1 Es esmu kļuvis izzināms tiem, kas pēc Manis nejautāja, Mani atrod tie, kas Mani nemeklēja, un pagāniem, kas manu vārdu nepiesauca, saku Es: „Še Es esmu! —Še Es esmu!“
2 Es izstiepju cauru dienu savas rokas pret nepaklausīgu, pretspnedzīgu tautu, kas seko savām pašas domām pa nelabu ceļu,
3 Pret tautu, kas Mani vienmēr sāpīgi sarūgtina, nesdama manā priekšā kaujamos upujus dārzos un kvēpināmos upujus uz ķieģeļu altājriem.
4 Šie ļaudis sēd kapenēs, paliek pa nakti noslēpumainās vietās un alās, ēd cūkas gaļu, un viņu traukos atrodas no nešķīstām lietām vārīta vira.
5 Tie saka: „Paliec tālāk no manis! Nenāc man klāt, jo es esmu Tev par svētu!“ Tādi ļaudis ir kā dūmi manā degunā, kā uguns, kas liesmo cauru dienu.
6 „Redzi, manā priekšā ir rakstīts, un Es nerimšu, kamēr Es nebūšu atmaksājis, tiešām, Es atmaksāšu to viņiem un likšu viņiem to sajust viņu krūtīs un sirdīs,
7 Par jūsu noziegumiem un par jūsu tēvu noziegumiem kopā!“ —Tā saka tas Kungs, —„jo tāpēc, ka tie kvēpināja uz kalniem un Mani zaimoja uz pakalniem, Es tiem vispirms ielikšu viņu klēpī viņiem pienācīgo algu.“
8 Tā saka tas Kungs: „Kamēr vīnogu ķekarā ir vēl dzīvības sula, mēdz sacīt: Neposti to! Jo tur svētība iekšā. Tāpat Es rīkošos ar saviem kalpiem, ka Es tos visus nenomaitāju.
9 Es radīšu Jēkabam pēcnācējus un Jūdam mana kalnāja īpašniekus, lai mani izredzētie to manto un mani kalpi tur dzīvo.
10 Tad Saronas līdzenums taps par avju ganībām, un Achoras ieleja par vēršu novietni manai tautai, proti—tiem no tās, kas Mani meklēja.
11 Bet jūs, kas atmetuši to Kungu un aizmirsuši manu svēto kalnu, kas klājat galdu laimes dievam Gadam un nesat ar garšvielām pastiprinātus vīnus kā dzenamos upurus dievietei Menijai,
12 Jūs Es nododu zobenam, jums visiem būs galvas jānoliec nociršanai, jo jūs Man neatbildējāt, kad Es jūs aicināju, un neklausījāties, kad Es runāju, bet darījāt to, kas jauns manās acīs, un izraudzījāties to, kas Man nepatīk.“
13 Tādēļ tā saka Dievs tas Kungs: „Redzi, mani kalpi ēdīs, bet jūs būsit izsalkuši; mani kalpi dzers, bet jūs būsit izslāpuši; mani kalpi priecāsies, bet jūs stāvēsit nokaunējušies!
14 Redzi, mani kalpi gavilēs savā sirdspriekā, bet jūs brēksit sirdēstos un vaimanāsit izmisumā!
15 Bez tam jūs atstāsit savu vārdu maniem izredzētiem kā lāstu vārdu: Dievs tas Kungs tevi lai nogalina! Bet saviem kalpiem Viņš dos citu vārdu,
16 Tā ka tas, kas meklēs svētību šai zemē, tas to atradīs patiesā Dievā, un kas dos zvērestu šai zemē, tas zvērēs uzticības Dieva vārdā. Agrākās grūtības būs aizmirstas un paliks apslēptas manām acīm.
17 „Jo, redzi, Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs un tās nevienam vairs nenāks prātā.
18 Bet priecājieties un līksmojiet vienmēr par to, ko Es radu, jo redzi, Es pārradīšu Jeruzālemi priekam un tās tautu līksmībai.
19 Un Es pats priecāšos par Jeru-zālemi un līksmošu par savu tautu. Tur vairs nedzirdēs raudāšanu nedz sāpiu kliedzienus.
20 Tur nebūs nedaudz dienu veca zīdaiņa nedz arī cilvēka ar sirmiem matiem, kas neizdzīvo līdz galam savas mūža dienas; kā pats jaunākais mirs tas, kas vismaz simts gadu vecumā, un kādu tikai ap simts gadu vecu mirušo uzskatīs par lāsta skartu grēcinieku.
21 Kad viņi uzcels namus, tad viņi tur arī dzīvos; kad viņi stādīs vīna dārzus, tad viņi arī ēdīs to augļus.
22 Viņi necels namu, lai citi tur dzīvotu, viņi nedēstīs vīna dārzus, lai citi ēstu to augļus. Bet kā koku mūžs ir arī manas tautas mūžs, un mani izredzētie izmantos paši to, ko viņu rokas veikušas.
23 Viņi nedarbosies un nepūlēsies velti nedz ari dzemdēs bērnus agrai nāvei, jo viņi ir tā Kunga svētīto dzimums, un viņu pēcnācēji viņiem paliks.
