1 Sauc pilnā balsi, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus!
2 Tie izjautā gan Mani ik dienas, it kā tie vēlētos izprast manus ceļus kā tauta, kas mīl taisnību, kas nav atstājusi sava Dieva patiesību, kas nav noliegusi sava Dieva tiesības un kas prasa no Manis taisnības tiesu un gaida ar nepacietību, ka Dievs tai tuvosies.
3 „Kādēļ mēs gavējam“, —viņi saka, „un Tu to neredzi? Kādēļ mēs mērdējam savu miesu, un Tu to neievēro?“ —Padomājiet tomēr: tai dienā, kad jūs gavējat, jūs veicat tomēr visas savas darīšanas un piespiežat arī visus savus strādniekus darīt savu darbu.
4 Padomājiet vēl: jūs gavējat, lai būtu nesaskaņas un nevienprātības un lai rupji varētu laist darbā dūres; jūs negavējat tā, ka jūsu balss būtu dzirdama debesu augstumos.
5 Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēd pelnos, —vai tu to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas tam Kungam patīk?
6 Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti—kad atraisa kalpības jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu?
7 Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka,
8 Tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un tā Kunga godība tevi pavadīs.
9 Kad tu sauksi, tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, tas Kungs sacīs: „Redzi, še Es esmu!“ Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, izkalpināšanu, zemiskuma pilno norādī-šanu ar pirkstiem un visas ļaunās un viltus pilnās runas,
10 Kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena.
11 Un tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kuļrā ūdens neizsīkst.
12 Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu dzīves vietu atjaunotāju.
13 Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām,
14 Tad tas Kungs būs tavs prieks, Es tevi vadīšu zemes augstumos un tev došu tava tēva Jēkaba mantojumu, jo tā Kunga mute to tā noteikusi.
Patiesa gavēšana
1 Sauc pilnā rīklē, netaupies!
Cel savu balsi kā ragu!
Stāsti manai tautai
par tās pārkāpumiem
un Jēkaba namam
par viņa grēkiem!
2 Dienu no dienas
tie meklē mani,
manas gaitas
tie kāro zināt –
itin kā tauta,
kas taisnību darījusi,
kas sava Dieva tiesas
nav pametusi,
tie jautā man tiesas spriedumus,
Dieva tuvuma tie kāro.
3 Kādēļ mēs gavējām
un tu neredzēji,
vārdzinājām sevi
un tu nezināji! –
pat gavēņa laikā
jūs meklējat sev tīkamo
un visus savus klaušiniekus apspiežat!
4 Redzi, jūs gavējat, lai kašķētos un kautos,
un neganti triecat ar dūri –
ne tāda nu jūsu gavēšana,
ka augšienē dzirdētu jūsu balsis!
5 Vai šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu,
diena, kad cilvēkam vārdzināt sevi,
kad galvu liec kā niedri,
tērpj maisu un pīšļiem kaisās? –
Vai to jūs saucat par gavēni,
Kungam tīkamu dienu!
6 Vai ne šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu, –
kad tiek atraisītas apspiestības važas,
kad noņem spaidu jūgu,
kad apspiesto atlaiž brīvībā
un sarauj visas saites!
7 Un tāds, kad ar izsalkušo
tu dali savu maizi,
kad nabagu un bezpajumtnieku
tu ieved namā,
kad ieraugi kailo
un apģērb viņu,
kad nenovērsies no otra,
kas tāds kā tu pats, –
8 tad tava gaisma izlauzīsies ausmā,
tava dziedināšana steigs plaukt,
taisnība ies tev pa priekšu,
un Kunga godība būs tavs aizsegs.
9 Tu sauksi, Kungs atbildēs,
tu brēksi, viņš teiks: es šeit! –
ja nebūsi apspiedējs,
ja rokas nepalaidīsi
un neganti neizrunāsies!
10 Ja visu līdz pēdējam atdosi izsalkušam,
kad apspiestai dvēselei dosi sātu,
tad tava gaisma atspīdēs tumsībā
un tavs mijkrēslis – spožs kā dienasvidus!
11 Tad tevi vienmēr vadīs Kungs,
viņš tevi pabaros pat kaltušā zemē,
stiprinās tavus kaulus,
tad tu būsi kā atvildzis dārzs,
kā ūdens avots,
kur neizsīkst valgme.
12 No jauna tu uzcelsi vecās drupas,
mūžsenos pamatus tu uzsliesi,
tevi dēvēs par plaisu aizdarītāju,
par ielu atjaunotāju,
kas gādā, kur dzīvot!
13 Ja tu sabatā nespersi ne soli,
ja manā svētajā dienā
nedarīsi, kas pašam tīk,
ja sabats tev liksies kā prieks,
kā svētums Kungam godājams –
ja godāsi to, nesteigdams savās gaitās,
sev tīkamo nemeklēdams
un tukšu nepļāpādams,
14 tad Kungs būs tavs prieks!
Es vedīšu tevi
pa zemes virsotnēm,
es ēdināšu tevi
ar tava tēva Jēkaba mantojumu –
jo Kunga mute tā runājusi!
