1 Vienpadsmitā gada trešā mēneša pirmajā dienā atklājās man tā Kunga vārds, kas man sacīja:
2 „Cilvēka bērns, griezies pie faraona, Ēģiptes ķēniņa, un viņa ļaudīm ar šādiem vārdiem: Kam tu līdzinājies savā varenumā un sava stāvokļa augstumos?
3 Tiešām, tu biji līdzīgs diž-jeb daileglei, līdzīgs ciedra kokam Libanonā ar skaistiem zariem, kuplām ēnainām skujām un slaidu augumu, tā ka ciedra galotne iesniedzās pašos mākoņos.
4 Ūdens bija izaudzējis to lielu, un apakšzemes ūdeņi lika tam stiepties arvienu garākam, jo straumes tecēja plašā lokā ap tā saknēm, kamēr citādi līdz pārējiem kokiem klajumā nonāca tikai sīki strautiņi.
5 Tādēļ tas pacēlās augumā un garumā pāri pār visiem kokiem laukā, tā sīkie zari kļuva kupli, un lielie stiepās gājumā no bagātās apūdeņošanas.
6 Visādi putni apakš debess taisīja ligzdas tā zaros, visādi lauku un meža zvēri laida pasaulē savus bērnus apakš tā vainaga, un tā pavēni dzīvoja daudzas tautas.
7 Skaists tas bija savā diženumā un savu zaru kuplumā, jo tā saknēm bija ūdens papilnam.
8 Ciedru koki Dieva dārzā to nepārspēja, cipreses tam netika līdz ar saviem zariem, platāniem nebija tādu zaru kā tam. Neviens koks Dieva dārzā nevarēja ar to mēroties skaistuma ziņā.
9 Es to darīju tik skaistu ar tā zaru kuplumu, ka visi Ēdenes koki, kas ir Dieva dārzā, to apskauda.“
10 Tādēļ tā saka Dievs tas Kungs: „Tāpēc ka tas tā izslējies augumā un ar savu galotni pacēlies līdz padebešiem un ka arī tā sirds uzpūtusies tā lielā augstuma dēļ,
11 Es to nodevu kādas varenas tautas rokā, kas ar to var rīkoties pēc patikas samērā ar tā ļaunprātību: Es to atstūmu tā pārkāpuma dēļ.
12 Tad sveši, kas paši briesmīgākie tautu starpā, to nocirta un aizsvieda prom: tā zari nokrita uz kalniem un visur ielejās, tie salauzti mētājās visapkārt pa gravām. Visas tautas aizgāja no šā koka pavēņa un to atstāja bez ievērības guļam.
13 Uz nogāztā koka stumbra nolaidās visādi debess putni, un visi lauku zvēri metās uz tā zariem,
14 Lai pie ūdens augošie koki nelepojas turpmāk ar savu lielo augumu un necenšas sniegties ar savu galotni līdz mākoņiem, un lielie to starpā, kas apgādāti ar ūdeni, lai nedižojas ar savu lielumu, jo tie visi ir nāvei lemti, tiem jānogrimst pazemē pie tiem cilvēku bērniem, kas jau nogrimuši bedrē.“
15 Tā saka Dievs tas Kungs: „Tanī dienā, kad tas nogrima pazemē, Es liku apakšzemes ūdens plūsmai tērpties tādēļ sērās, Es apturēju tās tecējumu, tā ka apstājās plūst lielie ūdeņi. Libanonam Es liku tīties tā dēļ sēru tērpā, un visi lauku koki nokalta.
16 Tā kritiena dunoņā Es liku notrīcēt tautām, kad Es tam liku noslīgt pazemē pie tiem, kas jau nogrimuši bedrē. Un visi Ēdenes koki pamazām apakšzemē nomierinājās, tāpat arī paši visrūpīgāk izlasītie un labākie Libanonā, kā arī visi, kas bija ar ūdeni bagatīgi veldzēti.