24 Un notiks, pirms viņi sauc, Es viņiem jau atbildēšu, un kamēr viņi vēl runā, Es viņus jau uzklausīšu.
25 Vilki un jēri ies kopā ganos, un lauva ēdīs salmus kā vērsis, bet čūskas barība būs pīšļi. Tie nedarīs vairs nekā ļauna nedz posta visā manā svētajā kalnā!“ —saka tas Kungs.
Dieva taisnīgais spriedums
1 “Es atklājos tiem,
kas nevaicāja;
mani atrada tie,
kas mani nemeklēja.
Es teicu: es te! Es te! –
tautai, kas nepiesauc manu vārdu.
2 Es aizvien atvēru skaujas
pretestīgai tautai,
kas staigā nelabu ceļu,
pēc savām iedomām;
3 tautai, kas aizvaino mani
nemitīgi tieši sejā –
kas upurē dārzos,
kvēpina uz ķieģeļiem,
4 sēž kapu alās,
nakšņo slepenās vietās,
ēd cūkas gaļu,
kam nešķīsta vira traukos,
5 kas saka: “Tu paliec pie sevis!
Netuvojies man!
Jo esmu no tevis šķirta!”
Tie ir kodīgi dūmi man nāsīs,
uguns, kas deg visu dienu!
6 Redzi, kas rakstīts manā priekšā –
es neklusēšu, bet atmaksāšu,
un atmaksāšu tiem tieši krūtīs
7 viņu vainas un
viņu tēvu vainas pie viena!”
teica Kungs,
“tiem, kuri kvēpināja kalnos
un pakalnos zaimoja mani.
Un es atmērīšu
viņu agrākos darbus
tiem tieši krūtīs!”
8 Tā teica Kungs:
“Ja vien ir sula vīnogu ķekarā,
tad saka: neizposti,
jo ir svētība tajā! –
tāpat es darīšu
savu kalpu dēļ,
lai neizpostītu visu.
9 Es izvedīšu no Jēkaba sēklu,
no Jūdas – manu kalnu mantinieku,
un mani kalpi tur apmetīsies.
10 Šārona būs ganības avīm,
Āhoras ielejā atgulsies lopi
manai tautai, kas meklēja mani.
11 Bet jūs, kas atstājuši Kungu,
aizmirsuši manu svēto kalnu,
Laimnesim klājat galdu
un garšvielām jauktu vīnu
pildāt Likteņdieves kausā –
12 es lemšu jūs zobenam,
jūs visi kritīsit ceļos,
lai tiktu nokauti.
Jo es saucu, bet jūs neatbildējāt,
es runāju, bet jūs neklausījāties
un darījāt ļaunu manās acīs,
izvēlējāties to, kas man netīk.”
13 Tādēļ tā teica Kungs Dievs:
“Redzi, mani kalpi ēdīs,
bet jūs būsiet izsalkuši,
redzi, mani kalpi dzers,
bet jūs būsiet izslāpuši,
redzi, mani kalpi līksmos,
bet jūs būsiet apkaunoti;
14 redzi, mani kalpi no sirds gavilēs,
bet jūs no sirdssāpēm brēksiet
un garā satriekti vaimanāsiet.
15 Jūs atstāsiet savu vārdu
maniem izredzētajiem kā lāstu:
lai nonāvē tevi Kungs Dievs! –
bet viņš savus kalpus
sauks citā vārdā!
16 Kas svētī sevi šai zemē,
sevi svētīs Dievā, patiesi!
Un, kas zvēr šajā zemē,
tas zvērēs Dievā, patiesi! –
Jo ir aizmirstas agrākās bēdas,
tās ir apslēptas manām acīm.
Jaunas debesis un jauna zeme
17 Jo es, redzi, radu
jaunas debesis un jaunu zemi.
Iepriekšējās vairs nepieminēs,
tās vairs nenāks ne prātā.
18 Bet priecājieties un līksmojiet
mūžam par to, ko es radu,
jo es radu Jeruzālemi priekam
un tās tautu – līksmībai.
19 Es priecāšos par Jeruzālemi
un līksmošu par savu tautu,
vairs nedzirdēs tajā
nedz vaimanas, nedz raudas.
20 Tur nebūs vairs zīdaiņa,
kas dzīvo vien dažas dienas,
nedz sirmgalvja,
kas savu dienu mēru neizdzīvo.
Kas simts gados nomiris,
tas būs vēl jauneklis,
kas nesasniegs simts gadus,
būs ticis nolādēts.
21 Tie namus cels un tajos dzīvos,
vīnadārzus stādīs un augļus baudīs.
22 Tie nebūvēs, lai dzīvotu citi,
un nestādīs, lai baudītu citi.
Jo kā koka mūžs
būs manas tautas mūžs,
mani izredzētie paši
izmantos savu roku darbu.
23 Viņu pūliņi nebūs velti,
un bērni tiem nedzims postam,
tie būs Kunga svētības sēkla
un viņu pēcnācēji ar tiem.
24 Un būs tā –
pirms viņi sauks,
es jau atbildēšu,
vēl viņi runās,
es jau uzklausīšu.
25 Vilks un jēriņš ganīsies kopā,
un lauva ēdīs salmus kā vērsis,
bet čūskas barība būs pīšļi;
nedz ļauna, nedz posta nedarīs
visā manā svētajā kalnā,”
teica Kungs.
