1 Atzinums par Jūras tuksnesi (tas ir: par Babilonu). Kā aukas plosās dienvidos, tā nāks briesmas no tuksneša, no briesmīgas zemes.
2 Man bija zināma darīta barga parādība: „Laupītājs laupa, postītājs posta! Nāc, Ēlāma! Uzsāc aplenkumu, Mēdija! Visām vaimanām par to es darīšu galu!“ —
3 Tādēļ dreb mani gurni, mani sagrābušas sāpes kā dzemdētājas sievas sāpes; es esmu apmulsis, ka nevaru dzirdēt, es esmu apjucis, ka nevaru redzēt.
4 Mani prāti mani atstāj, izbailes mulsina mani, iemīļotā vakara stunda man kļuvusi par biedēkli!
5 Sataisa galdu, izliek sargus, ēd un dzer. „Celieties, valdnieki, ieziediet vairogus!“
6 Jo tā tas Kungs man teica: „Ej, noliec sargu viņa vietā! Lai viņš ziņo, ko viņš redz!
7 Un kad viņš redz ratus un jātniekus, ēzeļu un kamieļu rindas, tad lai viņš uzmanīgi vēro!“
8 Un viņš sauca lauvas balsī: „Kungs, es stāvu sarga vietā cauru dienu un esmu nomodā visu nakti!“
9 Redzi, tur nāk vīri ar ratiem un jātnieki pāros un sauc: „Kritusi, kritusi ir Bābele, un visi tās dievekļu tēli ir satriekti un nogāzti zemē!“
10 Ak tu mana izmocītā, it kā ilgus gadus uz cieta klona kultā tauta! Ko es dzirdēju no tā Kunga, Israēla Dieva, to es jums pasludināju!
11 Lēmums par Dumu (tas ir: Ēdomu). Man sauc no Seīras: „Sargs, cik gara vēl nakts? Sargs, cik gara vēl nakts?“
12 Sargs atbild: „Rīts nāk, bet vēl ir nakts! Ja gribat vairāk zināt, tad nāciet atkal un jautājiet!“
13 Izsacījums par Arabiju. Arabijas mežos palieciet pa nakti, jūs, Dedanas ceļinieki.
14 Pasniedziet izslāpušiem ūdeni, jūs Tēmas iedzīvotāji! Dodiet bēgļiem vajadzīgo maizi!
15 Jo tie bēg no zobena, no atvēzta zobena, no uzvilkta stopa un no kara briesmām.
16 Jo tā man tas Kungs teica: „Gada laikā, kāds ir algādža posms, beigsies visa Kedara godība.
17 To nebūs daudz, kas vēl atliks no Kedara brašajiem dēliem strēlniekiem, jo tas Kungs, Israēla Dievs, to tā jau iepriekš pasacījis.“
Vēstījums par Bābeli
1 Vēstījums par piejūras tuksnesi.
Kā viesuļi, kas Negebā plosās,
tas nāks no tuksneša, no briesmu zemes!
2 Baisu redzējumu man pastāstīja –
laupa laupītājs, nīdē nīdētājs!
Celies, Ēlāma! Lenc, Mēdija!
Pat nopūtām darīšu galu! –
3 Tādēļ mani gurni nu pilni trīsām,
drebuļi pievārē mani,
drebu kā dzemdētāja –
tā saliekts, ka nedzirdu,
tā trūcies, ka neredzu!
4 Mana sirds lēkā,
drebas man piepeši uznākušas –
tīksmais mijkrēslis liek man trīsēt!
5 Tie klāj galdu, noliek sargus,
ēd, dzer –
celieties, augstmaņi,
ieziediet vairogus!
6 Jo tā man teica mans Kungs:
“Ej noliec sargu,
lai tas pastāsta, ko redzēs!
7 Un redzēs jātniekus pa pāriem jājam
gan uz ēzeļiem, gan uz kamieļiem –
lai ieklausās vērīgi jo vērīgi!”
8 Kā lauva viņš sauca:
sardzē, mans Kungs, es stāvu,
vienmēr, caurām dienām,
savā sarga vietā es nolikts
caurām naktīm!
9 Re, re, nāk jātnieki, pa pāriem jāj! –
Un viņš atbildēja:
“Kritusi, kritusi Bābele,
un visi tās dievekļi
guļ zemē satriekti!”
10 Tu – mana kultā un vētītā!
Ko no Pulku Kunga,
Israēla Dieva, dzirdēju,
to tev stāstu!
Vēstījums par Edomu
11 Vēstījums par Dūmu.
Uz mani no Seīra sauc:
“Sargs, cik jau ir naktī?
Sargs, cik jau ir naktī?”
12 Sargs atteic:
“Nāk rīts, bet vēl nakts!
Ja gribat zināt, jautājiet vēl!”
Vēstījums par Arabu
13 Vēstījums par Arabu.
Arabas mežos nakšņojiet,
dedāniešu karavānas!
14 Satiekot slāpstošo, dodiet ūdeni,
Tēmas zemes iemītnieki,
ar maizi nāciet bēguļiem pretī –
15 tie no zobena bēguši,
no izvilkta zobena,
no uzvilkta loka,
no smagas cīņas!
16 Jo tā man teica mans Kungs: “Vēl gadu, skaitot kā algādža gadus, un visai Kēderas godībai beigas! 17 Kēderas varonīgajiem dēliem paliks aplam maz loka šāvēju, jo Kungs, Israēla Dievs, ir runājis!”