17 Arī tiem bija jānogrimst līdz ar ciedra koku pazemē pie zobena nokautajiem, kas agrāk dzīvoja tā pavēnī tautu starpā.
18 Kam tad tu no Ēdenes kokiem esi līdzīgs godībā un lielumā? Arī tu nogrimsi ar Ēdenes kokiem pazemē un tur gulēsi neapgraizītu, zobena nokautu vidū. Tāds ir faraons un visa viņa godība,“ tā saka Dievs tas Kungs.
Līdzība par vareno ciedru
(Sal. Ech 17:22–24)1 Vienpadsmitā gada trešā mēneša septītajā dienā Kunga vārds nāca pār mani: 2 “Cilvēka dēls, saki Ēģiptes ķēniņam faraonam un viņa pulkiem:
kam tu līdzinies savā dižumā?
3 Redzi, Asīrija bija ciedrs Lebanonā,
skaistiem zariem, ēnainu lapotni, slaidu stumbru,
tam galotne mākoņos sniedzās!
4 Ūdeņi to izaudzēja, dzīles to kuplināja,
upes plūda tam visapkārt,
strautiem tecēdamas pie visiem meža kokiem.
5 Tādēļ tas slējās pār visiem meža kokiem,
tam kuploja zari un atvases garumā stiepās
no bagātā ūdens plūduma!
6 Visi debesu putni vija ligzdas tā zaros,
visi lauka zvēri mazuļus dzemdēja zem tā zariem,
visas varenās tautas mita tā pavēnī.
7 Skaists savā dižumā, zaru kuplumā,
jo saknes tam sniedzas līdz bagātiem ūdeņiem!
8 Ciedri Dieva dārzā viņu neaizēnoja,
pat cipreses nelīdzinājās viņa zariem,
platānas nevarēja sacensties ar viņa pazarēm –
neviens koks Dieva dārzā nebija līdzīgs skaistumā!
9 Es to darīju tik skaistu, ar tik kupliem zariem,
ka visi koki, kas auga Dieva dārzā Ēdenē,
apskauda viņu!
10 Tādēļ tā saka Kungs Dievs: tādēļ, ka tas bija paaugstinājies jo augstu un slēja galotni mākoņos, un tā sirds lepojās par savu augstumu, 11 es to atdevu stiprajām tautām, kas ar to darīs, ko gribēs. Es to atmetu noziegumu dēļ! 12 Svešinieki no visvarmācīgākajām tautām to nocirtīs un nometīs kalnos, viņa zari mētāsies visās ielejās. Visas zemes strautos atradīs viņa nolauztos zarus. Visas zemes ļaudis dosies projām no viņa pavēņa.
13 Visi debesu putni salaidīsies uz tā kritalām,
visi lauka zvēri metīsies uz tā zariem.
14 Tādēļ lai neviens koks, kas pie ūdeņiem, nelielās un neslien galotni mākoņos. Un neviens, kas ūdenī veldzējas, lai nepaļaujas uz savu augstumu, jo tie visi lemti nāvei pazemē – kopā ar cilvēka dēliem, kas grimst bedrē!
15 Tā saka Kungs Dievs: todien, kad tas nogāja šeolā, es sarīkoju apraudāšanu, es pār to sedzu bezdibeni un apturēju tā upes, un apstājās lielie ūdeņi. Es ietinu tumsā Lebanonu, un nokalta visi lauka koki. 16 Es iztrūcināju visas tautas ar viņa kritiena troksni, kad nogrūdu šeolā kopā ar tiem, kas grimst bedrē! Pazemē nīkst visi labākie Ēdenes koki un labākie Lebanona koki, visi, kas bija veldzējušies ūdenī. 17 Arī tie, kas starp tautām dzīvoja viņa pavēnī, līdz kopā ar viņu nogāja šeolā pie zobena nokautajiem. 18 Ar kuru no Ēdenes kokiem tevi salīdzināt slavā un dižumā? Tu esi nogrūsts pazemē kopā ar Ēdenes kokiem, nu tu esi pie neapgraizītajiem, tu guli pie zobena kautajiem! – Tas ir faraons un visi viņa pulki,” saka Kungs Dievs.
