un līdz Jardānai. Tad nu atdod tās tagad ar labu!” 14 Jiftāhs vēlreiz sūtīja vēstnešus pie Amona dēlu ķēniņa 15 un sacīja viņam: “Tā saka Jiftāhs: Israēls nav ņēmis ne Moāba zemi, ne Amona dēlu zemi! 16 Jo, nākdams no Ēģiptes, Israēls gāja pa tuksnesi līdz Niedru jūrai un nonāca Kedešā. 17 Toreiz Israēls sūtīja vēstnešus pie Edoma ķēniņa, sacīdams: ļauj, es iziešu caur tavu zemi. Bet Edoma ķēniņš neklausījās. Un viņš sūtīja arī pie Moāba ķēniņa, bet tas nepiekrita. Tā Israēls palika Kedešā. 18 Un tas devās tuksnesī un gāja apkārt Edoma zemei un Moāba zemei un nonāca pie Moāba zemes no saules lēkta puses. Nometni uzslēja viņpus Arnonas, bet Moāba robežās tie neienāca, jo Arnona ir Moāba robeža. 19 Tad Israēls izsūtīja vēstnešus pie amoriešu un Hešbonas ķēniņa Sīhona, un Israēls tam teica: ļauj, mēs iziesim caur tavu zemi uz savu mājvietu. 20 Bet Sīhons neļāva Israēlam iet cauri savām robežām. Sīhons sapulcināja visus savus ļaudis, uzslēja nometni Jahacā un karoja ar Israēlu. 21 Kungs, Israēla Dievs, nodeva Sīhonu un visus viņa ļaudis Israēla rokās, un tie viņus sakāva. Tā Israēls iemantoja visu to amoriešu zemi, kuri mita šajā zemē. 22 Viņi iemantoja visas amoriešu robežas no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jardānai. 23 Kad nu Kungs, Israēla Dievs, ir atņēmis amoriešiem īpašumu, lai dotu savai tautai Israēlam, vai tad to iemantosi tu? 24 Vai tad tu nemanto to, ko tev devis īpašumā tavs dievs Kemošs? Bet mēs mantojam visu, ko Kungs, mūsu Dievs, atsavinājis priekš mums! 25 Vai tad tu būtu labāks par Moāba ķēniņu Bālāku, Cipora dēlu? Vai gan viņš cīnījās ar Israēlu un vai karoja ar to? 26 Israēls mīt Hešbonā un tās ciemos un Aroērā un tās ciemos un visās pilsētās Arnonas krastos trīs simti gadus – kāpēc tad jūs neatbrīvojāties visā šajā laikā? 27 Tātad es neesmu grēkojis pret tevi, bet tu gan man esi darījis ļaunu, sākdams pret mani karu. Kungs Soģis šodien lai iztiesā starp Israēla dēliem un Amona dēliem!” 28 Bet Amona dēlu ķēniņš neklausījās Jiftāha vēstījumu, ko tas viņam sūtīja.
Jiftāha zvērests
29 Kunga Gars bija pār Jiftāhu, un viņš šķērsoja Gileādu un Manasi, izgāja cauri Micpai Gileādā un no Micpas Gileādā devās pāri pret Amona dēliem. 30 Jiftāhs deva zvērestu Kungam: “Ja tu man dotin atdosi Amona dēlus, 31 tad notiks tā – kurš iznāks pa mana nama durvīm man pretī, kad es atgriezīšos ar uzvaru no Amona dēliem, tas būs Kungam, to es upurēšu par sadedzināmo upuri!”
32 Jiftāhs devās pāri pret Amona dēliem, lai karotu ar tiem, un Kungs tos nodeva viņa rokā. 33 Viņš tos sakāva no Aroēras līdz Minnītas apkārtnei – divdesmit pilsētas, un milzīga asinspirts bija līdz Ābel-Hramīmai. Tā Israēla dēli pazemoja Amona dēlus.
Jiftāha meita
34 Jiftāhs nāca uz Micpu, uz savu namu, un, redzi, viņa meita dejodama iznāca viņam pretī ar tamburīnu. Viņa bija tam viena vienīgā, viņam vairāk nebija ne dēlu, ne meitu. 35 Kad viņš to ieraudzīja, viņš plēsa savas drānas un teica: “Ak vai, mana meita! Liektin tu mani saliec! Tu dzen mani izmisumā! Ar savu muti es Kungam esmu solījis un atsaukt to nevaru!” 36 Viņa tam teica: “Mans tēvs, ar savu muti tu Kungam esi solījis – tagad, kad Kungs tev ir dāvājis atriebšanu taviem ienaidniekiem, Amona dēliem, dari man, kā ar savu muti esi sacījis!” 37 Un viņa teica savam tēvam: “Lai man tā dara! Dod man divus mēnešus, ka varu iet – iešu kalnos un apraudāšu savu jaunavību kopā ar savām biedrenēm.” 38 Viņš teica: “Ej!” – un aizsūtīja viņu projām uz diviem mēnešiem. Un viņa kopā ar savām biedrenēm devās kalnos apraudāt savu jaunavību. 39 Kad bija pagājuši divi mēneši, viņa atgriezās pie sava tēva, un viņš tai darīja, kā bija zvērējis. Viņa vēl nebija pazinusi vīra. Un tas kļuva par ieradumu Israēlā: 40 gadu no gada Israēla meitas dodas pieminēt gileādieša Jiftāha meitu četras dienas gadā.
