1 Izsacījums par Damasku: Redzi, Damaska vairs nebūs pilsēta, tā būs sabrukušu drupu kaudze!
2 Arojiešu pilsētas būs atstātas ļaužu pamestas ganāmiem pulkiem par mitekli; tie tur mitīs un ganīsies netraucēti.
3 Beigas ir Ēfraima spēcīgajai atbalsta vietai un Damaskas ķēniņa valstij, un siriešu pārpalikums līdzināsies godībā Israēla bērnu dēliem, —saka tas Kungs Cebaots.
4 Notiks tanī dienā, ka Jēkaba godība izplēnēs un viņa treknā mksa nonīks.
5 Un būs tā, kā kad pļāvējs satver labības stiebrus un viņa roka nogriež vārpas, vai arī it kā kāds lasītu pāri palikušās vārpas Refaima ielejā.
6 Un tur kaut kas paglābtos vēl otrējam ievākumam, kā eļļas kokā, kad to nokrata, paliek vēl divi trīs olīvu ogas augšā pašā galotnē, četras vai piecas ogas koka zaros, —saka tas Kungs, Israēla Dievs.
7 Tanī dienā cilvēki raudzīsies uz savu Radītāju, viņu skati būs vērsti uz Israēla Svēto.
8 Tie neskatīsies vairs uz altāriem, kas viņu pašu roku darbs, un neraudzīsies uz elku tēliem, ašērām un saules stabiem, ko viņu pašu pirksti darinājuši.
9 Tanī dienā viņu stiprās pilsētas būs kā mežā un kalnos pamestas mītnes, ko tie aiz bailēm no Israēla bērniem kādreiz bija atstājuši, un tur būs postā pamests tukšums.
10 Jo tu esi aizmirsis Dievu, savu Pestitāju, un neesi domājis par sava patvēruma klinti. Tādēļ tu gan ierīko jaukus dārzus un apstādi tos ar ārzemju vīna kokiem ar vijīgām vītnēm;
11 Tu liec tām dzīt atvases jau tai pašā dienā, kad tu tās stādīji, un liec taviem dēstiem jau nākamā rītā ziedēt, bet tomēr visa raža iznīks bēdu, rūpju un nedziedināmo sāpju laikā.
12 Vai, kāds ļaužu valodu troksnis, tie krāc kā jūra! Kāda tautu dunoņa, tās sacēlušās kā varenu ūdeņu viļņi!
13 Tautas krāc kā lieli ūdeņi, bet Viņš apsauc tās, un tās aizklīst kā pelus vējā uz kalniem un kā putekļi aukā.
14 Vakarā uznāk bailes, un pirms aust rīts, to vairs nav. Tāda ir mūsu laupītāju alga, un tāds mūsu postītāju liktenis!
Vēstījums par Damasku
1 Vēstījums par Damasku.
Redzi, Damaska vairs nebūs pilsēta,
tā kļūs par drupu kaudzi!
2 Pamestas Aroēras pilsētas,
tās tiks ganāmpulkiem –
tie tur gulšņās, un neviens tos nepadzīs!
3 Efraima nocietinājumi būs pagalam,
un Damaskas ķēnišķība,
un Arāma atlikums –
tie būs kā Israēla dēlu gods! –
saka Pulku Kungs.
4 “Tajā dienā būs tā –
izsīks Jēkaba godība,
un izdils viņa miesas tauki!
5 Tad būs itin kā pļāvējam,
vācot vēl nenobriedušu labību
un rokām izberžot graudus,
itin kā vārpas lasot Refāiešu ielejā!
6 Kad kratīs olīvkoku,
tad atstās paliekam
divas trīs olīvas pašā galotnē,
četras piecas visaugstākajos zaros!”
saka Kungs, Israēla Dievs.
7 Tajā dienā raudzīsies cilvēks uz savu Radītāju
un viņa acis uz Israēla svētumu lūkosies!
8 Vairs neskatīsies uz altāriem,
kas paša rokām taisīti,
uz to, kas paša pirkstiem darināts, nepavērsies –
ne uz ašērām, ne uz saules stabiem!
9 Tajā dienā viņa varenās pilsētas
kļūs par mežājiem un skrajumiem,
tās tie pametīs Israēla dēlu dēļ,
tās kļūs par izpostījumu!
10 Jo tu aizmirsi savas glābšanas Dievu,
sava spēka klinti tu neatcerējies,
tādēļ – kaut stādīji tīkamus stādus,
sadīga sveši dzinumi!
11 Todien, kad stādīji, gan iežogoji,
no rīta sēji un kopi tos –
bet raža ir prom sāpju dienā,
kad nāks smaga sērga!
12 Vai! – Ļaužu pulks jau dārd šurp,
kā ūdeņi krāc, tie dimd,
un tautu troksnis
kā vareni ūdeņi krāc!
13 Tautas kā daudzi ūdeņi krāc,
gan viņš tās atsviedīs atpakaļ,
padzīs tālu projām –
kā vēja dzenātas pelavas
kalnos, vēja virpuļa dzītas!
14 Pret vakaru, redzi, jau briesmas!
Pirms nāk rīts, viņa vairs nebūs!
Tā ir mūsu laupītāja daļa,
tā kritusi tam, kas mūs aplaupa!
